Apgabaltiesas vadība signalizē par problēmām ar t.s. Lemberga prāvas termiņiem

Tā dēvētās Lemberga krimināllietas izskatīšanas termiņš atbilstoši Eiropas cilvēktiesību praksei jau sen kā pārsniedzis saprātīguma robežas – statistikai pārskatāmā periodā Latvijā nav bijušas tik ilgstoši skatītas krimināllietas, liecina Neatkarīgās izanalizētais Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas Daigas Vilsones atzinums un Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta pētījums par kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā Latvijas tiesās.

Atbildot uz Ventspils mēra Aivara Lemberga lūgumu atcelt mutveida rīkojumu par piecu dienu tiesas sēžu darba grafika noteikšanu, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone cita starpā norādījusi: «Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei krimināllietās lietas izskatīšanas termiņš tiek rēķināts nevis no brīža, kad lieta nonāk tiesā, bet jau no izmeklēšanas stadijas pirmstiesas kriminālprocesā. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paustajām atziņām laika skaitīšana iesākas ar brīdi, kad kompetentas iestādes ir paziņojušas kādai personai par to, ka tā tiek turēta aizdomās par kriminālnozieguma izdarīšanu.»

Desmit vai septiņpadsmit?

Tātad D. Vilsone ir uzsvērusi, ka t.s. Lemberga lieta netiek izskatīta vis kādus septiņarpus gadus, kā parasti tiek rēķināts (tiesai lieta tika nodota 2008. gada 1. augustā un pēc kārtīga futbola starp tiesām nonāca Rīgas apgabaltiesā, savukārt pirmā tiesas sēde tika noturēta 2009. gada 16. februārī), bet gan krietni ilgāk.

Atbilstīgi D. Vilsones norādītajiem kritērijiem, pēc kuriem var aprēķināt krimināllietas izskatīšanas sākuma datumu, jāmin publiski zināmais 2006. gada 20. jūlijs, kad A. Lembergam tika uzrādīta apsūdzība t.s. Aivara parka lietā (t.i., daļā no pašlaik Rīgas apgabaltiesā izskatāmās krimināllietas) un piemēroja drošības līdzekli – miljons latu drošības naudu (tas gan pēc kāda laika tika atcelts) un aizliegumu izbraukt no valsts.

Tas nozīmē – šā gada vasarā krimināllietas izskatīšanas termiņš pilnīgi noteikti ieripos otrajā gadu desmitā. Turklāt krimināllieta vēl nav izskatīta pat pirmajā tiesu instancē, un tās izskatīšana šajā instancē nebūt nesolās beigties tuvākā gada laikā. Krimināllietā vēl nav pabeigta pat cietušo pratināšana, nemaz nerunājot par valsts apsūdzības uzturētāju pieteikto liecinieku pratināšanu.

Publiski ir zināms, ka šajā datumā tika uzrādīta apsūdzība. Tomēr D. Vilsone uzsver citu kritēriju sākuma datuma noteikšanai – «laika skaitīšana iesākas ar brīdi, kad kompetentas iestādes ir paziņojušas kādai personai par to, ka tā tiek turēta aizdomās par kriminālnozieguma izdarīšanu».

Ja par sākuma punktu tiek ņemts šis kritērijs, tad jāatceras Ģenerālprokuratūras publiskie paziņojumi 1999. gadā, kad tika sākta pārbaude par A. Lemberga darbību likumību. Pārbaude 2000. gadā noslēdzās ar to, ka A. Lemberga rīcībā nelikumības netika konstatētas. Mainoties Ģenerālprokuratūras vadībai, politisku apsvērumu dēļ šī pārbaude tika atjaunota, līdz 2005. gada oktobrī stājās spēkā jaunais Kriminālprocesa likums un pārbaudes lieta tika pārvērsta kriminālprocesā ar visām no tā izrietošajām procesuālajām sekām (no tā brīža jebkuru faktu pārbaude sākās ar kriminālprocesa ierosināšanu). Ja sūdzības par Lemberga krimināllietu nonāks Eiropas Cilvēktiesību tiesā, iespējams, par atskaites punktu krimināllietas uzsākšanai tiks uzskatīts tieši 1999. gads. Tas nozīmē, ka patlaban šī krimināllieta tiek skatīta jau septiņpadsmit gadus. Tas nu nekādi nevar būt saprātīgs termiņš, pat ja to salīdzina ar visgarākajām krimināllietām starptautiskajā praksē.

Pētījums par saprātīgumu

Tā kā Kriminālprocesa likumā nav skaidri teikts, pēc cik gadiem beidzas krimināllietas izskatīšanas saprātīgums, Neatkarīgā vērsās pie Augstākās tiesas preses dienesta ar lūgumu palīdzēt iegūt statistiku par vidējo saprātīgo un mazāk saprātīgo tiesvedības termiņu Latvijā. Neatkarīgā saņēma ieteikumu vērsties pēc palīdzības pie tiesu informācijas datu glabātājiem Tiesu administrācijā.

No Tiesu administrācijas Neatkarīgā saņēma atbildi, «ka tiesu informācijas sistēmā (turpmāk TIS) netiek uzkrāta informācija par garākajām tiesvedībām, jo TIS tiek uzkrāti statistikas dati par vidējo izskatīšanas ilgumu. Izskatīšanas ilgums ir laiks no lietas saņemšanas datuma tiesā (attiecīgajā tiesu instancē) līdz izskatīšanas datumam attiecīgajā tiesu instancē (aprēķināms kā dienu vai mēnešu skaits). Papildus informējam, ka viena lieta var tikt izskatīta vairākās instancēs (piemēram, pārsūdzība, nodots izskatīšanai atpakaļ pirmajā instancē) un TIS šobrīd netiek uzkrāti statistikas dati par kopējo lietas izskatīšanas ilgumu.»

Veicot krimināllietu advokātu aptauju, Neatkarīgā noskaidroja, ka pēdējā publiski pieejamā statistika par krimināllietu izskatīšanas termiņiem apkopota Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta pētījumā Tiesu prakse par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un soda noteikšanā, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Pētījuma autori nav minēti, taču pats pētījums atrodams Augstākās tiesas mājaslapā judikatūras sadaļā.

Nebijis gadījums

Deviņdesmit septiņu lappušu garajā pētījumā analizēti krimināllietu izskatīšanas termiņi visu instanču tiesās Latvijā laikaposmā no 2010. līdz 2013. gadam ieskaitot. Pētījumā par krimināllietām, kuras iziet ārpus izkatīšanas termiņa saprātīguma robežām, tik minētas trīs, maksimums, piecus, gadus tiesās skatītās lietas. Tādas krimināllietas, kuru izskatīšana desmit gadu laikā vēl nav noslēgusies pat pirmajā instancē, nav pieminētas nedz tagadnes, nedz pagātnes formā. Jāsecina, ka tādas Latvijas tiesu vēsturē līdz šim nav bijušas.

Piemēram, pētījuma sadaļā, kurā apkopota statistika par krimināllietu izskatīšanas termiņiem pirmās instances tiesās, cita starpā teikts: «Uzskatāmi redzams, ka pēdējos gados krimināllietu izskatīšanas ilgums būtiski nav mainījies. Visos gados lielākais vairums no krimināllietām (57–59%) tiek izskatītas termiņā līdz trim mēnešiem, kas vērtējams kā labs raksturlielums. Tajā pašā laikā nevar nepieminēt, ka vairāk nekā 100 lietas katru gadu ir tādas, kuru izskatīšanas ilgums pārsniedz trīs gadus. Lai arī to procentuālais īpatsvars nav īpaši liels, tomēr skaitliski šo lietu nav arī maz. Turklāt nevar ignorēt faktu, ka šo lietu skaits, līdz ar to procentuālais īpatsvars, nedaudz, bet tomēr pieaug. Interesi saista arī fakts, ka ilgākie termiņi tikai daļēji raksturīgi lietām, ko esam iedomājuši kā sarežģītas vai laikietilpīgas. Tā, piemēram, 2013. gadā visvairāk (21) lietu, kuru izskatīšanas ilgums pārsniedza 36 mēnešus, bijušas par KL 175. un 180. pantā paredzētajiem nodarījumiem, t.i., zādzību vai arī zādzību, piesavināšanos, krāpšanu nelielā apmērā. Tajā pašā laikā, piemēram, par slepkavībām (KL 116., 117., 118. pants) kopumā izskatīta 31 lieta, no kurām tikai vienā gadījumā izskatīšanas ilgums pārsniedzis trīs gadus. Līdzīgi dati raksturo arī iepriekšējos gadus.»

Šajā statistikā gan nav un nevarēja būt iekļauta, šķiet, līdz šim garākā tiesvedība Latvijā, kura šobrīd pabeigta pirmajā instancē, bet spriedums ir pārsūdzēts un tiek gatavota izskatīšana apelācijas instancē – t.s. digitālā krimināllieta. Tiesvedība šajā lietā līdz šim ilgusi 7,5 gadus, tomēr jāņem vērā, ka tajā bija 20 apsūdzētie un tiesas sēdes bija nozīmētas vienu dienu nedēļā. T.s. Lemberga lietā ir tikai trīs apsūdzētie un tiesas sēdes līdz šim bija nozīmētas trīs dienas nedēļā (tātad – iztiesāšanas temps it kā ir trīs reizes lielāks), bet turpmāk pēc D. Vilsones mutiskā rīkojuma lietu paredzēts skatīt piecas dienas nedēļā.