Laime saistīta ar uzticēšanos

Lai gan laimes izjūta ir subjektīva, pētnieki cenšas noskaidrot, vai Latvijā cilvēki ir laimīgi un kas to nosaka.

Ikgadējā Latvijas iedzīvotāju laimes indeksā secināts, ka gada laikā cilvēki kļuvuši laimīgāki un sevi par tādiem sauc 70 procenti aptaujāto. Tomēr jaunākā aptauja nāk ar ziņu, ka pusei Latvijas iedzīvotāju nav, uz ko paļauties grūtā situācijā. Ir arī zināmā mērā nepatīkams secinājums, ka liela daļa cilvēku nav gatavi ikdienā izpalīdzēt svešiniekam, ziedot līdzekļus vai laiku labdarībai un kopumā neuzticas citiem.

Cilvēku savstarpējas sadarbības un uzticēšanās rādītāji ir būtiski, jo liecina par sabiedrības izaugsmi. «Jo cilvēkam ir lielāks sociālais kapitāls, jo veiksmīgāk viņš var pārvarēt dzīves grūtības, krīzi. Sociālais kapitāls nozīmē to, cik ļoti cilvēki ir iekļāvušies kādā sociālā kopumā, sabiedrībā, vai viņi nedzīvo kā vientuļie vilki,» saka tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Jautājums, kas tika uzdots cilvēkiem, bija, vai tu vari paļauties uz kādu, vai tu uzticies cilvēkiem? «47 procenti cilvēku nevar paļauties uz saviem radiniekiem, bet tikai katrs trešais var paļauties uz saviem draugiem. Jautājums – kas tie ir par draugiem, uz kuriem nekad nevar paļauties. Manuprāt, tas nozīmē, ka draugu nav,» eksperts ir skarbs savā vērtējumā. Ļoti svarīgs faktors, kas liecina par Latvijas cilvēku dzīvi, ir darbošanās nevalstiskajās organizācijās – tikai 11 procenti aptaujāto apliecinājuši, ka tādās darbojas, kas ir ļoti, ļoti neliels skaits cilvēku. Ievērojams skaits cilvēku uz jautājumiem «vai ziedo līdzekļus, mantas, laiku labdarībai» un «vai darbojas organizācijās» atbildējuši ar striktu «nekad». «Ir nepārprotama saistība starp laimes izjūtu un to, vai tev ir atbalsts no apkārtējiem un vai tu kādam palīdzi,» secina A. Kaktiņš. «Protams, laimīgs nevar kļūt, vienkārši noziedojot ar domu «varbūt tad pie manis atnāks laime», tā ir iekšējā pārliecība un visbiežāk laimīgāki jūtas tieši tie, kuri palīdz, nevis tie, kuri palīdzību saņēmuši.» A. Kaktiņš uzsver, ka sāpīgs indikators ir uzticēšanās – liela daļa cilvēku neuzticas nevienam, īpaši svešiniekiem un nav gatavi arī viņiem palīdzēt.

Amigo laimes indekss šogad pētīja sakarību, vai cilvēki jūtas laimīgi atkarībā no tā, cik laimīgi bijuši bērnībā, un vai laimes izjūta ir saistīta ar ģimeni. «Pastāv daudz lielāka iespēja, ka laimīgi bērni, kuriem ģimenē ir harmoniskas un draudzīgas attiecības ar vecākiem, būs laimīgi arī pieaugot, bet tiem cilvēkiem, kuri bērnību atceras kā nelaimīgu, pašlaik laimes sajūta ir mazāka nekā sabiedrībai kopumā,» secina Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm un portāla mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Arī uzticēšanās citiem un gatavība sniegt palīdzību vairo laimes sajūtu pašiem. Nelaimīgāko cilvēku grupas Latvijā joprojām ir vecie cilvēki, vientuļie – šķīrušies, atraitņi vai tie, kas dzīvo vieni. Savukārt vislaimīgākie Latvijas iedzīvotāji ir ģimenēs – tādi, kuriem ir vismaz pieci tuvi cilvēki, kurus var saukt par ģimeni un paļauties uz tiem grūtā brīdī. Arī tie, kuriem ir nepilngadīgi bērni, sevi uzskata par laimīgākiem nekā tie, kam bērnu nav vai tie ir izauguši. Latvijas iedzīvotāji ir bijuši laimīgāki bērnībā nekā tagad, esot pieauguši. Pētījums skaidri parāda – cilvēka laimi pieaugušā dzīvē būtiski ietekmē bērnības pieredze. Skolu psihologs Edmunds Vanags kā piemēru min datus: 79 procenti no aptaujātajiem, kam tagad ir ciešas attiecības ar bērniem, arī bērnībā bija laimīgi. Tomēr nevar apgalvot, ka visi, kuri bērnībā bijuši nelaimīgi, nevarēs būt laimīgi. Aptauja arī apliecina, ka 68 procenti no cilvēkiem, kam bija nelaimīga bērnība, apzināti pievērš uzmanību tam, lai neatkārtotu savu vecāku kļūdas. Kas bērnus, tagadējos pieaugušos, darīja laimīgus? Tas ir ar ģimeni kopīgi pavadītais laiks – dzimšanas dienu svinēšanas, mājas darbi, interese par bērnu ikdienu, uzslavas, kopīgi pasākumi un svarīgu lēmumu apspriešana ģimenē.