Par uzņēmuma Latvijas gāze (LG) monopoltiesību laušanu jālemj Satversmes tiesai un Valsts prezidentam.
Administratīvā apgabaltiesa vakar pārrakstīja savā spriedumā Augstākās tiesas spriedumu, kas pāradresē LG prasību pret Latvijas valsti Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) personā uz Satversmes tiesu. SPRK bija pasteigusies jau pagājušā gada 10. septembrī atļaut Latvijas uzņēmumiem pirkt dabasgāzi ārzemēs. Pusotru gadu pirms LG privatizācijas līgumā noteikto 20 monopoldarbības gadu paiešanas SPRK bija nonākusi līdz principiāli jaunai privatizācijas līguma izpratnei, ka privatizācijas līgums aizliedzot citiem uzņēmumiem nodarboties ar dabasgāzes pārdošanu Latvijā, bet neaizliedz to nopirkt ārzemēs pašpatēriņam Latvijā un piedevām izmantot LG piederošos gāzes vadus dabasgāzes nogādāšanai no Latvijas robežas līdz dabasgāzes īpašnieka krāsnīm. Te nu katrs var padomāt, vai Krievijas uzņēmums Gazprom un vēl citi LG privatizēšanas interesenti 1997. gadā vispār būtu sametuši naudu LG atpirkšanai no Latvijas valsts, ja kāds vispār būtu spējis iedomāties par šādu privatizācijas līguma interpretāciju.
Kā jau to varēja gaidīt, pēc dažiem normatīvajiem aktiem no valdības «neatkarīgās», bet īstenībā ar valdības gādību lieliski atalgotās regulatora amatpersonas nekādu pašdarbību atļāvušās nebija. Kamēr LG sūdzība par regulatoru klejoja šurpu turpu pa Latvijas tiesu instancēm, Saeima un valdība grozīja Enerģētikas likumu un Ministru kabineta noteikumus tā, lai likums un noteikumi atbilstu regulatora lēmumiem. Šāda ačgārna likumu taisīšana LG gadījumā nav nekas jauns, tikai līdz šim tā darbojās pretējās interesēs. Proti, nevis LG privatizācijas līgums tika pieskaņots likumam, bet likums – privatizācijas līgumam. Latvijas pirmais mēģinājums šo kārtību grozīt notika jau ap 2000. gadu un beidzās ar pilnīgu izgāšanos – ar Stokholmas tiesas spriedumu, ka Latvijai jāsamaksā LG 6,9 miljoni toreizējo latu par daudz maigāku mēģinājumu nepildīt privatizācijas līgumu. Pēc tam sekoja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un tādu ES regulu pieņemšana, kuru izpilde Latvijā būtu LG privatizācijas līguma pārkāpums, taču sākumā visi bija ar mieru rātni gaidīt laiku, kad paši par sevi beigsies tie līgumi, kādus ES jaunās dalībvalstis bija slēgušas pirms iestāšanās ES. Pēdējo pāris gadu laikā ir sinhroni mainījusies situācija gan pasaules politikā, gan pasaules energoresursu tirgū. Šā tirgus Latvijas segmenta pārdalīšanai ar LG privatizācijas līguma laušanu būtu vairāk simboliska nekā praktiska nozīme, ja skatās tikai no dabasgāzes lietotāju viedokļa uz atlikušo laiku līdz līguma beigām 2017. gada aprīlī. Tik tiešām nevarēja prasīt no Administratīvās apgabaltiesas un konkrēti no tiesneša Valtera Poķa, lai viņš tiktu skaidrībā kaut vai par to, vai Stokholmas tiesa šogad uz LG privatizācijas līgumu raudzītos savādāk nekā 2003. gadā, kad noslēdzās iepriekšējā starptautiskā tiesvedība.
Latvijas valsts izpratnei par pasaules mēroga procesiem būtu jāparādās Valsts prezidenta rīcībā tad, ja LG valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis izpildīs solījumu nodot viņam lūgumu neizsludināt Saeimā pieņemtos Enerģētikas likuma grozījumus. Raimonda Vējoņa slimības dēļ nav pašsaprotami, kurai personai nāktos lemt par šo lūgumu. Tagad iezīmējas laiciņš situācijas apdomāšanai un apspriešanai aizkulišu režīmā.