Vakar sociālajā tīklā Facebook tika izplatīts kārtējais aicinājums palīdzēt. Pazudis 1989. gadā dzimušais Toms, pēdējo reizi redzēts piektdien, 5. februārī, pa telefonu sazvanīts pēc pulksten 19. Pēdējo mēnešu laikā viņš nav vienīgais jaunais vīrietis, kuru meklē kā bezvēsts pazudušu. Vairāki izcelti no ūdenstilpēm. Miruši. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests informē, ka arī pirmdien Rīgā no Kīleveina grāvja izceltas vīrieša mirstīgās atliekas.
Meklē vienu, atrod citu
Aizvadītās nedēļas nogalē organizācijas Bezvests.lv brīvprātīgie meklēja pirms diviem mēnešiem pazudušu neretieti. Pārmeklēja upi, citas ūdenstilpes, pamestas mājas, mežu – nekur neatrada. Iespējams, 66 gadus vecais vīrietis noslīcis kādā dīķī, atgriežoties no svinībām, bet dīķus varēs pārmeklēt siltākā laikā, ne tagad. Meklējot pazudušo Jevgēniju, brīvprātīgie Dienvidsusējas upē zem tilta atrada jauna vīrieša līķi. Viņa personība jau esot zināma, bet nāves iemeslu noskaidros izmeklēšanā. Šie ir tikai daži gadījumi, par kuriem tiek ziņots arī sociālajos tīklos, un to lietotāji sāk prātot, kāpēc pēdējā laikā ūdenī atrod daudz, lielākoties jaunu, vīriešu.
Policijā negaida diennakti
Valsts policijas sabiedrisko attiecību darbinieks Dairis Anučins informē, ka gadā policijā reģistrē vidēji 500–600 pazudušu personu, lai gan visi nebūt nav bezvēsts prombūtnē vai nav vairs atrodami. Labā ziņa ir tāda, ka lielākā daļa prombūtnē izsludināto atrodas.
Komentējot gados jauno vīriešu pazušanas faktu, viņš piebilst, ka nav novērota tendence, ka kopš pagājušā gada cilvēki pazustu vairāk. Iespējams, tāda sajūta var rasties pēc pazudušo cilvēku tuvinieku, draugu un kolēģu aktivitātēm sociālajos tīklos. Informācijas izplatīšana sociālajos tīklos notiek pat ļoti operatīvi. Bezvests.lv pārstāve Elīna Stepiņa saka – ja cilvēks divu stundu laikā neatrodas, jāsāk meklēt. Vēl jo vairāk tad, ja radinieki uzsver, ka pazudušajam nav bijis raksturīgi, piemēram, aizsēdēties kompānijā, nepārnākt laikus mājās, neinformēt par kavēšanos. D. Anučins norāda, ka policijā nepastāv laika limits, pēc cik stundām sākt meklēšanu. Nav jānogaida nedz 24, nedz vairāk stundu, kā nereti domā sabiedrība. Tiklīdz policijā saņemts iesniegums par pazudušu cilvēku, tiek izvērtēta informācija un uzsākta meklēšanas lieta. D. Anučins uzsver, ka policija meklēšanu uzsāk arī tad, ja saņem informāciju pa telefonu. Tomēr vēlāk jāuzraksta un jāiesniedz iesniegums, jo tas ir pierādījums, ka tiek uzsākta meklēšanas lieta un ka tuvinieks vai cita persona ir vērsusies policijā. Savukārt Bezvests.lv brīvprātīgie iesaistās meklēšanā tad, ja pēc palīdzības vērsies pazudušā tiešais radinieks. Organizācija savas darbības saskaņo ar Valsts policiju. E. Stepiņa atzīst – kad pazūd cilvēks, tuvinieki ķeras pie jebkura salmiņa. Iespējams, emocionāli tik sarežģītā laikā cilvēkiem var rasties iespaids, ka policisti pārāk ilgi nogaida, pirms sāk rīkoties, taču viņa, trīs gadus strādājot bezvēsts pazudušo meklēšanas organizācijā, ir pārliecinājusies, ka liela daļa policijas darba ir sabiedrībai neredzams, bet pazudušo cilvēku meklēšanā laiku garumā nevelk gan.
Pazudušajiem – katram sava motivācija
Lielākoties cilvēki tiek atrasti vai paši pārnāk mājās dzīvi un arī sveiki un veseli, un pārliecinoši mazākā daļa ir to, kuri kļuvuši par noziegumu upuriem. Ir arī pašnāvnieki. Cilvēku motivācija, izvēloties «pazušanu», ir dažāda. Vieni tādā veidā bēg no problēmām, bet bērnunamu audzēkņi visbiežāk grib izbaudīt brīvību. E. Stepiņa izstāsta, ka daudzus bezvēsts prombūtnē esošos pusaudžus izdevies atrast ar sociālo tīklu starpniecību.
Vēl ir tādi, kuri aizbrauc uz ārzemēm un neuzskata par vajadzīgu informēt ģimeni. Viņi pārtrauc jebkādu saziņu – nezvana, neatbild uz vēstulēm un tālruņa zvaniem. Ne vienmēr ar viņiem ir noticis kaut kas traģisks, Neatkarīgā ir rakstījusi, ka Latvijas Sarkanā Krusta Meklēšanas dienests tuviniekiem, radiem un draugiem neizpauž informāciju par meklējamo personu, ja tā ir aizliegusi publiskot ziņas par sevi. Tad meklētāji uzzina tikai tik daudz, ka par pazudušo uzskatītais ir dzīvs, bet nevēlas kontaktēties.