Liecinieks atklāj miljonāru un politiķu attiecības
Liecinieks t.s. Lemberga prāvā – bijušais SWH Rīga prezidents Andris Tālbergs – tiesai atklāja miljonāra Aināra Gulbja augstprātīgo attieksmi pret politiķiem pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.
No liecībām secināms, ka politiķu un naudasmaisu saskarsme no pagājušā gada deviņdesmito gadu sākuma līdz mūsu dienām ir krietni vien evolucionējusi. Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā ietekmīgākie politiķi pie miljonāriem pēc atbalsta devušies personīgi, bet mūsdienās to dara partiju «kasieri» un konkrēto partiju atbalstošo sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Deviņdesmito gadu sākumā vadošu politiķi pēc aiziešanas no valsts maizes miljonāri uzreiz iekārtojuši cienījamā amatā biznesa struktūrās, bet mūsdienās politiķiem, lai nokļūtu biznesa spices amatos, pirms tam dažus gadus jāpastrādā dažādās sabiedrībai mazāk redzamās biznesa jomās.
Pratināšanas gaitā Aivara Lemberga advokāte Irina Kauke lieciniekam vaicāja, kāda deviņdesmito gadu sākumā bija akciju sabiedrības SWH Rīga galvenā akcionāra Aināra Gulbja ietekme uz politiku, vai viņam bija personiski sakari ar valdošajām partijām un Ministru kabineta locekļiem. Atbildot uz šo jautājumu, A. Tālbergs atminējās kādu politiķiem ne pārāk glaimojošu epizodi: «Bieži vien bijis tā, kā atceros vienā no gadījumiem. Kādā piektdienas vakarā sēdējām un dzērām kafiju. Ienāk sekretāre un saka: «Jurkāna kungs [domāts Jānis Jurkāns – Latvijas ārlietu ministrs Godmaņa valdībā, pēc tam Tautas saskaņas partijas priekšsēdētājs] ir atnācis!»» «Lai pagaida!» teicis A. Gulbis. «Mēs to kafiju dzērām minūtes četrdesmit.» Neticot, ka tā var izturēties pret cienījamu politiķi, advokāte I. Kauke pārvaicāja: «Un viņš gaidīja?»
A. Tālbergs precizēja: «Viņš stāvēja aiz vārtiem. Tad mēs teicām: «Nu labi, lai nāk iekšā!» Tajā laikā diezgan daudz partijas pie mums nāca, un mēs daļēji viņas atbalstījām. Kādas un kādā apmērā – to es nevaru pateikt. Visas finanses tobrīd bija absolūti Aināra Gulbja kontrolē.»
Atbildot uz A. Lemberga jautājumu, kādus politiķus A. Tālbergs manījis A. Gulbja galvenajā ofisā, liecinieks skaidroja: «Es personīgi redzēju Jāni Jurkānu, Jāni Ādamsonu, tā laika ministru. Kad mēs pārņēmām Liepājas kuģu remontu rūpnīcu, tā bija divās daļās. Viena – ražošanas daļa, otra – apsargāja valsts robežu. Šo robežas daļu, kā arī kazarmas, lokatoru sistēmas un visu elektronisko uzraudzību mēs vēlāk uzdāvinājām Latvijas valstij. Sākumā mēs to nodevām bezmaksas lietošanā. Krievu karavīri izgāja ārā, un tajā pašā mirklī ienāca latviešu zēni, apsēdās pie pults un turpināja apsargāt Latvijas robežu no Liepājas, no Lietuvas robežas līdz Kolkai. Viss, ko mēs pārņēmām no krievu armijas, bija perfektā kārtībā. Pēc tam prezidents Godmanis [domāts Ministru prezidents Ivars Godmanis] ar rīkojumu 64-E mums to visu konfiscēja. Par cik mūsu rīcībā bija ārkārtīgi spēcīga juristu komanda – Ainārs Platacis, Aivars Borovkovs, Ilmārs Krūms, Saulvedis Vārpiņš, Ēvalds Vamže un vēl virkne, kurus piesaistījām, – mēs burtiski trīs mēnešu laikā to tiesu pret Latvijas valsti vinnējām un visus savus īpašumus atguvām.»
A. Tālbergs savās liecībās ne reizi vien pieminēja darbā SWH Rīga jaunpieņemto ekspremjeru I. Godmani. Bijušā premjera darba kabinets SWH galvenajā ofisā atradies līdzās SWH Rīga prezidenta A. Gulbja telpām: «Rubenis Ojārs sēdēja ar Aivaru Borovkovu vienā kabinetā, es sēdēju atsevišķā kabinetā. Ainārs Gulbis atradās lejā, bet gala kabinetā sēdēja Ivars Godmanis, kuru pēc prezidentēšanas mēs tomēr paņēmām pie sevis darbā. Aizsūtījām uz Vāciju pamācīties – viņam laba vācu un angļu valoda – un viņš bija tas, kurš mācījās tur banku lietas. Viņš arī uzzīmēja, teikšu, ļoti labu mijiedarbības shēmu starp visām mūsu kompānijām, kuras bija – gan starp vietējām, gan tām, kuras atradās ārzemēs. Bet mēs viņu noignorējām, uzskatījām, ka tas nav īsti pareizi.» A. Tālbergs liecībās atkārtoti pieminēja A. Godmaņa SWH Rīga attīstības redzējumu, pieļaujot – ja ekspremjera izstrādātā shēma nebūtu ignorēta, SWH impērija varbūt nebūtu sabrukusi.