Ja divu topošās valdības ministru prioritāte būs veselības aprūpes sistēmas reforma un obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana, var cerēt, ka reforma izdosies. Vai gluži pretēji – uzlabojumus medicīnā nesagaidīt.
Jaunās Māra Kučinska (ZZS) veidotās valdības deklarācijā veselības aprūpe ir nosaukta par prioritāti, taču pretēji sociālo partneru – arodbiedrības, mediķu profesionālo asociāciju – aicinājumam nav skaidri ierakstīti konkrēti skaitļi nozares finansējuma palielinājumam, lai gan ir iekļauts gadiem apzelēts secinājums «veselības aprūpes sistēma Latvijā no valsts budžeta līdzekļiem saņem ievērojami mazāk līdzekļu nekā citās Eiropas Savienības valstīs». Tas liek domāt, vai atkal solījumi reformēt un patiešām panākt adekvātu finansējumu veselības jomai nav tikai tukšas frāzes.
Valdība apņemsies uzlabot situāciju veselības aprūpē, šīs idejas aprakstītas astoņos punktos, un pirmais no uzdevumiem ir izstrādāt obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas modeli, nosakot veselības obligāto iemaksu bāzes avotu un likmes apmēru. Veselības apdrošināšana ir būtiskākais iemesls, kāpēc paklupa kādreizējā veselības ministre Ingrīda Circene (Vienotība), kas tagad no aktīvās politikas ir aizgājusi. Jaunveidojamā valdība apņēmusies sākt un šoreiz, iespējams, pabeigt šo reformu. Tas varētu izdoties – ja labklājības ministra amatā apstiprina pašreizējo finanšu ministru Jāni Reiru (Vienotība), kas atbalsta ideju par veselības apdrošināšanas finansēšanu arī no sociālajam iemaksām, tad vismaz politiski, ministru līmenī, neveidotos domstarpības par pašu ideju. Tas gan neizslēdz cīņu kopumā par to, vai ar sociālā budžeta pārdali veselības aprūpei pietiks un vai valdība būs gatava būtiski palielināt dotāciju no valsts pamatbudžeta.
Darba grupai par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu bija jāsāk strādāt jau pagājušajā gadā, taču tā ne reizi nav pulcējusies. Kā atzina pašreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), kuram ministra amats tiek paredzēts arī jaunajā valdībā, darba grupai nav jēgas sanākt, kamēr Latvijā ir «tehniska valdība». Pēc G. Belēviča domām, būtisku līdzekļu palielinājumu veselības aprūpes sistēmai var panākt, katru gadu veselības bāzes budžetu palielinot par 100–120 miljoniem eiro, savukārt otrs variants – ieviest jaunu maksājumu strādājošiem pēc principa veselais maksā par slimo. Vai tas būtu jauns nodokļa maksājums vai daļa no pašreizējām sociālajām iemaksām, tas nav skaidrs.
Tikmēr finanšu ministrs J. Reirs, redzot sevi labklājības ministra amatā, par prioritāti arī nosauc veselības apdrošināšanas ieviešanu. Viņš uzsvēris, ka nākamajos gados no pamatbudžeta praktiski nav iespējams nozīmīgi papildināt veselības aprūpes budžetu, tāpēc jāpanāk sociālo iemaksu novirzīšana veselības aprūpei. J. Reirs paskaidro, ka 2017. gadā tiek ieviesta obligātā minimālā sociālā iemaksa, līdz ar to ap 100 000 papildus tās maksātāju, kuri pašlaik sociālo nodokli nemaksā vai arī maksā ļoti mazā apmērā. Līdz šāgada vidum jaunais modelis būtu jāizstrādā. J. Reirs gluži kā abu ministriju vadītājs spriež, kā papildu nauda veselības aprūpe būtu sadalāma: pirmais, pacientu maksājumu samazinājums par uzturēšanos slimnīcā līdz pirmskrīzes līmenim; ambulatorās veselības finansēšana, lai risinātu kvotu jautājumu; un trešais – valsts kompensācijas apmēra palielinājums medikamentiem.
Valdības deklarācijā arī teikts, ka tā pārskatīs veselības aprūpes pakalpojumu tarifus un samaksas nosacījumus, nosakot valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, un tikai pēc nodokļu sistēmas izvērtējuma izskatīt iespēju palielināt veselības nozares finansējuma proporciju no iekšzemes kopprodukta. Ar jaunās valdības deklarāciju nav apmierināta Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, kas aicina tajā tomēr iekļaut konkrētus skaitļus par nozares finansējuma palielinājumu.