Latvijas mediju sviras jāstiprina
Lai gan latviešu valodas prasme mazākumtautību vidū ir ievērojami uzlabojusies, tomēr tas nav atstājis īpašu iespaidu uz mediju telpas izmantošanas paradumiem, un daudzi labprātāk dzīvo Krievijas informācijas vidē nekā vēro pašmāju ražoto saturu. Ko darīt un kā stiprināt valsts valodas statusu un lomu kultūrvidē – par to Melngalvju namā seminārā Latviešu valodas lietojums medijos: izaicinājumi un iespējas sprieda nozares eksperti.
Latviešu valodas aģentūra (LVA), raksturojot valsts valodas prasmi skaitļu veidā, norādīja, ka nelatviešu vidū tā ir uzlabojusies. 2000. gadā vismaz pamatzināšanas bija 53%, bet 2014. gadā – 90 %, turklāt pieaudzis vidējā un augstākajā līmenī runājošo skaits, ko pierāda valsts valodas atestācijas rezultāti. Tai pašā laikā krieviski var runāt pat vairāk cilvēku nekā latviski: skaitliski tas ir 96,7% un 98% (angliski prot 53%), bet augstākā līmeņa zināšanas latviešu valodā ir 62%, krievu valodā – 53%. Attiecībā uz mediju lietojumu skaitļi ir mazāk iepriecinoši: aptuveni 20% mazākumtautību pārstāvju – televīziju latviešu valodā neskatās vispār. Tai pašā laikā 20% latviešu visbiežāk skatās televīziju krievu valodā, un kopš 2012. gada nedaudz, bet tas rāda tendenci, ir pieaudzis to latviešu skaits, kas regulāri skatās televīziju krievu valodā, skaidroja LVA Attīstības daļas vadītāja Inita Vītola.
«Latviešu valoda ir viena no svarīgākajām valstiskās identitātes iezīmēm. Par to mēs vairāk iedomājamies krīžu laikos vai pirms valodas referenduma rīkošanas,» teica Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs Andrejs Veisbergs. Vienaldzība un nevērība pret to varot dārgi maksāt, un komisiju satraucot nekonsekvence arī likumdošanas jomā. Viena no pēdējām bija attiecībā uz latviešu valodas lietojumu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos (EPL) – sākotnēji tika plānots, ka radio programmām, kurām izsniegtajā apraides atļaujā noteikts, ka programmas daļa valsts valodā nedrīkst būt mazāka par 50%, sākot no 2016. gada 1. janvāra, būs pilnībā jāraida valsts valodā. Saeima rosināja pieņemt citu variantu – paceļot latiņu par vienu procentu. Tikai Valsts prezidenta veto uz gadu apturēja šo grozījumu ieviešanu. «Valsts valodas politikai nav jābūt agresīvai vai radikālai, tomēr konsekventai un pārdomātai gan. Likumdošanu nedrīkst vadīt tikai komercintereses, kā tas bija šajā gadījumā,» uzsvēra A. Veisbergs, piebilstot, ka ne tikai valsts, bet arī mediji ir tās sviras, kas ietekmē valodas lietojumu.
Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis akcentēja Latvijas mediju vājos punktus: nozares ekonomiskā situācija nenodrošina šīs jomas pilnvērtīgu un valsts demokrātiskās iekārtas vajadzībām atbilstošu saturu, un arī tās drošumspēja neatbilst ārpolitisko apdraudējumu riskiem. Diemžēl mazākumtautību plašsaziņas līdzekļi ar Latvijā ražotu saturu nespējot konkurēt ar lētāko un agresīvāko Krievijas mediju ofensīvu. Lai situāciju uzlabotu, KM piedāvā vairākus risinājumus: īstenot sabiedrisko mediju pārvaldības un mediju regulējuma reformu, atbalstīt drukāto presi un reģionālos medijus, uzraudzīt satura tiesiskumu un sadarboties ar sabiedrotajiem propagandas ierobežojumu noteikšanā.