Atvadu vārdi vecākajai bankai Latvijā
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa vakar ierosināja lietu par 1989. gada 13. septembrī dibinātās Trasta komercbankas likvidāciju.
Trasta komercbanka ir līdz šim visilgāk strādājusī privātā banka atjaunotajā Latvijas Republikā. Šajā laikā tai mainījies nosaukums un vairākkārt nomainījušies īpašnieki, vadītāji un adreses, taču tā strādāja nepārtraukti no 1989. gada septembra līdz 2016. gada 3. marta pusnaktij, kad stājās spēkā Eiropas Centrālās bankas lēmums par bankas darbības apturēšanu.
Banka dibināta vēl padomju varas laikā, aizsedzoties ar padomju laika Rīgas Izpildu komitejas regālijām, kas apliecināja sevi bankas toreizējā nosaukumā Rīga bank un atgādināja par sevi vismaz līdz 2000. gadam, kad Rīgas pašvaldība piedāvāja atpirkšanai savas akcijas Trasta komercbankā. Tā ir slēgta akciju sabiedrība bez pienākuma publiskot savu īpašnieku sarakstu. To var tikai nojaust pēc izmaiņām uzņēmuma padomē, tāpat ņemot vērā izmaiņas valdē.
Viskonspektīvākajā veidā skatoties, bankas vēsturi iespējams iedalīt divos posmos pirms un pēc Igora Buimistera kļūšanas par bankas līdzīpašnieku. Viņa parādīšanos bankā dokumentē ziņas par bankas akcionāru sapulci 2000. gada aprīlī, kas notikusi vairākos paņēmienos, kamēr bankas jaunie akcionāri tikuši skaidrībā, cik lielus parādus viņiem atstāj vecie īpašnieki. Trasta komercbanka bija pamanījusies zaudēt savu kapitālu Krievijas 1998. gada defoltā, taču tie paši finanšu virpuļi bija ļāvuši nopelnīt citiem – I. Buimisteram un Sergejam Tarasenokam, kuri, pēc I. Buimistera nesen stāstītā, izglābuši banku ar saviem pieciem miljoniem latu. Pēc S. Tarasenoka nāves 2004. gadā 40 gadu vecumā galvenais iemesls, kāpēc par Trasta komercbanku turpmāk gadus piecus krājušies ieraksti ziņu arhīvos, bija tiesāšanās starp banku un S. Tarasenoka atraitni par viņa īpašumtiesībām bankā. Atliek ticēt, ka galu galā notika tā, kā teicis I. Buimisters, ka «Sergejs aizgāja no dzīves, bet akcijas tika pārdotas manam partnerim un mūsu kopīgam senam draugam – Ukrainas uzņēmējam Ivanam Fursinam».
Viens no šā gada svaigākajiem ierakstiem par Trasta komercbanku pirms tās ziņu vētras, ko sacēla bankas darbības apturēšana, bija nu jau trafaretais atgādinājums par Trasta komercbankas posmu pavisam nesen labklājības ministra amatā tikušā Jāņa Reira biogrāfijā. Viņš jau sen rotē no viena publiska amata uz nākamo bez apgrūtinājuma, ka bankas valdē bijis tieši tajā laikā no 1996. līdz 1999. gadam, kad caur Trasta komercbanku pazuda trīs miljoni latu no valsts uzņēmuma Latvenergo un par šo smieklīgi mazo summu izcēlās aizpagājušās desmitgades lielākais skandāls Latvijā.
Huligānu vai varbūt brīvmākslinieku tēls Trasta komercbankai bija jau pirms I. Buimistera parādīšanās bankā, bet viņš šo tēlu ir vēl jo vairāk izkopis. Vēl viens šo tradīciju veidotājs ir bankas valdes priekšsēdētājs Gundars Grieze, kurš šajā amatā bija jau 1999. gadā pirms I. Buimistera uzrašanās. Šā tēla atspulgu glancēto žurnālu formātā rāda kaut daži teikumi no viņu pērn sniegtajām intervijām žurnālā Kapitāls.
Pieķerti runājot
Igors Buimisters, Trasta komercbankas padomes priekšsēdētājs, ietekmīgākais līdzīpašnieks:
– Latvijā netika mērķtiecīgi veidota finanšu nozare. Atceraties? Viens mūsu politiķis visai pasaulei pat lepni paziņoja: jā, Latvija mazgā naudu! Ja tā arī bija, teikt to no augstas tribīnes nebija prāta darbs. Tajā laikā, pēc 11. septembra, cīņa pret netīro naudu jau bija sākusies ne tikai ASV. (..) Jau tolaik Latvijā ieskanējās pirmie trauksmes zvani... taču intereses izrādījās pārāk dažādas. (..) Runājot par banku nozari nākamgad, man ir cerības, ka visu sliktāko, t.i., karu starp kaimiņiem un to ekonomisko lejupslīdi, mēs jau esam pārdzīvojuši. Esam gatavi sekām arī pēc TUA kritēriju maiņas... Tāpēc es ceru, ka nākotnē tomēr būs pozitīvi notikumi.
Kapitāls, 2015. gada decembrī
Gundars Grieze, Trasta komercbankas valdes priekšsēdētājs:
– Amerikāņi gan jebkurā gadījumā labi zina, kur kāda nauda atrodas, viņiem ir ļoti labs monitorings, bet, protams, viņi būtu vēl priecīgāki, ja, teiksim, bijušās PSRS reģiona politiķu nauda stāvētu pie viņiem, jo tad politiskās sviras būtu vēl spēcīgākas. (..) Ar pilnu atbildību varu teikt, ka mēs veltām lielus resursus naudas izcelsmes kontrolei, tāpēc varētu atbildēt tā: ir jāskatās, kā šie izdevumi samērojas ar ieņēmumiem. (..) Tātad kaimiņi mums ir tādi, kādi ir; vienlaikus mēs esam NATO, lai cik tas nelāgi skan, priekšpostenis, piefrontes josla. Es nedomāju, ka NATO interesēs būtu tas, lai te būtu, kā saka, pliks lauks. Tāpēc loģika saka – kaut kādiem ieguldījumiem te ir jābūt.
Kapitāls, 2015. gada februārī