Cilvēki gatavi trūkumā palīdzēt viens otram, taču valstij jāpieliek lielākas pūles, lai izmantotu ES atbalstu – pie šāda secinājuma Eiropas Savienības mājas sarunu istabā vakar nonāca diskusijas „Cīņa pret nabadzību?” dalībnieki.
Šis ir Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, un Latvijā šī tēma ir visaktuālākā. 11.februārī Eiropas Savienības mājā notika diskusija „Cīņa pret nabadzību?” ciklā „Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases”. Diskusiju vadīja filozofs, Latvijas Universitātes prof. Dr. Phil. Igors Šuvajevs, bet sarunā kā eksperti piedalījās sociologs, „Latvijas Fakti” direktors Aigars Freimanis, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica, Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla priekšsēdētāja Inete Ielīte un sociālā darbiniece, Mpf. Ilze Viņķele. Tajā piedalījās ap 60 dalībnieku, kuri aktīvi iesaistījās sarunā.
"Nabadzības riska indekss Latvijā ir visaugstākais Eiropas Savienībā, lai gan tā slieksnis ir viens no viszemākajiem. Savukārt ienākumu nevienlīdzība ir vienkārši kolosāla, Latvijā ir augstākais nevienlīdzības koeficents – 20 %," diskusijas sākumā norādīja Igors Šuvajevs.
Aigars Freimanis norādīja, ka sociālās sistēmas stabilitāti nosaka tās vājākā punkta stabilitāte: "Citiem vārdiem sakot, nav svarīgi, cik augsts ir spainis un cik biezs ir spaiņa dibens – ja dibenā ir caurums, ūdens tek ārā. Ja ir nabadzība vai tās drauds, tas asociējas ar atstumtību, kad nav pie kā griezties. Bailēs no izolētības dzīvo visa sabiedrība. No tās izriet gatavība iesaistīties solidaritātē, palīdzēt trūkumā nonākušajiem. 70% no aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem ir gatavi palīdzēt. Izmantojot salīdzinājumu: gatavi aiztaisīt spainim dibenu. Solidaritātes potenciāls Latvijā ir ārkārtīgi liels."
Nekas netraucē pastiept roku un palīdzēt līdzcilvēkiem – vairāki sarunas dalībnieki pastāstīja, kā viņi palīdz tiem, kuri ir nonākuši grūtā situācijā. Inete Ielīte uzsvēra, cik svarīgi cilvēkiem būt kopā – vai tas ir koris, baznīcu draudzes vai pensionāru biedrības.
kamēr vecāki bezdarbnieki ir iesaistīti NVA pasākumos. Gandrīz trīs miljoni latu ir saistīti ar tā sauktajiem dīkstāves kuponiem. Vairāk par trīsdesmit miljoniem latu ir atvēlēti tā sauktajiem stipendiātiem. Kā Latvija izmanto Eiropas Sociālā fonda sniegto finansējumu?" jautājas diskusijas vadītājs. Informācijas trūkums, birokrātiskās procedūras, kas var šķist pazemojums, tika minēti kā šķēršļi, lai palīdzību saņemtu visi tie iedzīvotāji, kam tā pienākas. Arī reģistrēšanās par trūcīgo, lai saņemtu ES pārtikas pakas, tika atzīta par apgrūtinošu, tai pat laikā – par nepieciešamu.
Baiba Paševica ierosināja palīdzības programmu cilvēkiem, kuri jau ilgstoši ir bez darba: "Acīmredzot, ir vajadzīga subsīdija vai nodokļu atlaides tiem darba devējiem, kuri viņus pieņems darbā. Jauniešiem no 15 līdz 24 gadu vecumā pietrūkst tāda motivatora kā prakses savā profesijā."
Ilze Viņķele aizstāvēja nepieciešamību mainīt nodokļu sistēmu, ieviešot progresīvo nodokli gan ienākumiem, gan nekustamajam īpašumam. Viņa ierosināja sniegt valsts palīdzību tiem 15 tūkstošiem televīzijas skatītāju, kuriem, pārtrūkstot analogajai apraidei, spiesti pāriet uz digitālo – palīdzības apjomam vajadzētu būt dekodera vērtībā, lai TV skatītājs pats varētu izvēlēties operatoru.
Noslēdzot strīdu par to, vai Latvijā ir labklājības valsts, Aigars Freimanis vērsa uzmanību, ka tikai politiskie vadītāji to var paziņot un garantēt šādas vienkāršas lietas: "šajā valstī cilvēks nekad nemirs badā, šajā valstī cilvēks nepaliks bez mājokļa un netiks izmests uz ielas, šajā valstī viņš varēs bērnus laist skolā un viņš nepaliks bez minimālās veselības aprūpes."
Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā jau kopš 2006. gada piedāvā sabiedrībai dialogu par Latvijai Eiropas Savienībā nozīmīgām tēmām neformālā gaisotnē, kas apvienotas ciklā "Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases." 2009. gadā sarunu cikla ietvaros norisinājās 7 diskusijas Rīgā, kā arī 9 diskusijas Latvijas reģionos.