Zigmars Liepiņš: Eiropa kļūs vēl tolerantāka, iebraucēji – nekad

Saruna ar Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra valdes priekšsēdētāju Zigmaru Liepiņu par iespējām turpināt darbu šajā amatā pēc līguma termiņa beigām šā gada rudenī, par gatavošanos Latvijas valsts un arī Latvijas operas dibināšanas simtgadei, par ideālismu, par bailēm kā vadības instrumentu, par multikulturālismu, par eiropiešu pārspīlēto toleranci, par to, kas šodien nav, bet rīt būs.

– Kļūstot par Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāju, jūs uzsvērāt, ka šī organizācija ir kā liels kuģis, daudz kas tiek plānots ilgtermiņā, daudzi līgumi ir saslēgti, tāpēc pārmaiņas nebūs straujas. Kas ir būtiskākais, kas paveikts divos ar pusi gados?

– Mana problēma bija un ir ideālisms. Tolaik domāju, ka atliek tikai darboties saskaņā ar veselo saprātu, un visu var paveikt. Esmu kļūdījies.

– Piekrizdams šim darbam, tā domādams?

– Tā domādams. Šajā sistēmā mans ideālisms neiet cauri.

– Pret ko tas atduras?

– Nav problēmu sakārtot šo kolektīvu, repertuāru, atrisināt iekšējos konfliktus, bet ir problēmas sakārtot attiecības ar valsti un pašvaldību. Jāsaprot – esam divu kungu kalpi, un tas pie laba rezultāta nevar novest.

– Vienkārši sakot – valstij «pieder» trupa, Rīgas pašvaldībai – ēka.

– Tieši tā. Valdības koalīcija ir politiskā opozīcijā Rīgas pašvaldībā valdošajai partijai, mēs, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību jeb, sauksim vienkāršāk – kapitālsabiedrība Latvijas Nacionālās operas un baleta teātris, esam pa vidu. Gribu uzsvērt – mainot nosaukumu, precīzāk – papildinot to ar vārdu «balets», esam saasinājuši jautājumu par atbildību. Nu tas ir noticis, Rīgas dome izrakstījusi rēķinu, kas ir atbilstošs pašreizējam īres maksas apjomam – 250 tūkstoši, un plus par zemes nodokli, kas apkārt – vēl kādi 40 tūkstoši. Vēl nekad tādas summas neesam maksājuši pašvaldībai. Īres nauda ir mūsu budžetā iezīmēta, un valsts laimīgi ir atkratījusies no aktuālās problēmas – nama trešās kārtas celtniecības.

– Kam būtu jābūvē Baltā nama trešā kārta, kas tiek lēsta daudzu miljonu eiro vērtībā? Ēka un zeme tomēr pieder Rīgai.

– Pasaules prakse līdzīgās situācijās ir vienkārša, jo opera kā kultūras pakalpojumu sniedzējs nav tikai rīdziniekiem, bet visai valstij. Kas šo produktu lieto vairāk? Rīdzinieki un šai institūcijai tuvo pašvaldību iedzīvotāji, piemēram, Carnikavas, Jelgavas, Mārupes, Ropažu, Garkalnes, Jūrmalas un citu pašvaldību, īsāk sakot – tā saucamās «lielrīgas» iedzīvotāji. Piemēram, Parīzē līdzīgu jautājumu atrisināja ar konsolidēto finansējumu – valsts, pilsētas un tai tuvo reģionu kopfinansējumu. No trešās kārtas izmaksām nepieciešamā viens varētu likt 50%, otrs – 25%, mazie – pa 3%. Tomēr par šādu scenāriju netiek pat runāts oficiālajā līmenī.

– Nesen apstiprinātās valdības deklarācijā Operas 3. kārta nav pat pieminēta.

– Neskatoties uz to, ka mēs to lūdzām. Pirms šīs valdības deklarācijas nonākšanas publiskajā telpā bija sanāksme, kurā piedalījās Kultūras alianses dalībnieki, es lūdzu Operas 3. kārtas celtniecību iekļaut valdības deklarācijā, bet saņēmu noraidījumu.

– Arguments?

– Nav naudas. Tulkojumā tas nozīmē – liecies mierā, mums nevajag. Saprotu, es neesmu nevienā politiskā partijā, nekad neesmu bijis un nekad arī nebūšu.

– Ir zināmas jūsu simpātijas pret Nacionālo apvienību, kuras pārstāve ir kultūras ministre.

– Ko nozīmē «simpātijas»? Simpātijas man ir pret Latviju. Es saprotu tā, ka valstij ir savas prioritātes, un to vidū nav kultūras, kur nu vēl Operas. Zināmā mērā es neapskaužu kultūras ministres situāciju, redzot, ka šobrīd Rīgas cirks brūk kopā un ir nesadarbošanās un pat nosacīta pretstāve ar Rīgas domi. Katra no pusēm izmanto iemeslu savas spalviņas papurināt, un katram ir drusku taisnība.

– Varbūt Operas ēkas trešās kārtas celtniecība patiešām nav aktuālākais jautājums? Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks pirms kāda laika publiski pauda, ka Baltā nama 3. kārtu varētu realizēt uz Latvijas valsts 110. jubileju, tas nozīmē – 2028. gadā. Valsts nesola neko.

– Un līdz tam? Neviens jau nezina, kādu spēku prasa izrāžu nodrošināšana. Paradokss ir tas, ka šeit strādājošie entuziasti, kas saņem neadekvātu atalgojumu, visu izdara, un izrādes jau notiek.

– Varbūt skatuves strādniekiem vajag streikot?

– Manas vadības laikā ir strādāts uz to, lai streikus novērstu. Šobrīd viss kolektīvs dara vislabāko iespējamo, bet ir jautājumi, kuru risināšanai ar gribēšanu un entuziasmu ir par maz. Es taču nevaru prasīt, lai skatuves strādnieki labo lietus kanalizāciju, tualetes un risina vēl daudzus saimnieciskus jautājumus. Tagad ir skaidrs, ka ēkas uzturēšana un remontēšana ir ēkas īpašnieka – Rīgas pašvaldības – atbildība.

– Vai šobrīd Operas repertuārā, mākslinieciskajā politikā ir jau tas brīdis, kad pilnībā var runāt par «Zigmara Liepiņa laiku»?

– Man nepatīk šāds formulējums, es daru to, kas man jādara, un to, ko varu darīt, nerēķinoties ar varas domām par mani, bet rēķinoties ar to, ko par mani domā kolektīvs.

– Un skatītājs?

– Skatītājs mainās no vienas izrādes uz nākamo, un katrs iestudējums iznāk citādāks, patiesībā – par skatītāja domām jāuztraucas diriģentiem, režisoriem un dziedātājiem. Mēs visi kopā bīdām šo procesu, bet mākslā neviens nav nolicis robežšķirtni – kas ir labi un kas ne, kas ir gaumīgi un kas ne. Ja analizējam ieņēmumus un zāles piepildījumu, skaitļi ir augoši.

– Sākot strādāt Operā, deklarējāt, ka iestudējumu veidošanā priekšroka tiks dota vietējiem un noteikti repertuārā būs arī, nosacīti sakot, vieglāks repertuārs.

– Jautājums ir par balansu – mūsu repertuārā ir jābūt kādai operetei, kas ir kā kases gabals, ir jābūt kaut kam elitāram, ir jābūt latviešu oriģināldarbam. Iestudējumu veidošanā priekšroka šobrīd ir vietējiem režisoriem, bet nākamajā sezonā būs citādi, jo karpu dīķī ik pa laikam vajag ielaist kādu līdaku... Būs somu un franču režisori, bet tie nebūs supervārdi, jo tiem mēs nevaram samaksāt. Starp citu, izcilu režisoru nolīgšana par milzu honorāriem vēl negarantē iestudējuma izdošanos. Viessolisti ir izņēmums, jo publikai, lai tā uz kādu iestudējumu nāktu atkārtoti, ir nepieciešams piedāvāt ko jaunu. Šajā sezonā ir septiņi jauniestudējumi, no tiem gan viens ir atjaunojums, pērn bija seši jauniestudējumi. To skaits ir cieši saistīts ar mūsu tehnisko kapacitāti, un septiņi jauniestudējumi ir mūsu tehnisko spēju galējā robeža, tas ir – četras operas, divi baleti, viens mazās formas iestudējums. Piemēram, katrā operā piedalās 56 cilvēku liels koris, un parasti izrādē korim ir divi vai trīs kostīmi, un ja vēl pieskaita klāt solistiem nepieciešamos apmēram divus trīs kostīmus, tad vidēji vienam iestudējumam nepieciešami 200–220 kostīmi, tātad operas iestudējumiem sezonā vajag apmēram 700–900 kostīmus. Savukārt baletam nepieciešami apmēram 200 kostīmi sezonā, plus vēl mazās formas izrādei nepieciešamie. Tas nozīmē – sezonā mūsu kostīmu darbnīcai jāuzšuj vidēji trīs līdz pieci kostīmi dienā.

– Un radošā kapacitāte?

– Tā saistīta ar repertuāra plānošanu, jo, teiksim, Vāgnera operām vajadzīgi dziedātāji ar īpaši spēcīgām balsīm, bet Mocarta darbi neprasa spēcīgas balsis, bet smalku un filigrānu vokālu.

– Kā ar radošās trupas atjaunošanu? No Mūzikas akadēmijas ir ko paņemt?

– Ne pietiekami. Piedāvājums ir mazs. Neko nevar pārmest Mūzikas akadēmijai, jo tas, ko redzam šodien, ir sekas pirms gadiem desmit «dēlī salaistajam». Varu pat pateikt, kas «salaists dēlī». Motivācija. Perspektīvais atalgojums ir nemotivējošs. Visi zina, ka visā pasaulē trūkst mecosoprānu un tenoru, arī mums, bet, piemēram, mecosoprāns Zanda Švēde, pat neiegriežoties Baltajā namā, uzreiz no Mūzikas akadēmijas aizbrauca strādāt uz Sanfrancisko operu. Baritonu un lirisko soprānu mums ir gana.

– Esat teicis, ka pēc gadiem pieciem orķestrī spēlēs aziātiska izskata cilvēki.

– Neatkāpjos no saviem vārdiem. Kad orķestrī algas sasniegs tādu līmeni, kad tās kļūs interesantas ne tikai vietējiem, tad tā arī būs. Tomēr tie jau nebūs tikai aziāti, tie var būt mūziķi arī no citām valstīm, teiksim, Baltkrievijas, Ukrainas... Ja runājam par solistiem, tad Āzijas valstīs ir ļoti daudz labi skolotu tenoru, kā trūkst Rietumu pasaules operteātriem. Ir cita problēma – opera ir Eiropas izcelsmes produkts, un, ja, teiksim, de Grijē operā Manona Lesko atveidotu korejietis, tad rastos vizuāla rakstura jautājumi... Ja no tā distancējamies, tad šo lomu var atveidot arī melnādains solists.

– Mūsu publika spēs distancēties vai arī tā būs spiesta pieņemt neizbēgamo?

– Mūsu sabiedrībai multikulturālisms vēl ir priekšā, bet citviet Rietumu pasaulē tā ir realitāte. Venēcijas operā skatījos Bohēmu ar ķīnieti galvenajā lomā.

– Latvietis tam ir gatavs?

– Šodien nav, rīt būs jābūt. Ja turpināsies tas, kas šobrīd notiek Eiropā, arī mēs drīz pieradīsim pie tumsnējiem cilvēkiem mums apkārt ikdienā, un tad jau dzīve būs mainījusies. Vai tas ir labi vai slikti, ir cits jautājums.

– Varbūt Operai papildinājums atnāks līdz ar bēgļiem, ekonomiskajiem migrantiem?

– Noteikti – nē. Jo cilvēkiem no tiem reģioniem šī kultūra nav pieņemama, viņu reliģija un opera ir absolūti nesavienojamas lietas. Mūsu trupai bijusi pieredze ar viesizrādēm Omānā*, kas, kā zināms, ir sultanāts. Tā sagadījies, ka Omānas sultāns ir ar eiropeisku izglītību, ārkārtīgi liels simfoniskās mūzikas un operas mīlētājs. Viņš uzbūvēja operu Omānā, un tā ir vienreizēji skaista un lieliska ēka un zāle. Bet – ko tur var uzvest? Kā zināms, vairums operu ir saistītas ar kristietības tematiku, tas nozīmē, ka, teiksim, Tosku, Faustu, Salomi un vēl daudzas citas operas arābu zemēs spēlēt nedrīkst, pareizāk – ir ļoti maz operu, ko tur var uzvest. Nesen mūsu operai bija iespējas piedalīties festivālā Turcijā, mēs piedāvājām Nabuko, bet mums lūdza nepiedāvāt operu, kurā tiek izmantots Bībeles sižets. Bēgļi vai ekonomiskie migranti, kas drīz būs arī Latvijā, uz operu nenāks un te arī nestrādās, jo viņiem ir reliģija, kas šo mākslas žanru nepieņem. Šīs kultūras nekad nesajauksies. Eiropa ir un kļūs vēl tolerantāka, bet iebraucēji – nekad. Jo viņu reliģija šādu toleranci nepieļauj. Drīzāk eiropieši konvertējas uz viņu ticību, bet ne viņi uz kristīgām vērtībām. Kaut miljons bēgļu vai migrantu Latvijā ienāks no arābu valstīm, operas skatītāju loku viņi nepapildinās. Nekad.

– No vienas puses – Eiropa ir toleranta pret iebraucējiem, no otras puses – tai ir gluži vai dzīvnieciskas bailes, un brīžam šķiet, ka šīs bailes tiek speciāli sētas un vairotas.

– Bailes ir metode, iespējams, neapzināta, iespējams, apzināta. Bailes ir viens no vadības paņēmieniem. Visu var vadīt ar bailēm – gan organizāciju, gan kādas valsts sabiedrību, gan kontinentu.

Jārunā skaidri un gaiši. Lasīju rakstu, kura autors ir kāds Brēmenes profesors, kurš izskaitļojis, ka nācijas izdzīvošanu ilgtermiņā var izrēķināt ļoti vienkārši – tā atkarīga no vīriešu skaita vecumā no 40 līdz 45 gadiem attiecībā pret zēnu skaitu vecumā no četriem līdz deviņiem gadiem. Un šīs proporcijas mazākais iespējamais skaitlis, lai nācija neizmirtu, bet kaut necik atjaunotos – 80 zēni uz 100 vīriešiem. Par Latviju, protams, datu nav, bet šī proporcija Vācijā ir 50 zēni uz 100 vīriešiem, Afganistānā – 450, Sīrijā – 320. Vai kādam vēl ir jautājumi? Cilvēks vienmēr meklē vietu, kur viņam ir labāk. Cits jautājums – kāpēc migranti tiek pieņemti? Humānisms? Varbūt. Visticamāk, es nepiedzīvošu to, kas Vācijā būs pēc gadiem 20–30, bet arī mēs, lai arī perifērija, kaut ko dabūsim no tā visa.

– Kā būs ar latviskām vērtībām?

– Nebūs vairs jautājums par latviskām vērtībām, bet gan par kristīgām vērtībām, par pasaules uzskatu. Kaut kāda saujiņa no katras tautas jau izdzīvos. Mūsu telpā daudz par to nerunā, bet – cik daudz musulmaņu ir tepat kaimiņos, Maskavā? Krievijā ne mazāk aktuāli ir tie paši jautājumi, kas šobrīd Eiropā. Nav jau nejauši, ka Krievija šobrīd atrodas Sīrijā.

– Kā gatavojaties Latvijas valsts simtgadei un arī Latvijas Nacionālās operas dibināšanas simtgadei? Zināms, ka iestudēsit latviešu pirmo nacionālo operu, Alfrēda Kalniņa Baņutu.

– Plāns ir vērienīgs. Ir ideja par dokumentālu filmu, arī mākslas grāmatu, kurā būtu apkopoti iestudējumu dekorāciju meti un kostīmu skices. Jurim Karlsonam ir pasūtīts balets Antonija ar apakšnosaukumu Skroderdienas Silmačos. Jau šobrīd tiek runāts ar māksliniekiem, kas 2018. gada 16. un 17. novembrī varētu piedalīties valsts un Operas simtgadei veltītajā koncertā, un mēs ceram dabūt iespējami daudz to mūsu mākslinieku, kas izklīduši pa pasauli. Protams, vēl nav pārliecības par finansējumu šiem projektiem, un tas ir viens no punktiem, kas var ietekmēt manu lēmumu palikt šajā amatā vai ne.

– Darba līgums jums beidzas 3. novembrī. Jūs gribētu turpināt, turklāt tad otrais vadības beigu termiņš tieši sakristu ar Operas simtgades svinībām?

– Ja man sarunās ar kultūras ministri, kas ir konkrētās kapitālsabiedrības kapitāldaļu turētājs, izdosies kaut vai 50 procentus dabūt cauri no tā, ko es gribu, būšu gatavs vēl trīs gadus no savas dzīves veltīt šim darbam. Ja izrādīsies, ka šajā rudenī mēs nevarēsim vienoties, un nākotne izskatīsies bezperspektīva, tad šo darbu atstāšu bez mielēm. Vienkārši veģetēt šajā amatā es neesmu gatavs. Jo galu galā – man ir savi personiskie plāni, es vēl kaut ko gribu arī uzrakstīt. Tikai mans iekšējais barometrs kļuvis ļoti prasīgs ne tikai pret citiem, bet arī sevi. Gribas rakstīt, bet vienlaikus ir neskaitāmi daudz jautājumu no sērijas – ko es ar to gribu pateikt pasaulei? 25 gadu vecumā var rakstīt visu pēc kārtas un domāt, ka tas ir ģeniāli, jo tajā vecumā vēl domā, ka nemirstība eksistē. Ar laiku saproti, ka dzīvē visam ir robežas. Tas rada kritiskāku attieksmi pret to, ko dari, un arī dzīvei rodas cita jēga. Ir jārunā tad, kad ir ko teikt, ja nē – ir jāklusē.

* 2013. gada pavasarī, atzīmējot Riharda Vāgnera 200. jubileju, LNO Omānā rādīja operu Klīstošais holandietis.