Iļja Gerčikovs: Baumām par "Dzintara" pārdošanu nav nekāda pamata

Ekonomikas doktors, profesors, a/s Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka bez politiskās sistēmas izmaiņām labklājību valstī nepanākt.

– Jūs stūrējat Dzintaru jau vairāk nekā četrdesmit gadus. Varētu domāt, ka jums šajā uzņēmējdarbības, ekonomikas jūrā vairs nav nekādu pārsteigumu, nekā negaidīta. Tā ir?

– Negaidīti pārsteigumi gadās vienmēr. Un tie nav atkarīgi no mums. Piemēram, kurš gan varēja iedomāties, ka stabili, efektīvi sakari nobruks nevis kādā ilgākā perspektīvā, bet vienā dienā? Kā, piemēram, Ukrainā. Bija – un vairs nav. Kurš gan varēja iedomāties, ka vienā mēnesī, novembrī, kritīs Krievijas valūta?

– Turklāt mainījušies globālie konteksti…

– Diemžēl viss ir sarežģītāk. Protams, bizness ļoti smagi pielāgojas absolūti jaunām norisēm. Taču pasaule pēdējos gados visai krasi sākusi pakļauties tā saucamajai viltus kultūrai. Viltus ekonomikai, viltus zinātnei… Ko tas nozīmē? To, ka palicis tikai viens rādītājs, kura dēļ mēs cenšamies. Peļņa. Citu rādītāju vairs nav. Piemēram, peļņas dēļ mēs ēdam sliktu pārtiku. Tas, ko mēs ēdam, nepūst, nebojājas gadiem. Jā, tas ir ļoti ienesīgi, tas ir ļoti ražīgi, un tas ir… viltus.

Taču visi runā par kaut kādām demokrātiskām vērtībām. Tās sen zudušas. Mums bērnībā vācu valodas stundās stāstīja par trim K – Kinder, Kuche und Kirche. Bērni, virtuve un baznīca. Kur ir šīs vērtības? Es nesaku, ka jābūt konservatīvam, jābūt stagnātam. Laiki mainās. Taču nedrīkst mainīties kodols. Tas, kas pieder konkrētai tautai. Bet katra tauta ir vērtīga savā veidā. Tāpēc, ka katrai piemīt sava dzīves uztvere, savi plusi un mīnusi. Lūk, šiem gadsimtos radītiem plusiem ir jābūt nesatricināmiem.

– Taču Džefrijs Sammerss, kurš kādu laiku pasniedza Latvijā, pārmeta mums tieši to, ka nedomājam par pelnošu ekonomiku. Proti – domājam par «ātro naudu», nevis par tādu kapitāla līdzsvaru, kas vestu pie labklājības.

– Viņam ir absolūta taisnība. Rīgā saradušās 150 kosmētikas, parfimērijas firmas. Tās neko nerada un pārtiek no svešām idejām. Kaut kur kaut ko nopērk, kaut kur iepakojumu, kaut kur gatavu krēmu… un uzdod par savu produktu. Viņu mērķis – ātri nopelnīt. Nekādas perspektīvas izvērsties lielā uzņēmumā viņiem nav. Un nevar būt. Tirgus ir piesārņots ar šādiem cilvēkiem. Neviens ar to necīnās. Lai arī tā ir traģēdija.

Jā, mēs nedomājam par ilgu ekonomiku. Taču Dzintars domā. Mūsu stratēģija ir izkopta daudzus gadus uz priekšu. Mūsu galvenais spēks – produkcijas kvalitāte. Ir divas preces bīdīšanas teorijas. Viena – ātri, ātri, pārdodam kaut kādu būtībā štruntu, savācam daudz naudas. Tam vienmēr pienāk gals. Otra paredz ieguldījumus kvalitatīva produkta attīstībā. Tad prece dzīvo ilgi. Turklāt tai ir daudz pircēju. Katram ir sava stratēģija. Es uzskatu, ka mūsējā ir pareizāka.

– Bet kā jūsu stratēģija saskan ar valsts ekonomisko politiku?

– Es gribu teikt, ka valstij ekonomiskās politikas nav.

– Kā tad nav? Redz, Nacionālās attīstības plānā rakstīts, ka ekonomikas izrāviens ir prioritārs Latvijas mērķis. Vai tad jūs to nejūtat uz sevis?

– Ja jūs paņemsiet līdz 2020. gadam izstrādāto tautsaimniecības plānu, tad ieraudzīsiet demagoģisku vārdu komplektu. Nekādas reālas augsnes, nekāda praktiska izmantojuma šiem vārdiem nav. Esmu centies ar skaitļiem pierādīt, ka tas ir murgs.

Kas tiek saprasts ar ekonomisko politiku? Tā ir skaidra un saprotama nodokļu politika. Vai mums tāda ir? Nav! Par politiku var saukt skaidru un saprotamu nākotnes redzējumu līdz ar lietderīgiem, izkoptiem instrumentiem, kas šo nākotni pārvērš realitātē. Mums tā nav. Mums katru dienu mainās spēles noteikumi. Mums bezgalīgi palielinās biznesam (un patērētājam) uzkrautais nodokļu slogs. Piemēram, benzīns pie mums dārgāks nekā Igaunijā un Lietuvā. Turklāt viņiem cenā ielikts transporta nodoklis. Mums – nodoklis atsevišķi, benzīns atsevišķi. Kur cilvēki pirks benzīnu? Igaunijā un Lietuvā. Vai tad tas kaut ko ienesīs mūsu valstij?

Otrs. Sakiet, kāpēc esam pārvērtuši elektrības un gāzes tarifus par budžeta papildināšanas instrumentu? Bezkaunīgi, bez kāda pamatojuma palielinām elektroenerģijas tarifus. Kur te biznesa attīstība? Es katru gadu skaitļoju elektro un siltumenerģijas patēriņa ekonomiju. Bet tikko esmu šajā lietā ieguldījis naudu, tā – pēkšņi! – tarifu paaugstinājums. Un viss, ko esmu paveicis, kaķim zem astes!

Un – infrastruktūra! Lai ar kādu tirgotos, jābūt loģistikas sakariem. Vai mūsu valstī kāds šos sakarus veido? Piemēram, man kā biznesmenim ir problēma – kā nogādāt produktu Irākā. Bija firma, kura bija gatava to pieņemt, jau bija parakstīts līgums, bet… netika atrasts loģistikas ceļš. Man ir pircējs Afganistānā, patlaban ir iespējas Irānā. Bet loģistikas nav! Savā līmenī atrisināt transporta ceļu problēmu es nespēju! Vai kāds pie mums ar to nodarbojas? Kāda pie mums politika? Nekādas!

– Bet – lai arī jūs nesen nosaucāt Latvijas politisko sistēmu par rīcībnespējīgu, tā lieliski atražo pati sevi, un tauta viņai to ļauj.

– Taisnība. Sistēma ir rīcībnespējīga. Tā ir nelaime. Nelaime ir, ja politiskā sistēma sludina, ka ministriem nav jābūt profesionāļiem, bet politiski atbildīgām personām. Īstenībā tie ir politiski bezatbildīgi un tik bieži maina krēslus, ka jau zaudējuši politisko orientāciju.

Un – nedrīkst mazā valstī būt tā, ka vienā orgasmā saplūst likumdevēja un izpildvara. Vieni un tie paši ļaudis tusē vienās un tajās pašās partijās, rada vienu un to pašu koalīciju, izrīkojas ar valsti kā ar privātīpašumu. Mēs šajos gados esam radījuši kolosālu, nenogremdējamu ierēdņu aparāta slāni, kuram vienalga – būs mums ekonomika vai nebūs, būs mums bizness vai nebūs. Viņi neuzrāda dzīvē perspektīvu. Ne atsevišķam biznesam, ne valstij. Esmu par to rakstījis un runājis. Ir jāmaina politiskā sistēma. Jānošķir likumdevēja vara no izpildvaras. Mums – kurš izpildītājs, tas arī likumdevējs. Vienu dienu tam izdevīgāk rīkoties saskaņā ar likumu, citu – ar Ministru kabineta noteikumiem.

Piemēram, ar likumu bija noteikts, ka pensiju aprēķina koeficientus valdība drīkst mainīt tikai inflācijas svārstību ietvaros. Taču manipulācijas ar šiem koeficientiem sabojāja dzīvi ap simt tūkstošiem cilvēku. Premjers Valdis Dombrovskis vispār rīkojās nelikumīgi. Viņš izņēma 800 miljonus no sociālās nodrošināšanas. Sakiet, kur tad bija likumdevējs? Tam taču bija tiesības aizliegt sodāmu lietu. Likumdevējs neiejaucās.

Izpildvara jāveido profesionālam, tehniskam Ministru kabinetam. Tam nav jāpakļaujas nekādai koalīcijai. Bet likumdevēju varu, lūdzu, var dalīt – daļa mažoritāra, daļa partiju.

– Es gan pagaidām neredzu instrumentus, kas ļautu kvalitatīvi mainīt politisko sistēmu. Pie mums, kā teic, masu esība nosaka masu apziņu. Vara to lolo. Panākt produktīvu, noturīgu aktivitāti ir ļoti sarežģīti.

– Piekrītu. Tas ir sarežģīti. Taču saprotiet, ka mēs faktiski iznīcinām valsti!

Lūk, skaitļi. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem, Latvijā 1989. gadā dzīvoja 3 673 000 cilvēku. Tagad – miljons un 600 tūkstoši. Oficiāli saka – miljons un 995 tūkstoši. Taču tā pati CSP nesen vēstīja, ka mums ir 902 tūkstoši fiksēto strādājošo. Bet, ja strādājošo mums ir 60% no visiem, tad iznāk, ka pavisam mūsu ir – miljons un 600 tūkstoši.

Nacionāļi plēsās par to, lai iztīrītu Latviju no sveštautiešiem. Viņi piedalījās visās koalīcijās, visā ekonomiskajā dzīvē. Ko viņi panāca? Tajā pašā 1989. gadā Latvijā dzīvoja gandrīz pusotrs miljons latviešu. Saskaņā ar to pašu statistiku šodien Latvijā dzīvo 61,2% latviešu. Pareiziniet šos procentus ar miljonu 600 tūkstošiem, un iznāks, ka latviešu ir mazāk par miljonu.

Uzsveru – politiskā sistēma, kura pastāv 25 gadus, nav bijusi pozitīva. Lūk, kāpēc es nonāku pie secinājuma, ka šeit nav ne politiskas nākotnes (tādu neviens neveido), ne, jo vairāk, ekonomiska modeļa.

– Atklājiet galvenos «kāpēc». Jau 25 gadus esam neatkarīgi, bet dzīves līmenis mums tikai 64% no Eiropas vidējā.

– Ko jūs – tik daudz?! Vidējā alga, piemēram, Vācijā ir 2560 eiro, Grieķijā – 1560 eiro. Mums vidējā neto alga ir knapi 500 eiro. No kurienes 64%? Knapi 20–25%. Mēs nodarbojamies ar pašapmānu.

Paskatīsimies, uz kā rēķina dzīvo Latvija. Tā nepārtiek no tā, ko nopelna. Tā dzīvo uz Eiropas naudas un emigrantu atsūtītā rēķina. No Eiropas mēs ik gadus saņemam 800 miljonus. Pat ja 20% nozog, šī nauda ienāk ekonomikā. 2013. gadā aizbraukušie atsūtīja mums 630 miljonus eiro. 2015. gadā – 530 miljonus. Mazāk. Bet – tā ir tikai redzamā, fiksētā nauda. Neredzamās ir daudzkārt vairāk. Miljards. Tātad – miljards un 800 miljoni. Lūk, uz to rēķina mēs arī dzīvojam.

– Un kas notiks pēc 2020. gada, kad Eiropas naudas plūsma izbeigsies?

– Es nezinu, kā mēs dzīvosim. Turklāt situācija ES ar katru dienu saasinās. Migrantu problēma radīs vēlmi samazināt atbalstu tādiem kā mēs. Turklāt – aizbraukušie deklarējas šeit arvien mazāk un mazāk. Vai nu veči te nomirst, vai viņi paņem ģimenes pie sevis. Arī šis strautiņš kļūs mazāks. Mēs ar jums pēc 2020. gada pieredzēsim pensijas vecuma ļaužu neapmierinātību. Viņiem vienkārši nemaksās, cik pienāktos. Nebūs no kā maksāt.

– Kas jāveic, lai reālos apstākļos radītu bāzi attīstībai?

– Izeja ir vienmēr. Kas jādara? Tomēr – jāmaina politiskā sistēma. Bet pirmām kārtām jānosaka (kaut vai uz tuvākajiem pieciem gadiem) precīzi nodokļu aplikšanas jēdzieni. Otrkārt, Eiropas fondu nauda ar direktīvu lēmumu jānovirza nevis rēķiniem un rebēm, bet infrastruktūrai. Lai būtu normāli ceļi, lai būtu pareiza loģistika, lai tiktu noņemts slogs biznesam. Treškārt – jāsamazina PVN daudziem pārtikas produktiem, medicīnas precēm… Lai uzlabotu patēriņu. Proti – jārada tāda nodokļu bāze, kura veicinātu iekšējo patēriņu un importa aizvietošanu.

Tālāk – jāizbeidz demagoģija un jāievieš kārtība nodokļu iekasēšanā. Piemēram, pirms pieņemt likumu par mikrouzņēmumiem, vajadzēja vismaz noteikt, kas tie ir. Jo fiksi vien saradās lērums tādu firmu (konsultāciju, grāmatvedības…), kam ar mikrouzņēmumiem nav nekāda sakara. Šī stulbā likuma dēļ netiek iekasēti aptuveni 150 miljoni eiro gadā. Bet kopumā netiek iekasēti nodokļi apmēram miljarda eiro apjomā.

Ja te ieviest kārtību, tad mums pietiks naudas, lai atbalstītu medicīnu, lai atbalstītu pensionārus. Bet galvenais – lai gūtu iespēju veidot mazo un vidējo biznesu ar visām atlaidēm, kas tiem pienākas. Lai nostiprinātos iekšējais patēriņš. Piemēram, savulaik iznīcināja cukurfabrikas. Mēs iepērkam 60 000 tonnas cukura. Kāpēc? Uzcelsim cukurfabriku un nepirksim. Kamdēļ pirkt dāņu desu? Tajā ir tie paši E.

Tam, kurš saprot, kāda ir ekonomikas struktūra, ir jārada atbilstoša likumdošanas bāze un jāgarantē, ka tā nemainīsies. Un jūs redzēsiet, ka uzņēmumi sāks būvēties kā sēnes pēc lietus. Un, līdzko sāks būvēties uzņēmumi, jūs saņemsiet nodokļus budžetā un patērēsiet savu, nevis svešu.

Bet mēs maksājam svešiem viņu peļņu. Kā no tā izvairīties? Bez izmaiņām politisku jautājumu risinājumā jūs to nespēsiet.

– Ko jūs nesagaidījāt no iepriekšējās valdības un ko gribat sagaidīt no esošās?

– Ne no vienas iepriekšējās valdības es neesmu sagaidījis to, ka tā nodarbotos ar strukturālām reformām. Ne no vienas.

– Arī jaunās valdības deklarācijā es strukturālu attieksmi nesaskatu. Toties atcerējos, ka jūs savulaik teicāt: krīze – tā ir iespēja pārkārtot ekonomiku. Vai iespēja ir palaista garām?

– Mēs runājām ar Dombrovski: veiciet strukturālas reformas, tādas iespējas kā krīze vairs nebūs. Viņš neko neizdarīja. Es saprotu, ka ir sāpīgi slēgt skolas. Taču neslēgt – tas ir vēl sāpīgāks variants. Priekš kam mums tik daudz slimnīcu? Kāpēc izkliestai, savainotai Stradiņa slimnīcai jābūvē vēl kāds korpuss? Ir jāņem Eiropas nauda un jāuzceļ Latvijā viena hospitāļa pilsētiņa. Tā mēs ieekonomētu milzu apsaimniekošanas naudu un apmierinātu cilvēku prasības.

Tātad – vajadzīgas reformas. Konkrētas, precīzas, saprotamas reformas. Vajadzīgi speciālisti. Ir jārada normāli dzīves apstākļi. Tam vajag, pirmkārt, cilvēkus, kuri domā nevis raugoties sev zem kājām, bet globāli, otrkārt, cilvēkus, kuri no sirds vēlas pārmaiņas! Es domāju, ka Latvijā vēl ir pietiekami atbildīgu, patriotisku cilvēku. Es to saku nopietni. Neraugoties uz to, ka mana prognoze attieksmē pret esošajiem apstākļiem ir pesimistiska.

– Un kādā stāvoklī ir Dzintars? Baumo, ka jūs gribat uzņēmumu pārdot. Raksta, ka esat parādā par gāzi…

– Baumām par Dzintara pārdošanu nav nekāda pamata. Tās ir fantāzijas. Stāsts par gāzes parādiem – meli. Mēs to tā neatstāsim. Viņi jau trīs nedēļas nespēj sniegt mums pierādījumus, ka esam parādā. Trīs nedēļas. Šodien (19. februārī – V.A.) pēdējā diena. Turpmāk es droši vien vienkārši nodošu lietu prokuratūrai.

– Atvainojiet, es negribēju jūs pievērst detaļām. Mani interesē Dzintara stāvoklis tajā bildē, kuru jūs tikko raksturojāt.

– Dzintars atrodas visai sarežģītā stāvoklī. Tāpēc, ka ir zaudējis tirgus. Pēkšņi. Līdz 2014. gadam mūsu galvenais tirgus bija NVS. Pamatā – Ukraina un Krievija. Līdz 2013. gadam viss auga lieliski. Neviens nezināja, ka Ukrainā sāksies karš. Neviens nezināja, ka NVS valstīs nobruks valūta. Mēs zaudējām ne tikai tirgus. Mēs zaudējām tiešo naudu. Ne tikai apjomus. Plus inerce… Mēs dzīvojam zaudējumos. Taču es ceru, ka šogad to, iespējams, vairs nebūs. Jo esam jau iegājuši jaunos tirgos.

Saprotiet, Dzintars ir visai sarežģīts uzņēmums. Lai iešūpotu kādu produktu, vajadzīgs vismaz gads. Vajadzīgi ļoti lieli apgrozāmie līdzekļi. Proti – jāizstrādā receptūra, jāpēta tirgus, jāiepērk izejvielas un materiāli, jāizgatavo prece. Dzintars to paveica. Tāpēc, ka mums ir autonoma patstāvība un mēs darbojamies augstā līmenī. Mēs esam starp 500 labākajiem Eiropas uzņēmumiem. Dzintara mobilitāte ir unikāla. Dažos gados mēs īstenojām pilnīgu revolūciju. Proti – visās trijās kategorijās (masu tirgus apvārsnis, vidusslānis, hai klasē) mēs izstrādājām speciālu uzvedības stratēģiju. Protams, mums ir savi 45 veikali Latvijā, mums ir saglabājušies 40 veikali Krievijā,

40 – Ukrainā. Mēs pūlamies kāpināt pārdošanas apjomus arī šajā virzienā, taču mums tā vairs nav principiāla lieta. Mums jau ir ienesīgāki tirgi. Mēs esam spējuši mazāk nekā pusotra gada laikā tikt Tuvo Austrumu tirgū. Tas ir kaprīzs un ļoti sarežģīts, bet mēs pārdodam preci Lībijā, Marokā, Libānā… Ne tādā apjomā, kā gribētos, bet tomēr… Mēs augam.

Turklāt daudzām Rietumu firmām mēs veicam Private Label. Proti – Eiropā nav palicis daudz uzņēmumu, kuri spēj patstāvīgi izstrādāt receptūru. Daudzas, pat pazīstamas, Rietumu firmas kaut kur izvieto savus pasūtījumus. Saskaņā ar savām prasībām. Mēs tām atbilstam. Mums ir lieliska tehnoloģija, lieliska ražošanas disciplīna. Viņi atbrauc, skatās... Bet mēs strādājam un pelnām ar to lielu naudu.

Vienīgais, kā mums trūkst, ir apgrozījuma līdzekļi. Tos nav kur ņemt. Ir komercbankas, ir dažnedažādi investīciju fondi, taču visi fondi grib tev dot naudu ne tāpēc, lai tu to vienkārši atstrādātu, bet lai tu pelnītu tam, kas tev to naudu devis. Tādas vēlēšanās mums nav. Taču, neraugoties uz to, mēs jau šo, 2016. gadu sagaidījām ar vairāk vai mazāk labu perspektīvu.

Pats galvenais ir produkts, kuru tu spēj uzrādīt. Kad pārtrūka visi sakari, mums noliktavās palika ļoti daudz gatavās produkcijas. Bet gada laikā mēs to pilnībā realizējām. Tas nozīmē – pieprasījums ir tik liels, ka mums nav pārprodukcijas. Un es domāju, ka ceturtajā ceturksnī mums būs pārdošanas izrāviens. Tam ir pamats. Tāpēc, ka ir pircēji. Nevienu no mums nav pārņēmis pesimisms. Mēs esam ļoti laba komanda.