Šā gada janvārī barikāžu 25. gadadienas pasākumu, uzrunu, koncertu bija vairāk nekā iepriekšējos gados. Taču barikāžu dalībnieki vēlas ko citu – īpašu atbalstu. Saeimā virzītais likumprojekts par barikāžu dalībnieku īpašu statusu un privilēģijām netiek uzņemts tikai ar urā saucieniem. Jo vairāk laika paiet kopš vēsturiskajiem notikumiem, jo mazāk kļūst to, kas likumprojektā paredzēto atbalstu varētu saņemt, ja vien, padzirdot par labumiem, pēkšņi nepalielināsies barikāžu baļķa nesēju skaits.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisija pirms mēneša lēma virzīt izskatīšanai parlamentā likumprojektu, kas 1991. gada barikāžu dalībniekiem piešķirs speciālu statusu un nodrošinās īpašu valsts un pašvaldību atbalstu. Likumprojekts izstrādāts Saeimas deputāta, barikāžu laika Latvijas Tautas frontes vadītāja Romualda Ražuka vadībā. Viņš Neatkarīgajai saka: «Gadu strādājām, atmetām budžetam bīstamākos priekšlikumus.» Viņš uzskata, ka barikāžu dalībnieka ieguvums – apmēram 25 eiro mēnesī – budžetam nav liela summa. Barikāžu dalībnieku kodols esot aptuveni 33 tūkstoši.
Samēro ar budžeta iespējām
Iepriekš diskusijas par īpašām privilēģijām 1991. gada barikāžu dalībniekiem atskanēja 2014. gadā, kad tika apspriests 1991. gada barikāžu dalībnieku Mārupes biedrības izstrādātais likumprojekts ar ierosinājumu barikāžu dalībniekiem izveidot īpašas pensijas trīskāršas minimālās algas apmērā. Tolaik tie būtu vairāk nekā 900 eiro vienam cilvēkam, bet vidējā vecuma pensija bija nepilni 280 eiro.
Ko paredz pašreizējais likumprojekts? Barikāžu dalībnieki varētu pensionēties priekšlaikus divus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas; pensijas neapliekamo minimumu plānots palielināt līdz 280 eiro; noteikt atvieglojumus medicīniskajā aprūpē un sociālajā rehabilitācijā, paredzot rehabilitācijas pakalpojumu iespējas vienreiz gadā; 50 procentu atvieglojumi sabiedriskā transporta izmantošanā; zāļu iegādes kompensācija; nebūs jāmaksā pacienta iemaksa ārstniecības iestādēs veselības aprūpes pakalpojumu minimuma valsts programmas ietvaros.
Pašvaldības varēs lemt par sociālo garantiju noteikšanu barikāžu dalībniekiem, sava budžeta ietvaros piešķirot nekustamā īpašuma atlaides, kā arī atvieglojumus pašvaldības nodevu maksāšanā vai pakalpojumu saņemšanā.
Vēlas labas gribas žestu
Likumprojekta atbalstītājiem viedokļi ir līdzīgi, lielākoties pamatoti ar emocionāliem un morālē balstītiem argumentiem. Galvenais, kas izskanēja Neatkarīgās aptaujāto barikāžu dalībnieku teiktajā – cilvēkiem nepieciešama sajūta, ka valsts viņus atceras un novērtē.
Valerijs Markuns bija viens no Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem un vēlāk aktīvi apzināja barikāžu dalībniekus. Viņam cilvēki bieži vien teikuši: uz barikādēm mani sauca, bet tagad valstij neesmu vajadzīgs. Viļakietis Vilis Bukšs ir apbalvots ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Viņš uzskata: «Katrā valstī ir jādomā par tiem cilvēkiem, kas valsti radījuši, atjaunojuši, kas stāvējuši pie tās sākuma. Visi, kas atstāja sievas, bērnus mājās, ir jāatceras un jāatbalsta. Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem valsts piešķīra zemi, tādā veidā novērtēja viņus. Tagad? Tagad galvenais, lai redzam, ka valsts mūs novērtē, izsaka pateicību.»
R. Ražuks piebilst, ka viņš likumprojektā saskata vēstījumu jaunākajām paaudzēm – lai nākamie valsts aizstāvji saprot, ka valsts palīdzēs, valsts atceras un pateicas saviem varonīgajiem iedzīvotājiem.
Sociālais atbalsts ir spiesta vajadzība
Fotogrāfei Andai Krauzei kopš 1991. gada ir īpašo kārtības sargu vienības dalībnieka nozīmīte ar 105. numuru. Viņai jautājums par īpašām privilēģijām barikāžu dalībniekiem ir gūti atbildams. «Es neesmu no tiem, kas prasa. Nebiju par to pat domājusi. Toreiz, kad gājām uz barikādēm, galvenā doma bija sargāt, aizstāvēt Latviju,» saka Anda. «Bet, redzot, kas notiek apkārt, man ir žēl veco cilvēku. Zinot minimālos ienākumus, pensijas un sociālo sistēmu, es uzskatu, ka valsts nedomā par cilvēku. Valsts tik ļoti nemīl savu cilvēku, ka cilvēks to jūt. Valstij vajag novērtēt savu tautu, kamēr vēl ir ko vērtēt. Varbūt šis likumprojekts ir tieši tāda iespēja – atcerēties cilvēkus, kas kādreiz bija pašaizliedzīgi un vienoti.»
V. Bukšs ir norūpējies par to, ka lauku cilvēkam pietrūkst līdzekļu elementārām vajadzībām. «Es redzu to dienu dalībniekus, kad viņi atbrauc uz tikšanos. Viņiem nav līdzekļu, lai zobus saliktu.» Viļakietis lēš – ja uz barikāžu 25 gadu atceri katram reģistrētajam barikāžu dalībniekam būtu izmaksāti 100 eiro, tie būtu kopumā trīs miljoni eiro. Vai mazliet vairāk. «Bet mums miljoni aiziet pa labi un pa kreisi.» Juriste un politiķe Ilma Čepāne ir strikta – īpašs likums atsevišķai iedzīvotāju grupai nav nepieciešams, drīzāk jāpilnveido pašreizējā sociālā sistēma.
Kam dos, kam nedos?
I. Čepānei ir piešķirts valsts apbalvojums 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, un viņa augstu vērtē tautas mīlestību, kādu politiķi saņēma barikāžu laikā. Tomēr juriste neslēpj, ka likumprojektu vērtē ļoti negatīvi, jo vieni atvieglojumus saņems, bet citiem būs grūti pierādīt, ka viņiem tie pienākas, jo nepastāvēja oficiāls reģistrs. «Var tiesas ceļā pierādīt, bet tas noslogos tiesu sistēmu. Visa tauta bija barikādēs, tad ir jātaisa specializēta tiesa. Neaizmirsīsim, ka daudzi uzskatīja par pazemojumu prasīt pierādījumus tam, ka bijuši uz barikādēm,» vērtē I. Čepāne.
V. Bukšs iebilst, sakot, ka laukos Latvijas Tautas frontes koordinācijas centros tika veidoti saraksti ar cilvēkiem, kuri brauks uz barikādēm Rīgā. Cilvēks, kurš to darīja, uzņēmās atbildību par tiem, kuri piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvēšanā, un arī par godīgu barikāžu dalībnieku sarakstu iesniegšanu apbalvošanai. «Deputāti, kas balsoja par neatkarību, ir novērtēti, bet cilvēki uz vietām arī daudz ko darīja. Piekrītu, ka visādi var gadīties, bet sarakstus var pārbaudīt, lai ordeņus nežvadzina tie, kas ne tuvu nav stāvējuši barikādēm,» viļakietis noteic.
R. Ražuks esot šaubījies, vai barikāžu dalībniekiem vajadzīgs īpašs atbalsts, bet, kad apsvēris visus par un pret, tad nolēmis – kāpēc gan to neapspriest? Ierosinājums nācis no Mārupes barikāžu dalībnieku biedrības, kurā ir 165 biedri, tātad tas cilvēkiem ir svarīgi. Viņš ir pārliecināts, ka pašvaldībās barikāžu dalībnieku saraksti ir saglabājušies un pārbaudāmi. «Protams, kāda kļūda ir iespējama, bet uzskatu, ka šī diskusija ir tiesīga pastāvēt. Gaidu, kad citi barikāžu dalībnieki pateiks, vai viņiem tas ir vajadzīgs.».