Kalvītis: Politiķu uzbrukums "Latvijas gāzei" nav patērētāju interesēs

Uz Neatkarīgās jautājumiem par gāzes tirgus atvēršanu un Saeimas lēmumiem saistībā ar LG sadalīšanu atbild a/s Latvijas gāze (LG) valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis.

– Droši vien LG nevajadzēja lolot ilūzijas, ka pēc monopola termiņa beigām nesekos biznesu nodalīšana. Tomēr Latvija gatavojas piemērot EK trešo enerģētikas direktīvu visagresīvākajā formā no visām ES dalībvalstīm.

– Pirmkārt, jāsaka, ka EK trešā enerģētikas direktīva ir veidota visai labdabīgā formā. Es nevaru nosaukt nevienu valsti, kurā politiķi enerģētikas tirgus reformas būtu realizējuši tik agresīvā formā kā Latvijā. Atšķirībā no citām valstīm LG ir pilnīgi privāts uzņēmums. Akcijas kotējas biržā, un mēs cerējām uz normālu dialogu ar politiķiem, lai veiktu enerģētikas paketes ieviešanu, bet dialoga nebija. Nebija pat vēlmes ar mums sarunāties, un neviens no mūsu priekšlikumiem, kad mēs izteicām bažas par enerģētikas drošību, gan par fizisko drošību, gan par piegāžu drošību, netika ņemts vērā. Tika uzskatīts, ka ministrija un pašreizējā politiskā elite visu zina labāk nekā nozares profesionāļi. Dialoga nebija. Sarunu nebija. Bija brutāla iejaukšanās privāta uzņēmuma iekšējās lietās. Tas ir ļoti slikts stils. Es pat negribēju pieminēt argumentus, kāpēc būtu jāņem vērā LG viedoklis. Kaut vai nodokļi, ko mēs maksājam, kaut vai nodarbināto cilvēku skaits un LG nozīme tautsaimniecībā. Šie argumenti nestrādāja. Bija tikai viens arguments, ko politiķi izvirzīja – nepatika pret LG akcionāriem. Pat atļāvās intervijās izteikties – lai viņi vācas projām! Šāda rīcība ir nesaprotama, jo 19 gadu garumā valstij un LG bija laba sadarbība, nebija strīdu un Latvija vienmēr tika nodrošināta ar gāzes piegādēm bez jebkādiem apgādes drošības apdraudējumiem. LG kļuva par vienu no labākajām Eiropas gāzes kompānijām. Taču šie argumenti netika ņemti vērā, jo uzstādījums bija pārmācīt akcionārus.

– EK direktīva jau neuzspiež formu, kā reformas veikt. EK neuzņemas atbildību par sekām, ja reformas ieviešana notiek agresīvi un sagādājot zaudējumus enerģētikas uzņēmumiem. Iepriekšējās EK atbilde bija nepārprotama. Reformas formu izvēlas dalībvalstis, kuras tad arī uzņemas atbildību par visām sekām un iespējamajiem riskiem, izmantojot saudzīgu vai agresīvu nodalīšanu. Vai saskatāt risku prasībām pret Latvijas valsti?

– Es teiktu pat asāk. Latvijas reforma ir viena no stingrākajām ES, jo likums nosaka ikvienu soli, kā ir jārīkojas. Direktīvas gars runā par konkurences radīšanu gāzes sektorā, lai izveidotu tirgu, nodalot īpašuma tiesības no gāzes piegādātāja un infrastruktūras. Tas ir galvenais princips. Nav principa, ka krātuve būtu jānodala no maģistrālajiem vadiem. To izdomāja mūsu politiķi. Lielākajā daļā ES valstu krātuve ir kopā ar tirgotāju. Tiem, kas gāzi tirgo, jāpārvalda arī krātuve.

– Tas ir normāli, ka tirgotājam ir noliktava, kur uzglabāt preces.

– Vai tirgo no noliktavas, vai noliktava ir tukša. Latvijas valdība izvēlējās Inčukalna gāzes krātuvi pievienot sistēmas operatoram. Uzreiz rodas daudz jautājumu. Sistēmas operatoram jau savas gāzes nav. Kas glabās gāzi Inčukalnā? Kā tas notiks?

– Analizējot, kādas sekas ir izraisījusi trešās enerģētikas direktīvas ieviešana citās ES valstīs, tiek minēti vismaz trīs negatīvi faktori. Nodalot uzņēmumus, kopējās administratīvās izmaksas pieaug, kas neglābjami paradās enerģētikas produkta gala cenā. Lielie patērētāji – enerģētikas uzņēmumi – nevēlas maksāt par gāzes uzglabāšanu (tās ir liekas izmaksas), bet vēlas pirkt gāzi tikai uzreiz no caurules. Taču galvenais – ar likumiem un noteikumiem nemotivējot veidot gāzes krājumus, kad tiek atvērts tirgus, būtiski pasliktinās energoapgādes drošība.

– Mēs līdzīgus argumentus likuma apspriešanas gaita izteicām, bet mūs nesadzirdēja. Francijā likumdošana nosaka, ka pircējiem gāze ir jāiegādājas tikai no krātuves, jo tieši tā tiek garantēta enerģētiskā drošība.

– Pašreiz izveidotā normatīvā sistēma, atverot tirgu, rada noteiktas priekšrocības Lietuvas tirgotājiem. Pārvades tarifā nav iekļautas Inčukalna gāzes krātuves izmaksas. Latvijas tirgotājam savā cenā būs jāiekļauj Inčukalna krātuves izmaksas, bet Lietuvas tirgotājam nē. Aprēķini liecina, ka, nopērkot no Gazprom gāzi par vienādu cenu, Lietuvas tirgotājs Latvijas lielajiem patērētājiem vienmēr varēs pārdot gāzi par vairākiem procentiem lētāk nekā Latvijas tirgotājs. Kāpēc Inčukalna izmaksas nav iekļautas kopējā pārvades tarifā? Kādā rakstā es ironizēju, ka mūsu valdība vairāk rūpējas par Lietuvas, nevis Latvijas interesēm.

– Ja agresīvas un nepārdomātas LG sadalīšanas sekas radīs zaudējumus uzņēmumam, tad jāsaprot, ka neviens labprātīgi nepadosies un neuzņemsies tāpat segt zaudējumus, kurus radīja politiķi. Par iespējamajām tiesvedībām vēl ir pāragri runāt, bet ir jāsaprot, ka tajā brīdī, kad LG akcionāram tiks nodarīti zaudējumi, gan samazinot īpašumu vērtību, gan citādā veidā, pasaules mēroga kompānijas, kādi ir LG akcionāri, par to mierā neliksies.

– Vai Inčukalna nodalīšanā nav saskatāmas Lietuvas intereses? Lietuvai ir sašķidrinātās gāzes terminālis, bet nav pietiekamas kapacitātes uzglabāt gāzi.

– Es šādu versiju neapstiprinātu, jo nespēju iedomāties, kāpēc sašķidrināto gāzi, kas jau tā ir un vienmēr būs (tikai vadoties no tehnoloģijas un izmaksām) dārgāka par cauruļvadu gāzi, vēl sūknētu uz Inčukalnu, tur glabātu un tad sūknētu atpakaļ. Es tajā neredzu loģiku. Normāli sašķidrinātās gāzes bizness funkcionē tā: kuģis iebrauc ostā un gāzi pārdod, tad piebrauc nākamais kuģis. Glabāt šo gāzi nav īsti lielas vajadzības, tas procesu vēl vairāk sadārdzinātu. Manuprāt, te ir vērojama Lietuvas un Latvijas valdības bezjēdzīga mētāšanās. Lietuvieši, lai nodrošinātu savu enerģētisko drošību pēc Ukrainas krīzes, iegādājās [dekompresijas] kuģi. Līgums tika noslēgts uz pieciem gadiem. Iegāde nebija lēta, jo viņi pirka brīdī, kad sašķidrinātās gāzes cenas bija divas reizes augstākas nekā pašlaik. Tagad viņiem ir nepieciešamība dārgo gāzi realizēt. Lietuvā ir ieviesti iekšējie subsīdiju mehānismi, lai gāzi pārdotu. Šajā procesā kaut kādā veidā bija iesaistījusies iepriekšējā Latvijas valdība, kura nez kāpēc bija gatava maksāt par gāzi lielāku cenu nekā tā, par kuru gāzi piegādā no austrumiem.

Iespējams, tie bija neprofesionalitātes un apjukuma diktēti lēmumi. Atkārtošu vēlreiz: pumpēt sašķidrināto gāzi pēc tam krātuvē nav nekāda ekonomiska pamata.

– 19 gadus bija spēkā privatizācijas līguma noteikumi. Ir palicis viens gads. Negaidot šo gadu, tiek piedāvāti noteikumi, kas ļautu lielajiem uzņēmumiem iegādāties gāzi, apejot LG. Kāpēc nevarēja pagaidīt vienu gadu?

– Jāsaprot, kā pārmaiņas notika. Pirms Enerģētikas likuma grozījumu izskatīšanas otrajā lasījumā ekonomikas ministre ar putām uz lūpām bija pret tirgus atvēršanu. Viņa teica: nevajag vērt vaļā – lieli tiesvedības riski utt. Mēs varam demagoģiski diskutēt, ir monopols vai nav, bet visus šos 19 gadus sabiedrībai tika teikts, pat apsaukājās – lūk, monopols. Visa valdības un likumdevēju rīcība balstījās uz vienādu izpratni, ka LG ir monopols. Izlasot privatizācijas līgumus un vienošanās, ir skaidri redzams, ka 20 gadi ir piešķirti kā ekskluzīvi, ka LG ir vienīgie, kas drīkst tirgoties šajā teritorijā. Uz šādas izpratnes pamata tika veiktas investīcijas infrastruktūrā. Uz šādas izpratnes pamata LG gādāja par enerģētisko drošību, iesūknējot un glabājot Inčukalna krātuvē vairāk gāzes, nekā būtu nepieciešams, lai ne mirkli nebūtu problēmu ar gāzes piegādēm, un visus šo gadus problēmu nebija nevienā brīdī.

Taču pirms Enerģētikas likuma grozījumu izskatīšanas trešajā lasījumā situācija mainījās par simt procentiem. Tieši tā pati ministre, jau atkal ar putām uz lūpām, aizstāvēja viedokli, ka privatizācijas līgumam nav nekādas nozīmes, ka vajag vērt vaļā tirgu, jo patērētāji būs milzīgi ieguvēji.

To var skaidrot tikai ar kaut kādām ekonomiskām interesēm. Acīmredzot kādam ir interese pārdot gāzi Latvijas lielākajiem patērētājiem tieši šobrīd. Vienīgais, kam pašlaik varētu gāzi pārdot un labi nopelnīt, ir Latvenergo. Acīmredzot Lietuvā ir pieejama subsidētā gāze. Es vēlreiz uzsveru – subsidētā gāze. Lietuvā gāzei ir divu veidu subsīdijas. Pirmā subsīdija ir par Gazprom gāzi, kurā tiek izmantoti tie 90 miljoni eiro, kurus Lietuva ieguva kā kompensāciju par dominējošā stāvokļa izmantošanu.

90 miljonu eiro pietiks līdz pat 2017. gada vidum, lai kompensētu pārmaksu par Gazprom gāzes piegādi lielajiem patērētājiem. Nevis mājsaimniecībām, bet lielajiem patērētājiem. Tā ir tāda pati gāze, ko saņem LG, un tādu pašu gāzi saņem Lietuva. Tikai Lietuvas lielie patērētāji saņem subsīdiju no valdības, lai kompensētu kādreiz veikto pārmaksu. Tā ir reāla subsīdija. Teorētiski, subsidēto gāzi piegādājot uz Latviju, tā varētu būt lētāka.

Lietuvā ir otra veida subsīdija, lai varētu pārdot norvēģu gāzi. Norvēģu gāzei cena ir noteikta tāda pati kā Gazprom gāzei, bet, pārdodot norvēģu gāzi par šādu cenu, būs zaudējumi. Gāzes cenai Norvēģijā vēl jāpieskaita sašķidrināšanas, transportēšanas u.c. izmaksas. Tāpēc rodas zaudējumi. Zaudējumi ir iekļauti pārvades tarifā, bet to maksā visi Lietuvas gāzes patērētāji. Tādā veidā tiek iegūti vēl 100 miljoni eiro gada laikā, ar ko norvēģiem tiek kompensēta cenu starpība par viņu dārgo gāzi. Saprast, kura gāze ir kura, nav viegli. Acīmredzot kādam ir biznesa intereses (un tieši tās atklāti lobē Ekonomikas ministrija), lai varētu piegādāt gāzi Latvenergo par kādu kapeiku lētāk nekā LG, bet no cita piegādātāja saņemtu starpniecības naudu. Kas ir šie tirgotāji, to mēs tūdaļ redzēsim. Ja patiešām sadale tiks atvērta trešās puses piegādātājiem, tad mēs redzēsim, kas gāzi piegādās, un tad būs redzamas atbildes uz jautājumiem, kāpēc tas bija jāizdara par katru cenu, nerēķinoties ar tiesvedības riskiem. Tad būs ļoti viegli izskaitļojami tie cilvēki, kas tam visam stāvēja aiz muguras. Protams, var pieļaut, ka tā ir vienkārši neprofesionalitāte un muļķība.

Gribu uzsvērt – lai kāds neiedomājas, ka LG akcionāri klusēs, ja Lietuva uz citu ES dalībvalsti eksportēs subsidētu gāzi. Mēs par to momentā sūdzēsimies Eiropas Komisijā! Kas tas par tirgus atvēršanas modeli Lietuvā, ja tur ir subsīdijas gāzei? Kāds brīvais tirgus ar subsīdijām?

– Ekonomikas ministrs ir cits. Arī Ministru prezidents ir cits. Vai savus argumentus esat izteicis jaunajai valdībai?

– Man nav vēl nav bijusi iespēja. Es ceru tuvākajā laikā pieteikties vizītē. Pagaidām nevaru komentēt to, vai politika mainīsies, jo nedz ekonomikas ministrs, nedz Ministru prezidents, vismaz publiski, nav izteikušies par enerģētikas politikas prioritātēm.

– Neatkarīgās lasītāja lūdz uzdot jautājumu par to, kā šogad mainīsies tarifi mājsaimniecībām.

– Latvijas likumdošana ļauj mainīt mājsaimniecību tarifus tikai divas reizes gadā. Es varu ar pilnu atbildību teikt, ka no nākamā pusgada tarifi iedzīvotājiem ievērojami samazināsies. Ievērojami samazināsies. Šobrīd pirmajā pusgadā tiek piegādāta gāze par to cenu, kas bija pagājušā gada pēdējā ceturksnī. Gāzes iepirkuma cena līdz martam vien samazināsies par 15%, un tāpēc jūlijā arī mājsaimniecības gaida tarifu samazinājums. Arī jau šobrīd, ja salīdzina ar gadu iepriekš, mājsaimniecību apkures lietotājiem dabasgāze maksā par 17% mazāk. Līdz ar to divu gadu laikā kopējais samazinājums būs ievērojams.

– Manuprāt, tiklīdz tas notiks, politiķi paziņos: lūk, mēs atvērām tirgu, un cenas nokritās!

– Ir tikai viena piebilde. Tam nav nekāda sakara ar tirgus atvēršanu, bet gan ar energoresursu cenu izmaiņām globālajā tirgū. Tirgus atvēršana uz mājsaimniecībām vispār neattiecas. Cilvēkiem visu rudeni tika melots, ka pārmaiņas ietekmēs ikvienu mājsaimniecību, ka tās skars katru māju. Likumā nav runa par mājsaimniecībām. Likumā ir runa par lielajiem patērētājiem. Divi gadi ir pārejas periods, un mājsaimniecībām tirgus atvēršana nenotiek. Mājsaimniecībām viss būs tieši tāpat kā visus gadus līdz šim. Regulēts bizness. LG ir publiskais piegādātājs. Līdz licences termiņa beigām nekas nemainās. Vienīgās izmaiņas, kas attiecas uz mājsaimniecībām – gāzes cenas globālajā tirgū visu laiku krīt, un līdz ar to mājsaimniecībām otrajā pusgadā produktu cena būs zemāka. Tarifa sadaļu es nevaru prognozēt. Iespējams, tarifos būs izmaiņas, bet produkta cena būs zemāka.

– Naftas cenas svārstās 30 dolāru līmeni par barelu, un tas noteikti ietekmē arī dabasgāzes cenas. Cik ilgi būs zemās energoresursu cenas?

– Valstīm, kas energoresursus importē, šādi apstākļi ir ļoti izdevīgi. Īpaši valstīm ar lielu ražošanas potenciālu, kas importē energoresursus – Ķīnai, Vācijai, ASV. Šīm valstīm ir lieli ieguvumi un ievērojami izdevumu ietaupījumi. Energoresursu piegādātājiem tas nav izdevīgi, bet resursu piegādātāji pašlaik ir vājākā pozīcijā nekā pasaules politiskā elite. Grūti pateikt, cik ilgi šādu resursu cenu var noturēt. Normāli naftas cenām būtu atgriezties pie līmeņa 50 vai 60 dolāru par barelu. Es prognozēju, ka cenas atgriezīsies atpakaļ. Cik ilgā laikā, vai trijos, vai piecos gados – es nezinu. To droši vien zina Vašingtonā – Baltajā namā.

– Uz LG ienākošo naudas plūsmu raugoties, var visai objektīvi novērtēt ekonomikas virzību. Gāze ir svarīgs resurss Latvijas rūpniecībai. Publiskajā telpā izskan paziņojumi, ka slavenākie rūpniecības uzņēmumi nespēj samaksāt par gāzi, un tiek draudēts to atslēgt. Vai rūpniecības ekonomiskā attīstība ir tik pesimistiska?

– Latvijā lielākie gāzes patērētāji ir elektrības un siltuma ražotāji. Latvijas rūpnieciskie patērētāji izmanto gāzi gandrīz tikpat daudz kā mājsaimniecības, tāpēc var pat secināt, ka Latvijā rūpniecība nav nozīmīga.

Vienīgais veids, kā varētu palielināt gāzes patēriņu – ja rūpniecība attīstītos. Diemžēl tendences ir negatīvas. Tie rūpnieki, kas Latvijā vēl ir palikuši, viens pēc otra virzās uz finanšu problēmu pusi. Liepājas metalurgs jau atkal nevar samaksāt par gāzi, un viņi ir tik daudz parādā, ka mēs nevaram piegādes turpināt. Jau iepriekšējās Liepājas metalurga maksātnespējas laikā LG zaudējumi bija ap trim miljoniem eiro. Ja viņi nevarēs samaksāt, tad mēs gāzi atslēgsim. Pēdējās nedēļās mums ir izdevies uzlabot jautājumu par Dzintaru, kas bija daudz parādā, bet daļu no parāda viņi nosedza, un tas ir ļoti labi. Te ir jāpaskaidro, ka daudzos gadījumos tieši LG ir Latvijas rūpniecības balsts, jo mēs piegādājam gāzi ar lielām pēcapmaksas iespējām. Varu pat teikt, ka mēs kreditējam daļu Latvijas rūpniecības. Diemžēl kopējā aina rūpniecībā nav iepriecinoša.