Ja miljonu eiro vērts pētījums nākotnē ļaus laukiem piesaistīt simtiem miljonu, tad šāds tēriņš ir to vērts. Taču, ja vienīgais secinājums izrādīsies, ka labi dzīvot viensētās, dzerot ar mēru, nauda būs šķiesta veltīgi.
"Kāds būs iznākums, šobrīd nav iespējams pateikt," apsverot abas iespējas, secina Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Viņš atgādina, ka līdz šim projekti, kas pievērsušies lauku dzīves pētījumiem, tā arī nav kļuvuši par pamatu lēmumu pieņemšanai valsts politikā, un tas ir zināms pamats skepsei. "Viss notiek uz intuīcijas pamata. Ir labi, ja pētniekiem ar šo pētījumu tiek nodrošināts darbs, bet vēl labāk, ja, pateicoties šim darbam, lauku intereses ilgtermiņā tiktu ņemtas vērā.
Projekts Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas tiek īstenots laika posmā līdz 2012. gada beigām. Pētījuma budžets ir 729 000 latu – tātad vairāk nekā miljons eiro. Tos pētnieciskiem nolūkiem un savām algām tērēs desmit pētnieki LU profesores, politoloģes un aizsardzības ministra padomnieces Rasmas Kārkliņas vadībā. Viņa saņems desmit latus stundā, pārējie pētnieki – astoņus.
Pirmajā aplī izkrīt
Sākotnēji, dalot Eiropas Sociālā fonda projektam Cilvēkresursu piesaiste zinātnei iezīmētos 30 miljonus latu, humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji tika pilnīgi atstumti. Vērtēšanas komisija atbalstīja tikai eksaktos pētījumus, un galu galā tas kļuva par pamatu konkursa rezultātu apšaubīšanai un komisijas sastāva pārskatīšanai, kā iemeslu minot interešu konflikta draudus, – Neatkarīgā par to jau rakstīja. Jaunizveidotā komisija, vēlreiz pārskatot projektu pieteikumus, par labiem atzina visus iepriekš apstiprinātos 25 projektus, taču papildus iedalītie 10 miljoni ļāva atbalstīt vēl desmit projektus. Tostarp arī Latvijas Universitātes paspārnē iecerēto, kas pirmajā aplī izkrita. Lai zinātnieki nenodotos savstarpējas greizsirdības uzplūdiem un intrigām, Valsts izglītības attīstības aģentūra, kas organizē Eiropas naudas sadali, projektu vērtēšanā iegūto punktu skaitu neatklāj. Taču vaļsirdīgāks par Savu kaktiņu, savu stūrīti zemes (..) bija pirmās vērtēšanas komisijas vadītājs mikrobiologs Elmārs Grēns: "Nu nepavilka viņš..."
Galvenā sastāvdaļa – saruna
Būtiskākā pētījuma sastāvdaļa ir dažādu zinātņu nozaru pārstāvju sarunas ar lauku cilvēkiem. Projekta aprakstā skaidrots: "Ilgstoši klātesot, vērot un runāt ar lauku iedzīvotājiem par to, ko viņi domā par tagadni, kā uztver un skaidro notiekošo, kā reaģē un dzīvo." Katrs pētnieks darbosies ar savu pētījuma aspektu. Piemēram, Ieva Raubiško pētīs ētikas priekšstatu veidošanos, Ivars Pavasars – vides plānošanas instrumentu lietojuma veiksmes un neveiksmes, Aija Priedīte analizēs dzīvi laukos latviešu literatūrā, Agnese Cimdiņa – saimniekošanas prakses, Dace Dzenovska pētīs lauku "viensētniekus" un "migrantus", pati R. Kārkliņa – kā iedzīvotāji kontaktējas ar pašvaldībām un kā sadarbojas.
Triju gadu darbam primāri jāvainagojas ar secinājumiem par lauku iedzīvotāju attīstības praksēm, stratēģijām un perspektīvām, un šiem secinājumiem jābūt vērstiem uz politikas veidošanu. R. Kārkliņa Neatkarīgajai vienkāršoti paskaidro, ka projekta mērķis ir atrast un parādīt lauku veiksmes stāstus, lai iedzīvotājiem un pašvaldībām ir no kā ņemt piemēru. Pēc tam būs semināri, lekcijas.
Zinātnieki – mākslas laukā
Līdz šim sarunas ar lauku cilvēkiem un viņu dzīves redzējums atspoguļojumu guva galvenokārt dažādās kultūras un mākslas izpausmēs. Daudz šīs lietas labā darījis Jaunais Rīgas teātris ar saviem Latviešu stāstiem. Šobrīd pie savas jaunākās izstādes – video performances strādā arī māksliniece Katrīna Neiburga sadarbībā ar dzejnieci Agnesi Krivadi. Pagājušajā vasarā viņas ceļoja pa Latgali un Sēliju, sarunājoties ar lauku cilvēkiem un viņu stāstus iemūžinot video. "Braucām meklēt atbildes, kā dzīvot labāk," stāsta māksliniece. Drīz šīs atbildes būs skatāmas Dzelzceļa muzejā: par mīlestību, darbu, laimi, vecumu. Laucinieki izrādījušies ļoti kategoriski savos spriedumos. Taču, vai no viņu spriedumiem varētu uztaisīt nopietnu zinātni, K. Neiburga šaubās. Varbūt vienīgi folkloristiem un literātiem tie varētu noderēt.
Tikmēr R. Kārkliņa sola, ka šaubām par pētījuma Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (..) zinātniskumu nav pamata: "Antropoloģijai ir savas metodes – tas būs ļoti izsmalcināti.