Jau tagad var vērtēt t. s. Lemberga prāvas termiņu saprātīgumu
Lai gan ir izmantojami dažādi atskaites punkti, ko uzskatīt par tā dēvētā Lemberga procesa sākumu, jau tagad iespējams vērtēt, vai šī skandalozā kriminālprocesa termiņi ir saprātīgi.
Pirmo signālu par to, ka t. s. Lemberga krimināllietas izskatīšanas termiņi ir pārlieku gari, raidīja Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone, izdodot mutisku rīkojumu, ka turpmāk jānotur piecas tiesas sēdes nedēļā.
Jubileja saprātībai vai nesaprātībai?
Tiesas priekšsēdētāja ir uzsvērusi, ka par lietas skatīšanas sākuma punktu jāuzskata brīdis, kad «kompetentas iestādes ir paziņojušas kādai personai par to, ka tā tiek turēta aizdomās par kriminālnozieguma izdarīšanu». Tas nozīmē, ka t. s. Lemberga lietas sākums skaitāms vai nu no 2006. gada 20. jūlija, kad Ventspils mēram Aivaram Lembergam uzrādīja apsūdzību tā dēvētajā Aivara parka lietā, vai no 1999. gada 20. maija, kad Ģenerālprokuratūrā tika sākta pārbaude par A. Lemberga darbību likumību un tas tika publiski paziņots visiem iespējamiem medijiem.
Tādējādi šovasar t. s. Lemberga procesam apritēs vai nu desmit, vai arī septiņpadsmit gadu. Pirmajā tiesu instancē šī krimināllieta tiek skatīta astoto gadu, un vēl joprojām nav nopratināti pat cietušie, nemaz nerunājot par valsts apsūdzības uzturētāju pieteiktajiem lieciniekiem.
Atbilstoši Kriminālprocesa likumam lietas izskatīšanas termiņu saprātīgumu vērtē tiesa. Ja termiņu saprātīgums tiek vērtēts, tad tiesa arī ir tiesīga fiksēt termiņa pārkāpšanu un konstatēt termiņa novilcināšanā vainīgo, to atspoguļojot spriedumā, lēmumā, nolēmumā vai blakuslēmumā.
Respektabla metodoloģija
Tā kā t. s. Lemberga prāvas fināls pirmajā instancē vēl nav manāms, nemaz nerunājot par galīgo spriedumu, par šīs prāvas termiņu saprātīgumu var spriest, balstoties uz veselo saprātu un uz Augstākās tiesas mājaslapā atrodamo Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas tiesu prakses apkopojumu, kurš akceptēts Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta senatoru sanāksmē 2014. gada 8. janvārī. Dokumentā norādīts, ka šo pētījumu sagatavojušas Latvijas Universitātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesores Dr. iur. Ārija Meikališa un Dr.iur. Kristīne StradaRozenberga.
Dokumentā salīdzinoši pieejamā valodā izklāstīta saprātīguma vērtēšanas metodoloģija un apkopota saprātīguma vērtēšanas prakse Latvijas tiesās četru gadu griezumā. Pētnieces uzsver: «.. lai katrā konkrētā gadījumā izvērtētu, vai konkrētā kriminālprocesā pret konkrētu personu nav pieļauts viņas tiesību pārkāpums uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, pirmkārt, ir jāsaprot, kādam bija jābūt «saprātīgam termiņam» konkrētajos apstākļos un – izrietoši –, vai ir vai nav noticis tā pārkāpums. Tātad jānovērtē ir termiņa «saprātīgums».» Viņas norāda, ka ««saprātīgs termiņš» ir piepildāms jēdziens, tas nav izteikts konkrētos skaitļos un ir nosakāms katrā gadījumā individuāli, ņemot vērā katras konkrētas lietas apstākļus pēc šādiem konkrētiem kritērijiem: lietas sarežģītība, iesaistīto personu (procesa virzītāju, paša indivīda u.c.) rīcība, aizskartās intereses».
Sarežģītība nav izšķiroša
Vērtējot t. s. Lemberga krimināllietas sarežģītību, līdz šim gan no procesa dalībniekiem, gan no ekspertiem un šī procesa vērotājiem izskanējis vienots viedoklis par to, ka lieta ir ļoti sarežģīta gan apjoma (šobrīd 212 sējumi), gan struktūras (nav saprotama sējumos sašūto dokumentu secības loģika un to nepieciešamība apsūdzības pierādīšanā) un procesā iesaistīto personu ziņā (prokurori pieteikuši vairāk nekā 100 lieciniekus, tostarp vairākus desmitus ārvalstīs dzīvojošu un latviski nerunājošu liecinieku, viņi tiek pratināti par apmēram 15 gadus garu laika periodu), gan arī lietas haotiskās iztiesāšanas ziņā (tiesā vienlaikus tika pratināti vairāki valsts apsūdzības un tagad jau arī aizstāvības liecinieki un arī veikta tā sauktā rakstveida pierādījumu pārbaude, daudzi lūgumi netiek izlemti pat vairākus mēnešus u. tml.).
Taču, kā pētījumā norādījušas profesores Ā. Meikališa un K. StradaRozenberga, «sarežģītību nevajadzētu padarīt nozīmīgāku, nekā tas patiesībā ir. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā agrākajā praksē šim apstāklim tika pievērsusi lielāku vērību, savukārt jaunākā tiesas judikatūrā šim apstāklim izšķiroša nozīme piešķirta netiek, dažkārt arī konstatējot tiesību uz procesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumus arī visai sarežģītās krimināllietās». Viņas uzsvērušas, ka «galvenais kritērijs, kas ir izvērtējams, – vai atbildīgās institūcijas darbojušās pietiekami efektīvi un nav pieļāvušas neattaisnotu bezdarbību».
Aktivitātes imitēšana
Vērtējot termiņu saprātīgumu pēc otrā parametra – iesaistīto personu rīcības –, pētnieces atzīst, ka tas «ir viens no būtiskākajiem izvērtējamiem apstākļiem, lemjot par iespējamu kriminālprocesa saprātīga termiņa pārkāpumu». Profesores norādījušas, ka «procesa neattaisnota novilcināšana var notikt jebkurā kriminālprocesa stadijā, kā izmeklēšanā, tā arī kriminālvajāšanā un iztiesāšanā jebkurā tiesu instancē. Jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē par neattaisnotu procesa novilcināšanu dažkārt ir tikusi uzskatīta ne vien valsts iestāžu un amatpersonu bezdarbība, bet arī lietas virzībai nevajadzīgu izmeklēšanas darbību veikšana un «aktivitātes imitēšana»».
Jau astoto gadu vērojot Lemberga prāvu, jāatzīst, ka no valsts apsūdzības uzturētāju puses bieži manāmas dažādas darbības, ko var traktēt kā aktivitāšu imitēšanu. Piemēram, cita starpā, krimināllietā iešūti vairāki vieni un tie paši dokumenti dažādos sējumos, baltas papīra lapas, sējumos atrodami dokumenti, kuru saistība ar apsūdzību grūti izprotama (ģenerālprokurora sūdzēšanās ārvalstu prokuroram par savu padoto prokuroru nekompetenci, politiska ņemšanās Ventspils domē utt.). Neatkarīgā tiesas zālē klausījusies ļoti daudzus lieciniekus, kuri par apsūdzēto vainu vai nevainīgumu neko nevarēja pastāstīt, jo vienkārši neko nezināja. Nācās vērot arī ārstes pratināšanu par to, pie kādiem apstākļiem viņa sniegusi savam pacientam medicīnisko palīdzību. Izskatījās, ka ārste liecinieku sarakstā iekļauta, lai atriebtos viņai par uzdrīkstēšanos pirmstiesas izmeklēšanas laikā ārstēt A. Lembergu. Jāpiemin arī prokuroru ņemšanās ar miljonāra Aināra Gulbja 1996. gada videointerviju. Gandrīz stundu garā kasete tika demonstrēta, gan pratinot Nacionālā teātra direktoru, tolaik A. Gulbja intervētāju Ojāru Rubeni, gan pratinot šīs intervijas ieraksta videooperatoru Haraldu Apogu.
Personas aizskārums
Trešais krimināllietas izskatīšanas termiņa saprātīguma vērtēšanas kritērijs attiecas uz personas interešu aizskārumu saistībā ar notiekošo kriminālprocesu. Kā norāda profesores, «šī jautājuma centrā ir tieši subjektīvais elements. Proti, jo apsūdzētajai personai process ir apgrūtinošāks, jo stingrāks pienākums valsts institūcijām ir ievērot rūpību savlaicīgas procesa norises nodrošināšanā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra pie šādiem apstākļiem pieskaita personas vecumu un/vai veselības stāvokli, arī personai piemērotā drošības līdzekļa smagumu».
A. Lembergam ārsti ir lieguši uzturēties tiesas zālē biežāk kā trīs reizes nedēļā. Bez tam A. Lembergam situāciju apgrūtina kopš 2007. gada noteiktie drošības līdzekļi: uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā (Puzes pagastā) un liegums bez procesa virzītāja atļaujas izceļot ārpus Latvijas teritorijas. Drošības līdzeklis nosaka pienākumu katru dienu atgriezties savā dzīvesvietā. Tādējādi jau septiņus gadus valsts A. Lembergam trīs reizes nedēļā liek mērot ceļu no Puzes pagasta līdz Abrenes ielai Rīgā un atpakaļ, dienā ceļā vien patērējot vismaz piecas stundas.
Robežšķirtne – pieci gadi
Ā. Meikališa un K. StradaRozenberga apkopojušas Latvijas tiesu praksi un konstatējušas: «Vienveidīgas prakses par to, ko tiesas krimināllietās secina par termiņa saprātīgumu, nav.» Kā atzīst pētnieces, lai arī procesa ilgums pats par sevi nav pietiekams saprātīgu termiņu izvērtējumam, tas tomēr var veidot priekšstatu, par ko liecina arī apkopotā tiesu prakse: «26% gadījumu saprātīga termiņa pārkāpums nav saskatīts lietās, kurās no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīža līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim ir pagājuši vairāk kā pieci gadi, tajā pašā laikā 40% no saprātīgu termiņu konstatētajiem pārkāpumiem attiecināmi uz procesiem, kur no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīža līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim pagājuši mazāk kā pieci gadi. Tāpat varam salīdzināt arī tiesvedības termiņu izvērtējumus – par saprātīgiem 14% gadījumu atzīti tiesvedības termiņi, kuri ilgāki par pieciem gadiem. Tajā pašā laikā 67% no visiem gadījumiem, kad termiņi atzīti par nesaprātīgiem, konstatēti lietās, kur tiesvedības ilgums nepārsniedza piecus gadus.».