26.februāra jubilārs: Latvijas Grieķu kopienas Patrida priekšsēdētājs Odisejs Kostanda

«Uz vecumu latviešu gēni ņēmuši pārsvaru pār grieķu,» smej Latvijas Grieķu kopienas Patrida priekšsēdētājs un šodienas jubilārs Odisejs Kostanda. Šodien savu 53. dzimšanas dienu viņš atzīmēs tā, «kā jau latvieši to mēdz darīt – šaurā ģimenes lokā».

Vēsturnieks un bijušais Saeimas deputāts atklāj, ka ciemos būs divi no trim bērniem, maltītē būs grieķu salāti un tradicionālais latviešu cepetis ar sautētiem kāpostiem. «Nav tik nozīmīga jubileja, lai rīkotu vērienīgu balli, aicinot draugus un radus, es svinēšu tā, kā latviešiem ierasts – ģimenes lokā. Bērni jau savā dzīvē, bet regulāri atbrauc, nupat ciemos bija vecākā meita, bet šodien pasēdēsim šaurā ģimenes lokā – es, sieva Mudīte, dēls un jaunākā meita,» atklāj Odisejs Kostanda. Viņa bērni, «kā jau daudziem latviešiem», izklīduši pa pasauli – vecākā meita Ieva (31) ir mūzikas skolotāja, šobrīd dzīvo un strādā Tartu, dēls Reinis (24) iet jūrā uz tālbraucēja kuģiem, bet pastarīte Lienīte (22) studē vijoļspēli Vācijā.

Atmodas laika sabiedriski aktīvais Odisejs Kostanda jau gadus 15 ir prom no politikas. «Es pats smejoties saku – esmu dārznieks pats savā dārzā, un tas ir gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Dzīvoju Zvejniekciemā, audzēju rozes, tomātus, zemenes, gurķus, bumbierus, ābolus, ķiršus un avenes – visu, ko vien iespējams. Un iegūtā raža, protams, jāapstrādā,» par savu ikdienu stāsta Odisejs Kostanda.

Lai gan šā gada janvārī plaši tika atzīmēta 1991. gada barikāžu atceres 25. gadadiena. Odisejs Kostanda, kā to atzinuši Atmodas laika sabiedriskie darbinieki, ir barikāžu idejas autors, neesot aicināts uz oficiālajiem atceres pasākumiem. Toties viņu ir atcerējušies un pie sevis aicinājuši tie, kas tajā laikā Rīgu sargāja. «Rīgu toreiz nosargāja lauki. Mani daudz kur aicināja, pat nevarēju visur tikt. Piemēram, biju Pāvilostā, satikos ar vecajiem Rīgas sargiem, kuru postenis bija pie Kara muzeja, biju Priekulē, Ikšķilē un citviet. Man bija patīkami būt kopā ar cilvēkiem, kas patiešām bija uz barikādēm.» Par nesen aktualizēto ideju par 1991. gada barikāžu dalībnieku īpašo statusu Kostandam ir duāls viedoklis. «Skaidrs, ka visa Latvija tur nebija, bet tomēr tas nav vienkāršs jautājums. Bija pastāvīgie barikāžu posteņu dalībnieki, kuriem pat bija izveidotas dežūrmaiņas, kuri tur atradās no barikāžu pirmās līdz pēdējai dienai. Un tad bija tādi, kas atnāca dziesmas padziedāt pie ugunskura. Tomēr vienus pat var saukt par kaujiniekiem, kas bija ekipēti ar gāzmaskām un instrukcijām, kā uzvesties, kā rīkoties, kādus aizsardzības paņēmienus pielietot. Domāju, ka šo jautājumu vajag kustināt, lai vismaz sākas diskusija par to, lai cilvēki izsaka viedokli, bet es nevaru pateikt, kā būt taisnīgiem pret visiem.»

Kā jau pēc tautības grieķis viņš seko līdzi notikumiem Grieķijā un uzskata, ka nesenie notikumi, kas bija saistīti ar finanšu palīdzības noteikumiem Grieķijai, esot parādījuši, ka «grieķi neklausīs visam, ko diktēs Brisele, bet meklēs maksimāli pieņemamo variantu no grieķu nacionālo interešu viedokļa. Notikumi Eiropas Savienībā rāda, ka tas modelis, uz kuru grib virzīties – striktu centralizāciju, veidojot ES par federāciju, nevis par brīvu valstu savienību –, nav pieņemams. Grieķiem nav pieņemams savs, britiem – savs, čehiem – savs. Domāju, ka arī latvieši nevar būt mierā ar Briseles attieksmi. Katrā ziņā princips var būt tikai viens – visu dalībvalstu līdztiesība, bez jebkāda diktāta no centra». Otrs jautājums, kas teju vai ik dienu Eiropas ziņās ienes vārdu «Grieķija», ir bēgļi. Vēsturniekam Odisejam Kostandam ir viedoklis: «Barbari nāk pāri Eiropai. Nenoliedzami. Viena lieta ir bēgļi, bet viņu nav vairāk par 20 procentiem, pārējie ir ekonomiskie migranti, lai gan baidos, ka pat tā viņus nevar saukt. Jā, arī mēs esam ekonomiskie migranti, dodoties meklēt labāku darbu. Un tas ir būtiski – mēs dodamies meklēt darbu. Savukārt lielais vairums no tiem, kas šobrīd dodas uz Eiropu, vēlas uzlabot savu ekonomisko stāvokli nestrādājot, bet brauc ar skaidru mērķi – gadu gadiem dzīvot uz pabalstiem. Un tas jāsauc skarbākā vārdā.».