Liecinieks pastāsta, kā no Aināra Gulbja akcijas varēja izspiest

Uzņēmējs Andris Tālbergs (attēlā) bija SWH Rīga dibinātājs 1990. gadā un pirmais šīs akciju sabiedrības prezidents. Kurš gan cits, ja ne viņš, zina kādreizējās SWH impērijas varenības un norieta patiesos iemeslus? © F64

Bijušais SWH Rīga, SWH S un Apvienotās Baltijas bankas dibinātājs un padomes loceklis Andris Tālbergs Rīgas apgabaltiesā t. s. Lemberga prāvā sniedza apsūdzību graujošas liecības.

Deviņdesmito gadu sākumā A. Tālbergs bija miljonāra Aināra Gulbja tuvākais līdzgaitnieks, līdz ar to visai precīzi varēja raksturot gan A. Gulbja, gan savu paša varenību biznesā un politikā.

No A. Tālbelga liecībām izriet – lai īstenotu valsts apsūdzībā izteiktos apgalvojumus par to, ka A. Lembergs no A. Gulbja kā kukuli izspiedis triju uzņēmumu akcijas, A. Lembergam būtu jāspēj izgriezt rokas ne tikai fiziski spēcīgajam A. Gulbim, bet arī Sužu bataljona un bijušo OMON vienību kaujiniekiem, kuri A. Gulbi apsargāja.

Liecinieks tiesā atminējās konkrētas situācijas, kā A. Gulbis un viņa biznesa partneri mēģinājuši glābties no uzkrātajiem milzīgajiem parādiem. Parādus nācies dzēst gan ar SWH grupai piederošo uzņēmumu akcijām, gan ar privātiem īpašumiem.

Savukārt A. Lemberga apsūdzēšana par to, ka viņš būtu sagrāvis Rīgas Apvienoto Baltijas banku, atbilstīgi A. Tālberga liecībām neiztur nekādu kritiku. Banka sabrukusi tāpēc, ka paši akcionāri ņēmuši no bankas naudu un to notrallinājuši nejēdzīgos tēriņos.

Mētāšanās ar naudu

A. Tālbergs atminējās, ka akciju sabiedrību Software House Rīga (SWH Rīga) dibināšanas brīdī 1990. gada 27. decembrī viņam piederējuši 35% procenti akciju, Aināram Gulbim 51% akciju, bet Valdim Lokenbaham – 14%.

A. Tālbergs bijis pirmais SWH prezidents. Viņā pārziņā no SWH uzņēmumu grupas atradusies Liepājas kuģu remontu rūpnīca. No SWH Rīga akcionāriem viņš izstājies 1993. gada 23. novembrī, nodibinājis savu kompāniju SWH S un noslēdzis līgumu ar Siemens; tad atvēris Rīgā savu biroju. SWH Rīga pametis, jo radušās pamatīgas nesaskaņas ar A. Gulbi, kurš sācis tērēt naudu dažādiem zaudējumus nesošiem projektiem – basketbola komandai, aviokompānijas Riair uzturēšanai, laikrakstam Labrīt, ārzemju latviešu kongresiem utt.

Jāiet otrā ielas pusē

Pratināšanas gaitā advokāte Irīna Kauke uzdeva jautājumu, vai kāds varēja piespiest A. Gulbi darīt to, ko viņš negrib, tajā skaitā piespiest kļūt par biznesa partneri.

Izdzirdot šo jautājumu, liecinieks izsaucās: «Pilnīgi izslēgts!» Lūgts precizēt, kāpēc viņš tā saka, A. Tālbergs tiesai pastāstīja: «Gulbi toreiz piespiest nevarēja neviens, arī parakstīt kādus dokumentus par kaut kādu akcionāru izmaiņu. Juridiski tas bija neiespējami tāpēc, ka mūsu (domāts SWH Rīga akcionāri) rīcībā bija augstākās raudzes juristi. Fiziski arī tas nebija iespējams, jo tā brīža apsardze mums bija vismaz piecas reizes lielāka nekā visa Ventspils policija kopā. Mūsu galveno ofisu apsargāja Sužu bataljons, par ko Ādamsons (domāts Jānis Ādamsons tā laika Latvijas Jūras spēku komandiera vietnieks, vēlāk robežsargu brigādes priekšnieks, tad iekšlietu ministrs Māra Gaiļa valdībā), būdams pie manis kādu piektdienas vakaru iedzert tēju, teica: «Jūs esat sajukuši prātā – Sužu bataljons apsargā vienu privātu firmu!» Sužu bataljons arī tagad ir Sužu bataljons. Tā bija speciālā vienība. Turklāt pēc PSRS sabrukuma, kad izjuka OMON, noziegušās personas aizmuka uz Krieviju, bet OMON kodols palika. Viņi nebija nevienam vajadzīgi, mēs viņus paņēmām savā paspārnē. Tvaika ielā nodrošinājām visus apstākļus – dzīvošanu, trenēšanos; apgādājām ar auto transportu, apbruņojām, un viņi tajā brīdī izpildīja visus policijas reidus, kas bija nepieciešami cīņā ar jebkāda veida kriminālām autoritātēm. Visā Rīgā to zināja, un ne tikai Rīgā. Bija tā: ja mēs gājām pa ielu un satikām kādas kriminālas, tā laika ietekmīgas personas, tās vienkārši pārgāja ielai otrā pusē. Mūs ārkārtīgi respektēja, visi zināja, ka tie ir mūsu vīri, kas to kārtību tur.»

Uz lietu neattiecas?

Šai vietā liecinieku pēkšņi pārtrauca tiesnesis Boriss Geimans: «Paldies, Tālberga kungs! Tālberga kungs, tas ir ļoti interesanti, bet diemžēl neattiecas... Ne īpaši attiecas uz lietu.»

Aizstāvība jutās manāmi šokēta. Vai tad tiesnesis nav lasījis apsūdzību? Kā tad tā lai vēl apgāž apsūdzības apgalvojumus par kukuļa izspiešanu no A. Gulbja 1993. gadā?

A. Lembergs, reaģējot uz tiesas norādi, skaļi ironizēja: «Vesels bataljons apsargāja, un es viņam (domāts A. Gulbis) izgriezu rokas, un viņš nomira aiz bailēm.»

Tomēr A. Tālbergs stāstu nepārtrauca un paziņoja, ka «ne Aivaram Lembergam, ne kādam citam nebija ne mazāko iespēju mums draudēt un piespiest kaut ko izdarīt».

Kur ir nauda?

I. Kauke vaicāja arī par konfliktiem starp SWH grupas uzņēmējiem un ventspilniekiem.

Liecinieks atminējās, ka tādi konflikti 1993.–1994. gadā ir veidojušies: «Piemēram, nauda, kas ienāca mūsu kompānijās, gada beigās mums sastādītu pusmiljonu dolāru. Bet to pusi miljona mēs jau bijām iztērējuši februāra sākumā, jo bija jāmaksā tur un tur. Visticamāk, ka savas saistības pret pakalpojuma sniedzējiem Ventspilī mēs nepildījām pilnā apjomā. Es zinu, ka paaugstinātos toņos notika saruna starp Aināru Gulbi un Aivaru Lembergu, kur viņš vaicāja Aināram: «Kur ir nauda? Man ir jāmaksā dokeriem alga, ko darīt?» Es tieši klāt nebiju, bet es biju durvīm otrā pusē.

Kad ventspilniekiem bija jāmaksā dokeriem algas un vēl kādiem, un vēl kādiem, tur radās konflikts. Tā kā mēs bijām Rīgā, bet Aivara kungs bija Ventspilī, aiz viņa bija pilsēta, un tur, loģiski, visas pretenzijas tika izvirzītas viņam. Viņš nāca un vaicāja, kur ir nauda? Atbilde acīmredzot bija: «Pagaidi, pagaidi, pagaidi, pagaidi.» Gaidīt nevarēja, un, cik man zināms, šos mūsu parādus samaksāja kādas citas – ventspilniekiem piederošas – kompānijas.»

Atdod akcijas un īpašumus

A. Tālbergs pastāstīja, ka apmaiņā pret parādu dzēšanu Ventspils uzņēmumi ieguvuši SHW grupai piederošās akcijas: «Kad pienāca gada beigas un mums bija jāpavelk strīpa, un bija par katru uzņēmumu priekšā dokumenti, ka par šo mēs esam parādā tik daudz, par šo – tik daudz, par to – šitik. Naudas mums nebija, ko mums atlika darīt? Atdot akcijas! Loģiski.»

Atbildot uz jautājumu, vai Gulbis nevarēja vai negribēja apmaksāt parādus, liecinieks teica: «Viņš vadījās no prioritātēm. Mēs vispirms centāmies samaksāt kārtējos rēķinus, kur mums draudēja visātrākās nepatikšanas. Piemēram, basketbola komandai netika maksāta alga, un viņi (domāts – basketbolisti) pilnā sastāvā ieradās pie Māra Forsta uzņēmumā Inter Latvija. Man liekas, ka viņš mēģināja pa logu izlēkt.»

Vaicāts, vai A. Gulbis ir A. Tālbergam stāstījis, ka Aivars Lembergs izspiež no viņa kukuli, A. Tālbergs izsaucās: «Pirmā dzirdēšana! Tādas informācija manā rīcībā nav, un Gulbis ar mani tādas lietas nekad nav runājis.»

Prokurors Aivis Zalužinskis lieciniekam pavaicāja, vai viņš pats personīgi piedalījies kādās sarunās, kurās tika runāts par akciju atdošanu – cik un kam akciju būtu jāatdod?

A. Tālbergs atminējās: «Jā, man ir bijusi saruna ar Aināru Gulbi. Viņš stāstīja, ka situācija ir dramatiska, ka acīmredzot nāksies atdot akcijas, mums piederošās akcijas citiem par parādiem. Uz to brīdi jāatdod arī mūsu galvenais ofiss, kas bija ģenerāļa Baloža māja. Tas bija mans personiskais īpašums, un to parādu rezultātā arī man nācās atdot. Vēl nācās prasīt sievas piekrišanu. Tā bija muļķīga rīcība no manas puses, nevajadzēja atdot, būtu māja palikusi.».