Jansons: Nav pieļaujams neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoma noteikšanu deleģēt valdībai

Pētījumā par Latvijas valsts garantētā medicīniskās palīdzības minimuma atbilstību cilvēktiesību standartam norādīts, ka Satversme tiesības uz veselību regulē "īsi un kodolīgi", nosakot, ka "valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Savukārt piepildīt jēdzienu "medicīniskās palīdzības minimums" ar konkrētu saturu ir likumdevēja un izpildvaras uzdevums.

Pētījumā secināts, ka, neapšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts finansiālajām iespējām, vērā ņemama ir Satversmes tiesas atziņa, ka, ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties, un šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.

Pētījumā tiek uzsvērts, ka Latvijas likumdevējs un izpildvara nevar atteikties nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus, jo tiesības tos saņemt ir ietvertas konstitūcijā. Tāpēc īpaši nozīmīgi ir normatīvajos aktos skaidrot, kāds ir Satversmē ietvertā jēdziena "medicīniskās palīdzības minimums" kvantitatīvais un kvalitatīvais saturs attiecībā uz katra Latvijas iedzīvotāja tiesībām prasīt un saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.

Analizējot no starptautiskajiem standartiem izrietošos formulējumus veselības tiesību jomā, tiesībsargs secinājis, ka Satversmē dotais orientieris "medicīniskās palīdzības minimums" ir salīdzinoši piezemēts. Starptautiskajos standartos dotais formulējums arī ir kodolīgs, tomēr nepārprotami nes citu vēstījumu, atzīstot, ka valstij ir jārīkojas tai pieejamo resursu ietvaros, kā virsmērķis attiecībā pret indivīdu ir noteiktas "ikviena tiesības baudīt visaugstāko fiziskās un garīgās veselības standartu". Jansona ieskatā šo formulējumu var pielīdzināt augšupvērstam vektoram, kamēr Satversmes formulējums līdzinās kādam noteiktam punktam koordinātu plaknē ar nenoteiktu minimālu vērtību. Šo minimālo vērtību šobrīd nosaka Ministru kabinets.

Pētījumā uzsvērts, ka diskusijas par "medicīniskās palīdzības minimumu" veselības nozares profesionāļu vidū un sabiedrībā ir bijušas vairākkārt, tostarp arī Tiesībsarga Konsultatīvajā padomē, Latvijas Ārstu biedrībā un pacientu interešu aizsardzības organizācijās.

Tāpat norādīts, ka diskusijas rezultātā izkristalizējies viedoklis, ka nav pieļaujams neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoma noteikšanu deleģēt Ministru kabinetam. Tiesībsargs uzsver, ka veselības aprūpes pamatpakalpojumiem, ko ikvienam garantē valsts, principu līmenī ir jābūt skaidri noteiktiem likumā, un likumdevējs nedrīkst konstitucionāla ranga vērtību pilnībā deleģēt valdībai, skaidri neiezīmējot pakalpojumu apjomu un pieejamību.