«Latvijas valsts savus kritušos karavīrus godina Lāčplēša dienā, 11. novembrī – varoņu dienā. 16. marts nav oficiāla valsts piemiņas diena,» – ar šādu tekstu sākas skaidrojošais buklets, ko Latvijas vadošie vēsturnieki ar novēlošanos izplatīja pērn uz Leģionāru dienu. Gads pagājis, un taisnošanās sākas no jauna, jo Rīgā, laukumā pie Brīvības pieminekļa, vēlas atrasties ne tikai latvieši, bet arī krievu antinacisti.
No vienas puses – Latvijai ir jānodrošina vārda un pulcēšanās brīvības, taču no otras – naidīgi noskaņotu publiku nedrīkst salaist kopā tuvāk par sitiena attālumu, un šobrīd tas ir Rīgas pilsētas izpilddirektora uzdevums: izdomāt, kā to izdarīt, nepārkāpjot cilvēktiesības un brīvības.
Krievi meklē kašķi
Citus gadus antinacisti nolikti Bastejkalnā. Policija kontrolēja, lai visādi provokatori nerāpjas pāri drošības nožogojumam, un caurmērā pasākumā izdevās iztikt bez lieliem ekscesiem un miesas bojājumiem. Taču šogad uzdevums sarežģītāks. Izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis stāsta, ka arī Latvijas Antinacistiskā komiteja pieteikusies uz sapulci un piketu tieši Brīvības pieminekļa laukumā un tieši tajā laikā, kad leģionāru piemiņas gājiena dalībniekiem no baznīcas cauri Vecrīgai un karogu alejai jāatnāk līdz Brīvības pieminekļa pakājei nolikt ziedus. Latvieši antinacistu klātbūtni nevēlas, turpretim antinacisti vēlas atrasties tieši tur, kur iespējams konflikts. Pašvaldībā viņu pieteiktais pasākuma mērķis ir šāds: «Sapulce tiks veltīta Waffen SS upuru piemiņai un vēstīs par Waffen SS noziegumu attaisnošanas bīstamību.»
Tikmēr biedrība Nacionālo karavīru atbalstam paredzējusi «atgādināt par 1944. gada 16. martā noritējušajām Latviešu leģiona kaujām un skaidrot Latvijas un Latviešu leģiona Otrā pasaules kara vēsturi garāmejošiem interesentiem». Pašsaprotami, ka tāda vienlaicīga skaidrošana garāmgājējiem beigtos nevis ar vēsturisku disputu, bet masveida kautiņu, ko nevēlas pieļaut ne pašvaldība, ne drošības struktūras. Tāpēc tiek meklēti iemesli atteikumam. Rīgas domes juristiem ir radušās šaubas par parakstu autentiskumu antinacistu pieteikumā, un tas darīts zināms Drošības policijai.
Kā pieklājīgi pasūtīt
Ja iesniegums pašvaldībai ir nelikumīgs vai vismaz nekorekti uzrakstīts, tas jāsniedz iekšā par jaunu. Un tas jau būs pavisam cits dokuments ar citu termiņu, un tādā gadījumā priekšroka uz pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa automātiski būs piešķirama abiem pārējiem 16. marta pasākumu rīkotājiem – Daugavas vanagu vietējai organizācijai un biedrībai Nacionālo karavīru atbalstam, kas spēj savstarpēji vienoties par vienlaicīgu pasākumu rīkošanu. Antinacistiem, kurus abi pārējie organizatori nevēlas, attiecīgi atliktu samierināties ar citu laiku vai vietu. Vēl gan izpilddirektors tuvāk 16. martam aicinās kopā visus organizatorus un drošības iestāžu pārstāvjus, lai vienotos, kā pavadīt Leģionāru atceres dienu pēc iespējas bez kreņķiem. Arī galīgo lēmumu par pieteikto pasākumu neaizliegšanu izpilddirektors pieņems pēc iespējas tuvāk šim datumam. Ja pieteicēju vēlmes netiek apmierinātas, saskaņā ar likumu tas esot jādara zināms ne vēlāk kā piecas dienas pirms plānotā pasākuma.
Leģionāru rindas ar katru gadu kļūst plānākas, taču interese par viņu organizēto pasākumu katru gadu saglabājas, tajā skaitā no ārzemju medijiem – gan Krievijas, gan Rietumu. Žurnālistus jo īpaši interesē Latvijas valdības rīcība – cik un kādi politiķi atļausies atnākt līdz Brīvības piemineklim.
Kučinskis vēl spriedīs
Laimdota Straujuma savas valdības vides ministru Einaru Cilinski par atnākšanu izmeta. Māris Kučinskis attiecībā uz savu kabinetu vēl nav lēmis, taču jau pirms valdības apstiprināšanas viņš darīja zināmu, ka 16. marta pasākumos ministri drīkstēšot piedalīties no darba brīvajā laikā – kā civilpersonas. Ja grib, lai ņem atvaļinājumu. Preses sekretārs Andrejs Vaivars vēsta, ka premjers pats līdz šim nav piedalījies 16. marta pasākumos un arī šogad nepiedalīsies. To nedarīšot arī valdība kopumā. Tomēr pārrunas ar ministriem par konkrētu pozīciju vēl esot priekšā.
Tas tāpēc, ka Nacionālās apvienības politiķi šo vēstures lappusi neuzskata par kaut kādu apkaunojumu, bet atceres dienu cilvēkiem, kuri atdeva savu dzīvību par dzimteni. Šāds traktējums atbilst arī vēsturnieku skaidrojumam, ka «leģionāriem frontē deva solījumus, ka viņi cīnās par Latvijas brīvību, lai gan nekāda Latvijas valsts atjaunošana nacistu plānos neietilpa».
Pagaidām gan neviens nacionāļu ministrs nav pieteicies, ka 16. martā dosies pie Brīvības pieminekļa. Dzintars Rasnačs būšot komandējumā ārpus Latvijas, Dace Melbārde un arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece varētu braukt uz Lesteni. Kaspars Gerhards atvaļinājumu ņems, bet pavadīs to ar bērniem ārzemēs. Arī citus gadus viņš karogu alejā nav manīts. Savukārt Saeimas deputāti pie Brīvības pieminekļa gan varētu būt sastopami.