Kā liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) operatīvā informācija par Latvijas komercbanku darbības rezultātiem 2015. gadā, tad banku sektors turpināja stabilu attīstību. Taču vienlaikus nozare saduras ar jauniem izaicinājumiem.
Lai iestātos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), Latvijas bankām ir jāievieš augstāki standarti nekā tie, kas tagad ir spēkā citās attīstītākajās valstīs. Uz šiem un daudziem citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis.
– Negatīvas procentu likmes par komercbanku depozītiem ir noteikusi Eiropas Centrālā banka, kā arī Dānijas, Zviedrijas, Šveices un Japānas centrālās bankas. Ko tas nozīmē banku sektoram? Vai ir gaidāmas negatīvas likmes noguldītājiem, un kāpēc šāda norma nav stimulējusi būtisku kreditēšanas pieaugumu?
– Negatīvas procentu likmes no ekonomikas ciklu viedokļa ir kaut kas jauns. Šis ir laiks, kad pasaulē ir daudz emitētas naudas, bet tā netiek ieguldīta ekonomikā. Līdz šim likmju samazināšana kā standarta ekonomikas stimulēšanas instruments vienmēr strādāja, bet ekonomika ir globalizējusies un, tā kā ir vērojama ekonomikas nestabilitāte, investori vēl īsti nav iemācījušies saprast riska cenu. Viņi naudas cenu rēķina tikai kā vienu no elementiem, kas viņus motivētu uzņemties investīciju risku, bet naudas cenas neesamība nespēj kompensēt citu risku mīnusus. Tāpēc naudas plūsma uz reālo ekonomiku ir ierobežota.
Ir otra lieta, kas ir fundamentāla. Labo laiku izlaidība, kas mūs visus vai lielāko daļu apbūra, īpaši jau attīstītajās ekonomikās, ir noslēgusies. Ballīte ir beigusies. Tā kā paģiru sāpes un kopējais ārstēšanas kurss notika, izmantojot nodokļu maksātāju naudu, ar kuru tika refinansēta t. s. arī finanšu sistēma, tad politiski ir izveidojies globāls konsenss, īpaši jau Eiropā. Nodokļu maksātāji otrreiz vairāk nedrīkst šādu ballīti apmaksāt! Līdz ar to ir jānovērš, ka nodokļu maksātājiem šāds risks būtu. Tas nozīmē apetītes pazeminājumu uzņemties riskus visā ekonomiskajā sistēmā. Ja risks ir noņemts no nodokļu maksātājiem, tad neviens cits ļoti lielu risku nevēlas uzņemties. Tā rezultātā ir izveidojies finanšu sektors, kuram ir milzīgs brīvas naudas daudzums, par ko vairāk nemaksā arī nozīmīgus procentus depozīta noguldītājiem. Ir teorētiska finanšu sektora gatavība dot naudu uzņēmējdarbībai, bet riska cena ir lielāka, jo palēninās gan kopējā pasaules un Eiropas ekonomikas izaugsme, gan, mazinoties naftas cenām, mazinās investīciju atdeve šajā industrijā utt. Tas viss kopā nākamo divu līdz četru gadu perspektīvā ierobežo uzņēmēju vēlmi investēt. Savukārt tie, kas ir gatavi investēt, tie ir jau riskantāki.
Atbildot uz jautājumu par to, ko tas varētu nozīmēt Latvijas noguldītājiem, varu visus nomierināt. Latvijas banku klientiem, īpaši fiziskām personām, negatīvās likmes par komercbanku depozītiem nedraud, jo lielākās bankas ir devušas skaidrus signālus, ka neplāno ieviest negatīvās likmes.
– Latvijas obligācijā arī ir negatīva likme. Kuri ir tie, kas pērk Latvijas valsts vērtspapīrus ar negatīvu likmi?
– Tie, kam ir uzkrāti vai nopelnīti ļoti lieli līdzekļi. Liela nauda. Lieli ieguldījumi tiek diversificēti. Daļu no naudas daudzuma iegulda akcijās, daļu privātās obligācijās. Daļu noteikti iegulda ļoti drošos vērtspapīros ar skaidrību, kā šī nauda noteikti tiks atgūta, lai gan droša ieguldījuma kopējā rentabilitāte ir daudz mazāka. Daudzos gadījumos nav zināms, vai nauda tiks atgūta atpakaļ, un šādos apstākļos, lai daļa no naudas būtu absolūtā drošībā, naudas turētāji ir pat gatavi piemaksāt. Var izvēlēties glabāt naudu bankā Brazīlijā un bankā Šveicē. Ja naudas ir daudz un ir svarīgi, lai nauda pelnītu gan pēc pieciem, gan pēc desmit gadiem, tad investori ir gatavi piemaksāt par drošu naudas uzglabāšanu Šveicē, nevis izvēlas visu naudu turēt riskantās bankās, piemēram, Brazīlijā.
– Kā tas izpaudīsies Latvijas iedzīvotājiem? Zūd jēga glabāt naudu termiņa depozītā, un nauda vairāk tiek uzglabāta norēķinu kontos.
– Jā, lielas atšķirības vairāk nav.
– Klasiskajā ekonomikā banka drīkstēja izsniegt kredītos tikai tik, cik bija terminētos depozītos. Šo naudu bankas drošāk varēja izmantot kā kredītresursus, salīdzinot ar naudu, kas bija noguldīta «līdz pirmajam pieprasījumam». Savukārt, ierobežojot kapitāla kustību bankas «īslaicīgu likviditātes problēmu gadījumā», FKTK savulaik kā pirmo soli pieņēma lēmumu aizliegt lauzt depozīta līgumus pirms termiņa.
– Šodien situācija ir savādāka, nekā tā bija kādreiz. Situācija pirms desmit vai divdesmit gadiem bija cita. Latvijas vidējai mājsaimniecībai konta vai depozītu atlikums nepārsniedz simts tūkstošus eiro. Līdz simts tūkstošiem eiro no valsts puses visi ieguldījumi ir garantēti, neatkarīgi no tā, vai nauda ir norēķinu kontā, vai depozītu kontā. No riska viedokļa, visdrošāk ir naudas uzkrājumus līdz 100 tūkstošiem eiro turēt kādā bankā, un neatkarīgi, kas ar jebkuru banku notiks, šāds naudas daudzums netiks zaudēts un vienmēr būs pieejams. Līdz ar to naudas īpašniekam vairāk nav jāuztraucas, vai tas ir depozīta, vai norēķinu konts. Ja kaut kas ar kādu banku notiks, ja tās darbība tiks apturēta, tad nauda nedēļas laikā tiks atgūta. Latvijā šāds piemērs jau bija, kad ikvienam ar viņa depozītu līdz simts tūkstošiem eiro nekādu zaudējumu nebija. Vienalga, vai nauda bija depozītā, vai norēķinu kontā. Tieši tāpēc bankas maksā depozītu apdrošināšanu, un tāpēc bankas var justies komfortabli. Pat tad, ja rodas kaut kādas baumas, iedzīvotājiem nekur nav jāskrien, nekas nav jāskaita prom. Nauda jebkurā gadījumā ir drošībā. Depozītu garantijas shēma nostrādās nedēļas laikā, un liekākā daļa banku klientu to zina un saprot.
– No kā pelna bankas, ja ik pa brīdim izskan apgalvojumi, ka banku kredītus neviens neņem?
– Nav tā, ka «neviens neņem». Šī tēze nav īsti korekta. Neņem, ja salīdzina ar pašu pirmskrīzes nogali, kas nav labs laika posms, ar ko salīdzināt. Tas nebija normāli. Savukārt, ja salīdzinām ar tiem apstākļiem, kādi bija trīs vai četrus gadus pirms krīzes, tad mēs šobrīd augam sabalansēti un normāli. Es pat teiktu vairāk. Kreditēšanas pieaugums pašlaik apsteidz ekonomikas pieaugumu.
– Kas ir galvenais komercbanku ienākumu avots, kad kredītu masa samazinās?
– Kredītu procenti un komisijas maksas par pakalpojumiem. Finanšu pakalpojumu sniegšanu var salīdzināt ar transporta pakalpojumiem. Ikviens, kurš brauc ar vilcienu, samaksā par biļeti. Tāpat ikviens, kas pārskaita naudu, samaksā par šo pakalpojumu. Un vienalga, vai tā ir mājsaimniecība, vai uzņēmums.
– Internetbankas pakalpojumi daudzos gadījumos ir ar ļoti nelielu maksu vai vispār bez maksas.
– Salīdzinot ar citām, pat ar ļoti tuvām, jurisdikcijām, Latvijā ir ļoti zema finanšu pakalpojumu maksa. Latvijas pāreja uz internetbanku ir devusi ļoti lielus ieguvumus gan mājsaimniecībām, gan uzņēmējsabiedrībām. Ātrums, ar kādu mēs spējam veikt finanšu pakalpojumus, ir ļoti pieaudzis. Ekonomikas dinamika ir paātrinājusies. Ikvienam tagad ietaupās daudz vairāk laika, jo jebkam citam var veltīt to laiku, kas kādreiz bija jātērē, lai dotos uz banku, kārtotu maksājumus utt. No internetbankas ieguvums ir visiem. Latvijai ir pat dubults ieguvums. Lai īstenotu Latvijas finanšu pakalpojumu digitalizāciju, izveidojās īpašs klasteris IT sektorā. Šie uzņēmumi kopā ar bankām attīstīja digitālos pakalpojumus un iemācījās to darīt tik labi, ka tagad spēj savus IT pakalpojumus sniegt kā eksportu uz citām pasaules valstīm. Banku sektora digitalizācija ir veiksmes stāsts.
– Naftas cenas svārstās 30 dolāru līmeni par barelu. Kā tas ietekmēs Latvijas ekonomiku?
– Lētajām naftas cenām ir divējāda ietekme. Latvijas gadījumā, no vienas puses, tā ir ļoti laba ziņa, jo Latvija ir enerģētisko resursu importētājs. Taču tanī pašā laikā pasaules ekonomikai zemas naftas cenas ir ar duālu ietekmi. Naftas eksportētāju valstis ir ierobežojušas savus izdevumus, savus pasūtījumus un pirkumus. Līdz ar to ir daudzas nozares, kurās ir jāsamazina eksports. Latvija ir eksportētājvalsts, un mēs ražojam gan mašīnbūves, gan elektroniskās, gan citu nozaru produkciju. Laikā, kad globālais pieprasījums samazinās, tad samazinās arī mūsu iespējas eksportēt. Tāpēc uz Latvijas ekonomiku lēto naftas cenu iespaids ir divējāds. Latviju īpaši iespaido tas, ka zemas naftas cenas negatīvi ietekmē Krievijas ekonomiku. Līdz ar to Krievija tērē mazāk un mūsu eksporta iespējas uz Krieviju, pat sektoros, kurus neskar sankcijas, samazinās.
– Viens no satraucošiem jaunumiem Latvijas banku sektorā ir pārmaiņas, lai pievienotos OECD. Lai Latviju uzņemtu OECD, mums ir jāievieš tādi ierobežojumi banku norēķinu pakalpojumos nerezidentiem, kādus citas OECD valstis nav ieviesušas. Ja Latvija vienpusēji šādus ierobežojumus ieviesīs, bet citas OECD valstis ne, tad tas būtiski pasliktinās mūsu komercbanku sektora konkurētspēju.
– Vispirms. Mēs atbalstām Latvijas iestāšanos OECD, jo tā ir pievienošanās augstam standartam, kas apliecina Latvijas ekonomikas briedumu. Tas ir svarīgi.
Otrkārt. Jā! Tā ir taisnība, ka noteiktus standartus, kurus OECD valstīs ieskicēja kā nākotnes standartus, mums ir jāievieš, pirms tos ir ieviesušas citas OECD valstis. Tagad tām valstīm, kas vēlas pievienoties šim bagāto valstu klubam, OECD dalībvalstis izvirza noteikumus, ka jaunie standarti jauniesācējiem ir jāsasniedz, jau iestājoties OECD. Lai tas zināmā mērā kalpotu par garantiju, ka jaunā dalībvalsts finanšu sektora standartus patiešām izpildīs, nevis apsolīs, ka kaut kad tā šos standartus pildīs. Zināmā mērā būt OECD ir privilēģija, tāpēc klubs izvirza jaunajiem locekļiem noteiktas prasības. Tā ir mūsu izvēle, vai mēs vēlamies tur iestāties, vai nevēlamies.
Es domāju, ka daudzos gadījumos standartu piemērošana ir atkarīga no pašu gudrības. Arī zemkopības standartus, lai iestātos ES, varēja izpildīt dažādi. Varēja tos izpildīt vairāk formāli, bet lai pēc būtības tie radītu mazāku kaitējumu. Līdzīgi ir ar OECD standartu. Kaut vai jautājums par t. s. politiski nozīmīgu personu standarta ieviešanu. Šādu regulējumu ES ievieš no 2017. gada, bet mēs ieviešam gadu agrāk, lai izpildītu OECD kvalifikācijas standartus.
– Kā varēs pierādīt, ka viena vai otra persona bija politiski nozīmīgas personas mīļākā (mīļākais) vai nebija, jo abus vienoja nesaistošs gadījuma sakars?
– Kā tas tālāk notiks, to mēs redzēsim tikai ar laiku. Tas būs milzīgs izaicinājums visiem kopā – gan valstij, gan nozarei. Es dažādās diskusijās vairākkārt esmu uzdevis jautājumu, cik naktis studentiem kopā vienā kopmītnē ir jāpavada, lai attiecības kļūtu ciešas? Šo parametru mēs nezinām, bet beigu beigās standarts, labākā vai sliktākā formā, tiks ieviests.
– Kā jūs vērtējat Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja atkāpšanos? Savulaik, kad 2008. gadā FKTK vadītāja amatu atstāja Uldis Cērps, jau pēc pusgada Latvijas finanšu tirgū sākās dramatiski procesi. Ko gaidīt tagad?
– Nozarei, kas tiek uzraudzīta, neklājas spekulēt par to, kas būs. Mēs uz pārmaiņām raugāmies ļoti pragmatiski, ar cerību, ka jaunā vadība spēs nodrošināt komfortu starptautiskajai sabiedrībai, vienmēr izceļot, ka Latvijas finanšu sektora uzraugs ir gudrs, varošs un spējīgs saredzēt industrijas riskus, tos menedžēt un kopā ar industriju attīstīt industrijas standartus atbilstoši vislabākajai praksei. Tā ir mūsu cerība, raugoties uz katru jaunu vadītāju. Mēs ceram, ka politiķi iedalīs uzraugam pietiekami lielus resursus, lai to informāciju, ko mēs kā bankas ziņojam, FKTK spētu apstrādāt un izmantot savu uzdevumu efektīvai īstenošanai.
– Latvijas uzraudzība ir tikai mazajām bankām. Lielās bankas uzrauga ECB.
– Pakāpeniska uzraudzības modeļa maiņa ES līmenī ir saprātīga un pareiza. Tā ir pareiza politika, ka pārmaiņas tiek ieviestas pakāpeniski. Vispirms tiek identificētas pašas riskantākās zonas, ar tām tiek sākts strādāts, tad pakāpeniski uzraudzību piemēro visai industrijai. Šāda pieeja ir pareiza. Latvijas gadījumā šāda pieeja uzlabo kopējos standartus. Vietējais regulators darbā ar lielākajām bankām visu laiku ir sakabē ar ECB un var visām pārējām bankām pielietot labāko praksi, uzlabojot kopējos standartus.
– Kādi ir svarīgākie novēlējumi jaunajiem valdības locekļiem – finanšu ministrei un Ministru prezidentam?
– Mans vislielākais novēlējums ir uzturēt padziļinātu dialogu, kura ietvaros mēs vienotos par finanšu sektora politikas galvenajiem uzdevumiem. Svarīgs uzdevums visai valdībai ir vienoties par nodokļu politikas stabilitāti vismaz vidējā termiņā un pie tā turēties. Jo nodokļu politikas nemitīgas maiņas ir slikts signāls visai tautsaimniecībai. Treškārt, bet ne mazāk svarīgi, ir tiesiskās vides jautājumi – maksātnespējas regulējumu un tiesu spriešanas ātrums. Šajos jautājumos Latvijas konkurētspējai jābūt līdzvērtīgai kā mūsu kaimiņvalstīs.