Ar interesantu viedokli bēgļu jautājumā dalījusies nevalstiskā organizācija “Dieva suņi”, kura norāda, ka viedokļa autors ir Edmunds Frīdvalds.
"Bēgļu/migrantu jautājums šobrīd nonācis tajā savādajā stadijā, kad divas radikāli pretēji noskaņotas frontes to vienkārši staipa kā deķi katrs uz savu pusi, pilnīgi piemirstot par jautājuma saturu un par pašiem bēgļiem kā tādiem.
Sliktas ziņas noteikti gaida aktīvistus abās frontes pusēs. Brēcošajiem nacionālistiem nāksies vien samierināties ar faktu, ka bēgļi tiek uzņemti un viņu klaigāšana internetā to neapstādinās, bet sliktākas ziņas tomēr gaida pārliecinātos “velkomistus”. Šobrīd, neraugoties ne uz kādiem reālajiem apstākļiem, to galvenais mērķis ir parādīt pretiniekiem, cik viņu sirdis ir atvērtas visiem un visiem. Diemžēl, piemirstot, ka Latvija bēgļiem var dot tikai to, kas tai ir, respektīvi - neko.
Un te es saskatu nepieņemamu “velkomistu” bezatbildību. Gribas palīdzēt bēgļiem? Var taču braukt un iesaistīties brīvprātīgo darbā bēgļu nometnēs pārtikušās valstīs. Var doties karot pret tiem, kas liek civiliedzīvotājiem kļūt par bēgļiem. Tomēr šeit uz vietas mums viņiem nav ko piedāvāt, tas jāatzīst.
Dzīvesvietas? Valstī, kur pat lielai daļai nav savas dzīvojamās platības.
Medicīniskā palīdzība? Valstī, kur finansējuma nepietiekamības dēļ veselības aprūpe ir par īsu pat iedzimtajiem.
Integrācija? Valstī, kurā skolotāju un sociālo darbinieku algas ir tik zemas, ka viņi sabruktu, ja papildus jau esošajiem pienākumiem vēl nāktos uzņemties grūto darbu ar bēgļiem.
Politisku mērķu vārdā savilkt šeit bēgļus un pamest tos likteņa varā, kungi, piedodiet, bet tas ir amorāli. Aktīvisti savu būs panākuši un izklīdīs pa saviem iecienītajiem krogiem svinēt politisko uzvaru, bet ar bēgļiem par minimālu atlīdzību strādās cilvēki, kuri varbūt nemaz nejūtas tik viesmīlīgi noskaņoti, toties atšķirībā no plakātiņu zīmētājiem, saprot, kas ir darbs, kas ir atbildība.
Tādēļ neticu “velkomistu” masas labajai gribai, neticu viņu ideāliem. Pretējā gadījumā, pirms aicināt šeit viesus, viņu enerģija un aktivitātes būtu manītas iniciatīvās, kas vērstas uz to, lai sakārtotu augstāk minētos dzīvokļu, algu, veselības aprūpes jautājumus un vispirms panāktu to, ka šeit dzimuši un strādājoši cilvēki neriskē palikt uz ielas, jo par savu algu nespēj samaksāt īri vai zaudē darbu un jebkādu algu, jo ir slimi, bet ārstu pakalpojumus un medikamentus atļauties nevar.
Domāju, aktīvajiem “velkomistiem” šī Latvijas realitāte pazīstama ne sliktāk kā man. Tāpēc atkārtošu - neticu viņu labajai gribai attiecībā pret svešiniekiem no tālienes, ja tā ne reizi nav izpaudusies, kā atbalsts tepat līdzās esošajiem.
Nekad neesmu dzirdējis šos aktīvos jauniešus runājam par pensiju problēmām, bezdarbu, sociālo nevienlīdzību tepat Latvijā, tādēļ man trūkst jebkāda iemesla ticēt tam, ka viņu nodomi ir tik tīri kādi tie izskatās uz papīra, ietērpti sirdi plosošās vārsmās ar atsaucēm uz visādiem cilvēktiesību normatīviem,” raksta viedokļa autors, kurš vēl norāda – šo tēmu pavadošos, sarežģītos integrācijas jautājumus, viņš šoreiz nemaz necilāšot .
“Uz vispārējā emocionālā fona mans viedoklis var likties ķecerīgi pragmatisks, jo runa taču ir par cilvēkiem, bet pieredze iemācījusi, ka var jau skaisti “liet” par palīdzību un visu tiesībām uz visu, bet reāli neko un nevienam nevar palīdzēt, ja pašam mājās "golod i razruha" (bads un iznīcība – krievu val.).” savu rakstu nobeidz autors.