MEKLĒ TUVINIEKUS: 70 gadu pēc kara ar cerību

BEZ VĒSTS PAZUDIS. Genovefas Strodes vecākais brālis Andrievs Kandavnieks no kara tā arī nepārnāca. Nav arī zināma viņa kapa vieta. Tik vien palicis kā bilde ar jaunu puisi armijas formas tērpā © F64

Jau ceturto gadu Latvijas Kara muzejā notiek Leģionāru informatīvā diena. To daudzi izmanto, lai mēģinātu atrast ziņas par saviem tuviniekiem, kas Otrā pasaules kara laikā tika iesaukti vācu armijā. Lielai daļai atnākušo līdzi ir fotogrāfijas, vēstules. Un stāsti par tēviem, vectēviem, brāļiem, radiniekiem. Diemžēl tikai trešdaļai izdodas ko uzzināt, jo muzeja arhīvos ir 80 000 leģionāru vārdu, kamēr karoja krietni vairāk – ap 110 000.

«Mēs izmantojam pirmām kārtām Daugavas vanagu saglabāto arhīvu par tiem, kas tika mobilizēti Latviešu leģionā. Ir arī citi avoti, un liela jau tā informācija nav, taču arī tā ir būtiska palicējiem. Diemžēl mums nav ziņu par visiem vācu armijas pusē karojušajiem, piemēram, par Policijas bataljonu, kurā bija tie, kas pieteicās vācu armijā brīvprātīgi,» skaidro muzeja vēsturniece Ieva Kvāla.

Skopas ziņas

Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis rāda arhīva grāmatu, kurā ir leģionāru saraksti, viņu dzimšanas dati, dienesta pakāpe, dzīvesvieta, no kurienes paņemti armijā, vienības nosaukums, kur ieskaitīti, bet nav zināms, kur tālāk nonākuši. Plašākas ziņas esot par virsniekiem, jo viņu uzvārdi parādās pavēlēs un citos armijas materiālos. J. Tomaševskis atzīst, ka izdodas palīdzēt trešajai daļai apmeklētāju, bet arī gadījumos, kad to neizdodas, nevajagot atmest meklējumiem ar roku, jo ik pa laikam izdodas rast ko jaunu.

Ģimenes dārgumi

Pirmajos gados te bijušas pat rindas, norāda I. Kvāla, – tik daudzi vēlējās ne tikai atrast kādas ziņas par saviem tuviniekiem, bet arī pastāstīt muzeja ļaudīm par viņiem (tā muzejs ir ieguvis daudzas fotogrāfijas un materiālus). Arī šā gada 10. martā apmeklētāju netrūka. Daudziem līdzi bija fotogrāfijas, vēstules un pat zīmītes ar stiprajiem vārdiem, kas mīļajiem dotas līdzi karā un kas daudziem palīdzējušas. Vieni kaut ko zina par karā kritušajiem, citi – neko. Arī tas, ko atnākušie zina, nereti ir visai skopi – labi, ja tā ir kapavieta vai nāves diena, kamēr dažs var pateikt vien vārdu un uzvārdu. Pat tie, kas pārnāca no kara, bieži vien labāk klusēja, tāpēc nāk arī tie, kas vienkārši nav paguvuši pieredzēto izstāstīt. Indra Leinasare uz muzeju atnākusi, lai ko vairāk noskaidrotu par mātesbrāli jūrmalnieku Ēvaldu Dubultu. Viņa rāda nodzeltējušas vēstules. Tās esot liels ģimenes dārgums, kas saglabāts, gadiem ejot. Lasot tajā ierakstīto dzejoli, ko mājiniekiem atsūtījis astoņpadsmitgadīgais jauneklis, viņai acīs iemirdzas asaras. Tāds – mūžam jauns – viņš arī palicis savējo atmiņā, jo pēc pusgada kritis. Savā ziņā paveicies, jo ir zināms, kur onkulis esot apglabāts – Lestenē. (Šogad Lestenē 8. maijā tiks pārbedīti Puškina kalnos Krievijā kritušie Latvijas puiši.)

Pēdējā bilde

Genovefas Strodes rokās ir bilde, kurā redzams glīts jauneklis armijas formas tērpā. Tas esot viņas vecākais brālis Andrievs Kandavnieks, kurš 1943. gadā ieskaitīts 19. bataljonā. Bijis sakarnieks. Pēdējās ziņas par viņu saņemtas 1944. gadā no Opočkas. Kur un kas ar brāli noticis – nezinot. «Brālis mums četrām māsām bija viens. Nācām no stipras latgaliešu ģimenes Daugavpils novada Višķu pagastā. Zemes mums nebija daudz – 15 hektāri, taču vecāki bija ļoti darbīgi – vēl 1939. gadā bija paguvuši uzcelt jaunu māju. Arī mūsu izglītošanai naudu nežēloja. Brālis, kas bija par mani 13 gadus vecāks, bija beidzis Višķu dārzkopības tehnikumu. Strādāja Tukuma dārzniecībā,» atceras Genovefa Strode. Viņai vēl labi atmiņā palicis kāds vēls oktobra vakars mājās, kad aizvadījuši brāli karā. Pēkšņi atrautas vaļā verandas durvis un nodzisušas visas tauku sveces. Var būt, ka tas bijis tikai caurvējš, bet var būt, ka tā bija vēsts, ka brālim nekas labs nav gaidāms. Vismaz mamma to tā iztulkojusi. Pēc gada pārstājušas nākt vēstules. Nekāda oficiāla apliecinājuma, ka brālis kritis, tā arī no frontes neesot saņemts. «Daudzi no mūspuses jaunajiem vīriešiem tika iesaukti vācu armijā, daudzi tā arī nepārnāca. Atceros, kā viens, kas krita krievu gūstā un tika turēts cietumā Narvā, dzimtajā pusē atgriezās zārkā. Vēl tagad acīs ir izdēdējušais augums. Tik vien bija palicis pāri no brašā jaunekļa. Vesela paaudze tika izravēta. Daudzi manu mazdēlu vecumā,» klusi nosaka Genovefas kundze.



Latvijā

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās komitejā piektdien pārskatīta minimālā alga nozarē, paredzot, ka no 2025.gada 1.janvāra minimālā alga būvniecībā nodarbinātajiem būs 1050 eiro mēnesī vai 6,29 eiro stundā, aģentūru LETA informēja Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrības (LBNA) pārstāvji.

Svarīgākais