Tā sauktajai Lemberga prāvai – 7 gadu jubileja

Šodien aprit septiņi gadi kopš pirmās tiesas sēdes šajā dažādiem rekordiem un antirekordiem bagātajā prāvā.

Tomēr būtiski ir tas, ko nesen strikti un nepārprotami norādīja šīs prāvas virzītāju (t. i., tiesas sastāva tiesneša Borisa Geimana vadībā) priekšniece – Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone: «Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei krimināllietās lietas izskatīšanas termiņš tiek rēķināts nevis no brīža, kad lieta nonāk tiesā, bet jau no izmeklēšanas stadijas pirmstiesas kriminālprocesā. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paustajām atziņām laika skaitīšana iesākas ar brīdi, kad kompetentas iestādes ir paziņojušas kādai personai par to, ka tā tiek turēta aizdomās par kriminālnozieguma izdarīšanu.»

Atbilstīgi šai definīcijai šogad būs jāsvin desmit gadu jubileja 2006. gada 20. jūlija notikumiem, kad Ventspils mēram Aivaram Lembergam tika izvirzīta apsūdzība t. s. Aivara parka lietā. Šajā jubilejas reizē tiešām būs, ko atcerēties, jo tiem notikumiem neapšaubāmi ir krāšņa krāsu palete ar ietekmi līdz pat mūsdienām.

Kaut vai viens piemērs: Aivaru Lembergu tad neizdevās nogāzt no politiskās skatuves pat ar otro krimināllietu pēc kārtas. Jāatgādina, ka tobrīd viņam bija uzkārta arī t. s. Grinbergu lieta. Tolaik arī šīs lietas iznākums, protams, vēl nebija zināms, bet tagad atceramies, ka A. Lembergs t. s. Grinbergu lietu uzvarēja visās trijās tiesu instancēs un valsts no budžeta maksā viņam kompensācijas (t. i., mēs visi to darām), bet tie cilvēki, kuri šo lietu radīja (piemēram, toreizējais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš), izliekas, ka uz viņiem šis prokuratūru apkaunojošais zaudējums neattiecas, un savu maku vaļā vērt viņi negrasās.

Pabeidz pārlapošanu

Bet tiesvedība t. s. Lemberga lietā iepriekšējā gada laikā kļuva tikai vēl mokošāka.

Gada sākumā it kā tika pabeigta prokuroru uz tiesu nosūtīto rakstisko pierādījumu – dokumentu un dažādu papīru – «pārbaude».

Kā jau Neatkarīgā rakstīja pirms gada, lielākais blāķis krimināllietā iekļauto dokumentu un papīru tika «pārbaudīti» vēl gadu iepriekš. Šīs publikācijas «pārskata perioda» sākumā tika pabeigts pāršķirstīt krimināllietas 210. sējumā iekļautos rakstiskos pierādījumus.

Pirms gada Neatkarīgā arī detalizēti pastāstīja, kādas darbības specifiski t. s. Lemberga prāvā tiek dēvētas par rakstisko pierādījumu «pārbaudi» un kāpēc šis kriminālprocesuālais termins šīs prāvas kontekstā ir jāliek pēdiņās. Proti, rakstisko pierādījumu «pārbaude» izpaudās kā lietā iešūto dokumentu un citu papīru pārlapošana un to nosaukumu nolasīšana.

Pēc prokuroru uzstājīga norādījuma tiesa ignorēja Kriminālprocesa likuma 449. panta prasību, ka «rakstveida pierādījumus un citus dokumentus, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, tiesas sēdē nolasa vai atskaņo pilnībā vai daļēji, izņemot gadījumus, kad persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis piekrīt, ka šo pierādījumu nolasīšana vai atskaņošana nav nepieciešama». Lietā iekļauto rakstveida pierādījumu «ticamību, attiecināmību un pieļaujamību» tiesa vispār aizliedza vērtēt, norādot, ka to varēs darīt tikai tiesas debatēs.

Tomēr arī dokumentu un papīru tikai nosaukumu nolasīšana šajā procesā aizņēma vairāk nekā gadu (ar dažām atstarpēm, kurās tika lemti citi procesuāli jautājumi). No 2014. gada februāra līdz pagājušā gada martam bija pārlapoti minētie 210 sējumi, bet tas arī vēl nav viss, jo daži sējumi tobrīd vēl nebija sašūti un visu laiku nāk klāt jauni materiāli.

Miljonāru «pūtieni»

Otra tiesas nodarbe iepriekšējā gada laikā bija mēģinājumi dabūt uz tiesu lieciniekus, kurus ir pieteikuši prokurori.

Šajā nodarbē pagaidām ir iezīmējušās četras metodes. Miljonāriem – cietušajam Aināram Gulbim un it kā cietušajam, it kā lieciniekam Jūlijam Krūmiņam – regulāri tiek sūtītas pavēstes, un divreiz pie viņiem tika aizsūtīti pat policisti piespiedu atvešanai. Policisti paraustīja miljonāru deklarēto dzīvesvietu durvis vai parunāja ar apsargiem un konstatēja, ka piespiedu kārtā atvedamie mājās nav sastopami.

Reakcija uz tiesas atsūtītajām pavēstēm abiem miljonāriem gan ir bijusi atšķirīga. Vispirms abi atsūtīja notariāli apstiprinātas rakstiskas liecības, kurās juridiski pareizi bija nostiprināts apsūdzībā teiktais. Nākamajā reizē A. Gulbja pārstāve, bijusī tiesnese un B. Geimana kolēģe Inita Malahovska tiesai atsūtīja ziņojumu, ka A. Gulbis ir sasirdzis, atrodas ārzemēs un tiesā ierasties nevar. Turpretī par J. Krūmiņu nekāds ziņojums tiesai atsūtīts netika, lai gan I. Malahovska ir arī šā kunga pārstāve. Turklāt, spriežot pēc dzeltenās preses, miljonārs J. Krūmiņš tepat vien Latvijā šobrīd nodarbojas, kā pats teicis, ar «pēdējo mīlas pūtienu».

Acīmredzot tiesa grib sakrāt šādu formālu atteikumu kaudzīti no A. Gulbja un J. Krūmiņa, kuri ir galvenie apsūdzības liecinieki un šīs apsūdzības pamatu būvētāji. Acīmredzot tiesa grib parādīt: «Pūles pielikām, pavēstes sūtījām, policistus sūtījām – nekas nesanāk, liecinieki nenāk. Tātad beidzam – ņemsim vērā tikai viņu līdzšinējos liecinājumus.» Šādai procedūrai ar patiesības noskaidrošanu, protams, nav nekāda sakara.

Bez jokiem

Pagājušā gada beigās A. Gulbja un J. Krūmiņa metodi, kā izvairīties no tiesas, pārņēma arī Šveices advokāts Rudolfs Meroni, kurš vairs uz tiesu nenāk, bet atsūta tikai savas rakstiskas liecības par paša izvēlētu tēmu.

Visvairāk šādā veidā (t. i., rakstiski) R. Meroni liecinājis par to, cik akcionāru sapulces viņš ir sasaucis. Cita starpā, šīs liecības tiešām ir ievērības cienīgas, jo skaitļi, cik akcionāru sapulču iespējams sasaukt salīdzinoši īsā laika periodā, tik tiešām ir sensacionāli un droši var pretendēt uz Ginesa rekordu grāmatu. Tātad – no 2013. līdz 2015. gada nogalei R. Meroni ir sasaucis 199 Ventbunkera akcionāru sapulces, 268 Ventspils Tirdzniecības ostas akcionāru sapulces un 251 Kālija parka akcionāru sapulci. Tātad kopumā nepilnu triju gadu laikā noturētas 718 akcionāru sapulces jeb vidēji pa akcionāru sapulcei katru otro dienu triju gadu laikā! Neticami, bet fakts.

Šo akcionāru sapulču galvenais jautājums ir bijis attiecīgo kompāniju padomju ievēlēšana. Šajās akciju sabiedrību padomēs R. Meroni ir 718 reižu ievēlējis pats sevi un savas uzticamības personas, un šo viņš Latvijas tiesai pasniedz kā pasākumu, lai aizsargātu arestētos aktīvus...

Šķiet, kaut kas tāds ir iespējams tikai acīm redzamā «banānu republikā» un arī tad tikai ļoti specifiskos apstākļos – kad kāds no šīs «banānu republikas» tiesībsargu grupējumiem ir sajutis neierobežotu varu un pilnīgu kontroles trūkumu.

Ārzemniekiem – videokonferences

«Pārskata periodā» tiesa sākusi saukt uz pratināšanām ārvalstu advokātus, kurus kā lieciniekus pieteikuši prokurori.

Pagaidām tikai divi no viņiem ir piekrituši ierasties Latvijā uz tiesu, bet pārējiem tiek rīkotas videokonferences no viņu mītnes zemēm – līdz šim no Šveices un Austrijas.

Tiem, kuri braukuši uz Latviju, ir bijuši atšķirīgi uzņemšanas apstākļi. Advokātam Janam de Lintam nezināmi labvēļi nodrošināja tādu ekskluzīvu servisu, kāds pienākas valstu augstākajām amatpersonām, – limuzīnu, miesassargus. J. de Lints tiesā liecināja, ka apsardzi viņam apsolījis prokurors Juris Juriss, kurš Šveicē J. de Lintam arī izsniedzis viņa pirmstiesas izmeklēšanā sniegto liecību tulkojumu – tā teikt, lai liecinieks kaut ko Latvijas tiesā nesaputro.

Savukārt pats J. Juriss noliedza, ka būtu maksājis par šo apsardzi un visu pārējo. Arī Tiesu administrācija noliedza, ka būtu nodrošinājusi lieciniekam šo komfortu. Acīmredzot kādai nojaušamai, bet oficiāli nenoskaidrotai personai ļoti vajadzēja, lai J. de Lints ierastos liecināt. Kaut gan pilnīgi nekādas sensācijas viņš nepastāstīja.

Savukārt advokāts Mišels Fransuā Retorē atlidoja no Francijas uz Latviju, lai liecinātu tiesā, taču tiesneša slimības dēļ tiesas sēde tika atlika. M. F. Retorē un kāds tulks pagaidām ir vienīgie, kuriem Latvijas valsts ir kompensējusi tiesas izdevumus. M. F. Retorē saņēmis 1241,21 eiro un, šķiet, uz Latviju vairāk braukt netaisās – tagad arī viņam pieteikta videokonference.

Viens no ārvalstu advokātiem – Aināra Gulbja ilggadējais advokāts Gvido Študers – neieradās arī uz videokonferenci Bernē. Šveices prokurore gribēja nekavējoties sūtīt gvardus, lai tie uzlauž durvis, tomēr it kā bargais tiesnesis Boriss Geimans uz šādiem asumiem nebija gatavs.

Šveices prokuratūra arī ir brīdinājusi Rīgas apgabaltiesu, ka ir «skeptiska» attiecībā uz videokonferenču rīkošanu, jo, viņu ieskatā, «videokonferences rīkošana nopratināšanas nolūkos jebkuras lietas ietvaros ir pieļaujama tikai kā galējais iespējamais risinājums».

Galvenais notikums

Nepārprotami galvenais notikums iepriekšējā gadā bija «lielais» Ventspils naftas darījums, kad Latvijas Naftas tranzīts (LNT) pārdeva tai piederošās Ventspils naftas akcijas Vitol grupas uzņēmumam Euromin Holdings (Cyprus) Limited. Cena, par kādu LNT pārdeva Ventspils naftas akcijas, bija smieklīga – par katru akciju tika maksāti 1,77 eiro. Salīdzinājumam – pacietīgākie Ventspils naftas mazākuma akcionāri par katru akciju saņēma 4,56 eiro, bet Euromin ar saviem paziņojumiem un darbībām ir nepārprotami atzinusi, ka adekvāta cena būtu bijusi 3,12 eiro par katru akciju.

Ņemot vērā, ka LNT pārdeva vairāk nekā 45 miljonus akciju, var aprēķināt summas, kādas LNT šajā darījumā neieguva. Proti, LNT esot saņēmusi 80 miljonus eiro. Ja vienas akcijas cena būtu bijusi 3,12 eiro, tad LNT iegūtu 141 mijonu eiro. Ja vienas akcijas cena būtu bijusi 4,56 eiro, tad LNT iegūtu 206 miljonus eiro. Tiešām – notikusi fantastiska mētāšanās ar miljoniem!

Ventspils naftas akciju pārdošana vai nepārdošana bija iemesls, kāpēc 2004. gada beigās sākās t. s. Ventspils tranzītbiznesa karš, kura viena no izpausmēm nepārprotami ir arī šeit apskatītā krimināllieta. Ventspils naftas akciju pārdošana tagad nozīmē, ka dažiem t. s. Ventspils tranzītbiznesa karš ir beidzies, bet citiem tas turpinās.

Ģenerālprokuratūra var būt apmierināta, ka vēl viens Latvijas lielais uzņēmums pilnībā nonācis ārzemnieku rokās – lai tas notiktu, 2007. gadā tika ierosināta vēl kāda cita (ne šeit aprakstītā) krimināllieta. Toties saistībā ar Ventspils naftas «lielo» darījumu arī ir tapusi jauna krimināllieta: kā Ventspils mērs Aivars Lembergs pakritizēja šā darījuma cenu un darījuma tapšanas apstākļus, tā viņa vecākajam dēlam tika izvirzīta jauna apsūdzība par tiem pašiem notikumiem, kas tiek muļļāti nu jau septiņus gadus tiesātajā un šeit aprakstītajā krimināllietā. Šī jaunā krimināllieta gan ir atsevišķas publikācijas vērta.