Vecīši maksā, migranti nemaksā
Ikviens latviešu večuks par uzturēšanos pašvaldības vai valsts sociālās aprūpes namā maksā ar savu pensiju. Migrantiem par uzturēšanos Mucenieku patvēruma meklētāju centrā nav jāmaksā pat tad, ja viņiem naudas ir pietiekami. Tracis ap Dānijas lēmumu nacionalizēt patvērumu meklētāju bagātības liek vaicāt, kā Latvijai būtu ar tām jārīkojas.
Sabiedrības integrācijas fonda pētījums Trešo valstu pilsoņu portrets Latvijā parādīja, ka galvenās problēmas, ar ko ārvalstnieki saskaras, ir valodas zināšanu trūkums, nodarbinātība un veselības aprūpe, taču tikai 6,8% respondentu norādīja uz finansiālām problēmām. Tātad vairākumam naudas pietiek. Taču šie ārzemnieki atšķiras no tiem, kurus uz Latviju uzaicinājusi Latvijas valdība. Atšķiras gan viņu valstspiederība, gan ierašanās mērķis. Un tikpat grūti ir spriest par migrantu maksātspēju. Tomēr, kā atzīst ekonomikas zinātņu doktore Margarita Dunska, ir pazīmes, kas liecina par pietiekami lielas naudas apriti viņu vidū. Pirmkārt, jau pats fakts par kriminālo organizāciju pakalpojumu iegādi. Pēc Frontex datiem, Vidusjūras šķērsošana maksā, sākot no 1000 eiro, un uz augšu atkarībā no vēlamā komforta līmeņa un tālākā servisa – apmešanās, transports, pārtika, tālākie savienojumi. Newsweek pērn ziņoja, ka Sicīlijas mafijas bandām, kas kontrolē cilvēku pārvadājumus pa Vidusjūru, kopējais apgrozījums ir ap septiņiem miljardiem gadā.
Un tieši sīrieši maksājot vairāk par braukšanu kuģos un to augšējos līmeņos. Protams, ir dzirdēti arī stāsti par to, kā trūcīgs ciems sameties naudu, lai vismaz viens izredzētais sasniegtu laimīgo Eiropu. Taču, lai visi tādā garā būtu līdz Eiropai tikuši, tik daudz ciemu nemaz nav pasaulē. Tāpat par naudas esamību liecina arī mobilie telefoni – savus rēķinus migranti spēj nomaksāt. Medijos lasāmie patvēruma meklētāju sapņu stāsti bieži liecina vismaz par vidusmēra turību – būs lidotāji, mākslinieki, uzņēmumu īpašnieki, plāno iegūt augstāko izglītību. Arī Latvijas Universitāte regulāri saņemot studiju pieteikumus no ārvalstniekiem, viņu galvenais mērķis ir legāla dzīvošana Eiropā, un nauda mācībām ir. Tikai mūsu migrācijas dienests vairākumā gadījumu šos pieprasījumus noraida.
Vai no patvēruma meklētājiem būtu jāprasa līdzdalības nauda? Profesore M. Dunska spriež, no tiem, kuri patiešām bēg no kara, protams – ne. Taču no ekonomiskajiem migrantiem, kuri patvēruma meklētāju plūsmā ir lielākā daļa, noteikti – jā. Un vēl pareizāk būtu sūtīt viņus atpakaļ.
LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce cilvēkus, kas šķērso Vidusjūru, lai iekļūtu Eiropā, ir satikusi pati personīgi. Kādu laiku pastrādājusi patvēruma nometnē Sicīlijā, «lai palūkotos uz problēmu no šo cilvēku perspektīvas». Vispārināt, ka viņi ir turīgi vai – gluži otrādi – nabadzīgi, neesot iespējams. Cilvēki ļoti dažādi. Viņa sastapusi konkurentu nežēlastībā kritušus politiķus, kādu profesoru, kas bēg no kara, arī tiešām nabadzīgus analfabētus. Tas, ko dara Dānija, socioloģes ieskatā, jau ir ļoti slideni. Bet Latvijas gadījumā kaut ko vēl prasīt no patvēruma meklētājiem būtu tīrākais populisms, jo pašreizējais pabalsts 15 eiro nedēļā viņiem garantē dzīvi zem nabadzības sliekšņa.
Te gan jāatgādina, ka par dzīvošanu patvēruma meklētāju centrā Mucenieki viņiem nav jāmaksā. Un par to varētu kurnēt, piemēram, Valsts sociālās aprūpes centra Ropaži klienti tajā pašā novadā – invalīdi ar garīga rakstura traucējumiem. Viņu pensiju apmaiņā pret aprūpi paņem valsts, uz rokas atstājot vien 10%.