Pieredzējušā gastroenterologa profesora Anatolija Danilāna uzvārds īpašus paskaidrojumus neprasa. Viņš cilvēkiem saprotamā valodā stāsta par slimībām, veselīgu dzīvesveidu un pats ar savu piemēru apliecina, ka veselīgi un laimīgi dzīvot ir vērts. Viņš ir pieejams pacientiem un žurnālistiem. Mūsu sarunas laikā telefons zvana bieži, profesors atvainojas un paceļ klausuli katru reizi. Zvana slimnieki, grib pieteikties uz vizīti.
Pērn izdota profesora Danilāna četrpadsmitā grāmata «Jaunas un vecas ziņas par ilgu un laimīgu dzīvošanu». Par to arī runājam – kā dzīvot ilgi un laimīgi.
– Vai janvāris jums ir viskarstākais darba laiks? Svētki tikko beigušies, cilvēki labi atpūtušies, pārēdušies…
– Nav. Problēma jau nav ar pārēšanos. Es cīnos ar kuņģazarnu trakta slimībām, un ēdiens nav briesmīgākais, kas bojā kuņģazarnu traktu. Mēs to bojājam ar medikamentiem, ar aplamu dzīvesveidu, ar kreņķiem, nervozēšanām, ir arī vīrusi, baktērijas, slimības, bet ar ēdienu ir ļoti grūti sabojāt kuņģazarnu traktu. Tas atgadās reti, un arī tādas slimības ir reti sastopamas, kad vainīga ēšana. To es vienmēr esmu teicis un sacīšu arī jums – nav svarīgi, vai esi svētkos pārēdies, mīļais, svarīgi ir tas, ko katru dienu dari. Citreiz man jautā, kā tad tā, profesor, vai tiešām ļausiet man kūku apēst? Es saku, droši, nekādas vainas nebūs, ja tas notiek dažas reizes gadā.
– Nākot uz interviju, pie slimnīcas ieejas pamanīju kūku bodīti. Jūs tur arī iegriežaties?
– Nē, man nav vajadzības. Bet kādam cilvēkam var arī derēt, ja ir noskrējies, ir liela slodze bijusi, kāpēc lai kūciņu neapēstu.
– Vai, ilgus gadus ārstējot, būsiet novērojis, kā mainās kuņģa un zarnu trakta slimību cēloņi? Kas tagad mūsu kuņģus bojā, vai stress?
– Nē, kuņģazarnu traktu stress ietekmē mazāk, visvairāk mēs to bojājam ar medikamentiem, dažādām aplami pirktām un nevajadzīgām zālēm un ceram, ka kļūsim stipri, veseli. Sanāk pretēji. Tagad klaigā – dzeriet tromboasu. To lieto asins šķidrināšanai, bet bez kontroles, un dažs atnāk uz slimnīcu gandrīz noasiņojis, jo pārplīsusi kuņģa čūla un cilvēks nonācis gandrīz nāves briesmās. Es saku, ka drusciņ «palīdz» arī dakterīši, kardiologi, lai mums darba netrūktu, bet to gan uzrakstiet, ka Danilāns nekritizē kardiologus vai citu specialitāšu dakterus, ka viņi bojā kuņģazarnu traktu. Jo tā nu sanāk, ka dažreiz ir svarīgi lietot medikamentus, kaut arī tie bojā kuņģazarnu traktu. Rājos tad, ja laikus nelieto medikamentus, kas palīdz pasargāt no citu medikamentu bojājošas ietekmes. Es domāju, ka Latvijā mūsdienās gan ārsti, gan vairāk slimnieki paši bieži vien uz savu roku bendē kuņģazarnu traktu. Turklāt veiksmīgi bendē. Bet medikamenti nav vienīgie. Ja grib bojāt aknas un aizkuņģa dziedzeri, tad ir jālieto alkohols. Labi daudz alkohola, un daudzi tiešām cītīgi to dara, lai tikai mums būtu darbs. (Smejas.) Muļķīgākais ir tas, ka televizorā aicina – lietojiet aknas nostiprinošus līdzekļus. Bļāviens atskanēs no Danilāna puses. Nav tādu līdzekļu, kas aizsargātu aknas! Nevajag tās bendēt, labāk novērs slimību vai ārstē vīrusu.
– Farmakoloģijas biznesam arī jāpelna.
– Protams, bizness arī, bet vēl ir divas lamatas. Pirmkārt, daudzi farmakologi var sacīt – jā, bet aknu analīze paliek labāka. Danilāns ir kategoriski pret to. Mēs neārstējam analīzes, mēs ārstējam slimniekus. Zinātne ir skaidri pierādījusi, ka šie līdzekļi ne par vienu gramu vai miligramu nestiprina aknas. Otrkārt, alkohola dzērājiņš labprāt mīl ieraut, kā pats saka, vakaros labu konjaku, lai labāk aizmigtu, jo bijusi stresaina diena. Tā ir pēdējā muļķība, ko viņš dara, jo ar konjaku noņemt stresu – aplamākais paņēmiens, ko var darīt, lai veiksmīgi sabeigtu aizkuņģa dziedzeri, aknas, sirdi, asinsvadus arī. Jā, jā. Kardiologi saka – smēķis bojā. Izrādās, nē, alkohols bojā, tikai tas jālieto katru dienu un labi daudz. Tiesa gan, māte daba mums radījusi ļoti stipru kuņģazarnu traktu, pat ar alkoholu sabeigt grūti. Ar vienu, divām, trim dienām nekas nesanāks, varbūt vēmiens sanāks. Vajag regulāri un gadiem lietot. Lai sabeigtu aknas un aizkuņģa dziedzeri, vidēji – citam sanāk ātrāk, citam vajag ilgāku laiku – vajag 13 gadu lietot alkoholu. Un tā kārtīgi. Ir «laimīgie», kas jau piecu sešu gadu laikā sevi sabeidz. Ir «nelaimīgie», kas lieto 40 un vairāk gadu un nevar vien sabeigt savu aizkuņģa dziedzeri.
– Māte daba labi pastrādājusi!
– Alkohols ir draņķis. Tāpēc visiem saku – alkoholu nost, prom, neder! Turklāt Latvijā nemāk dzert. Austrumnieki paņem nedaudz, 20–30 gramu tīrā alkohola, es piekritīšu, ka tas pat ir veselīgi, man nav iebildumu. Bet Latvijā cilvēki nodzeras. Sāk «ārstēt» sevi ar vienu glāzi, tad paņem divas, trīs, pēc tam vajag labu «konīti», šņabīti, un aiziet. Mums puse nodaļas ir pilna ar cilvēkiem, kas nodzēruši sirdi, aknas. Ja jūs jautājat par bojājošām ietekmēm, tad tas tiek darīts ar cilvēku pašu spēkiem – smēķi, alkohols, medikamenti. Toksikomānu slimnīcā daudz nav, bet parādās arī tādi, un viņi veselību bojā vēl veiksmīgāk.
– Kad jūsos nostiprinājās pārliecība par veselīgu dzīvesveidu?
– Bērnībā dzīvoju dziļos laukos Latgalē. Mēs, puikas, skraidījām, dauzījām bumbu, kāvāmies, peldējāmies, visu ko darījām. Jau 5. klasē sāku iet katru dienu desmit kilometru uz skolu. Man patika kustīgs dzīvesveids. Studējot cītīgi trenējos sporta vingrošanā. Bet doma par veselīgu dzīvesveidu līdz apziņai nonāca laikam 30 gadu vecumā, varbūt vēlāk, jo daudz literatūras savācos, daudz uzzināju. Piemēram, Latvijā valda aplam traki stulba ideja, ka ar ēšanu, diētu var noregulēt ķermeņa masu. To nav iespējams izdarīt. Uz vienu brītiņu var, protams, un tad staigā, gar sienām gramstīdamies bezspēkā, badodamies, mēnešreižu nav, galva reibst.
– Hemoglobīns nokrīt.
– Var dabūt arī to nost. Un pēc gadiem svars ir stipri lielāks nekā tad, ja nebūtu muļķi laiduši ar bada kūrēm. Bada kūres ir lielisks svara palielināšanas līdzeklis. Daži, piedošanu, ārsti it kā rekomendē to lietu, un tā ir pēdējā muļķība. Svara samazināšanai neko nedod un nedod neko veselības uzlabošanai. Jautājums ir cits. Ne jau kilogramos ir vaina. Mums pat profesūra stāsta – sirds tiek bojāta tāpēc, ka ir lieki svara kilogrami. Es nesaku, ka liekie kilogrami ir labi, bet, ak, dievmāte, apaļīga meitene ir tīri feina, puikām tādas patīk, tikai daži to nesaka, daži saka. Lielākā vaina ir tā, ka cilvēks nenodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Pie velna svarus, pie joda ķermeņa masu un apaļīgumu, svarīgi, lai cilvēks ir vesels. Ja fiziski aktīvs cilvēks ir apaļīgs, viņš ir laimīgs un nodzīvo garu mūžu, ja tikai pats sev nebendē nervu sistēmu – ak, kāda es izskatos. Tu izskaties labi, labi jūties, esi veselīga. Fiziskas aktivitātes laikā zūd kilogrami un tauki – tas ir labi, dieva dēļ nesakiet, ka Danilāns to noliedz, bet pateikšu ko daudz svarīgāku – tad organismā izdalās vismaz desmit vērtīgu vielu, kas ārstē cukura diabētu, pretojas vēzim un uzlabo garastāvokli. Izdalās laimes hormoni, skaistais serotonīns, dopomīns. Tu esi pilns ar dopomīnu un priecīgs guli. Vielu maiņa paātrinās. Modernā zinātne to ir pierādījusi. Ja pēc 45 minūšu garas aktīvas fiziskas slodzes aizej mājās, guli un negrēko, tad svars zūd, jo vielu maiņa ir uzkurbulēta tajās 45 minūtēs vai stundiņā, ko kārtīgi nostrādāji. Tāpēc svarīgi, lai pāris reizes nedēļā būtu intensīva fiziska aktivitāte. Zinātnes lielākais atklājums ir tas, ka ķermeņa masa nav svarīgākais, bet gan tas, ka cilvēks ir radīts kustībām, fiziskai aktivitātei. Māte daba tādus mūs radījusi. Tagad brīnās, ka ļoti daudziem ir taukainas aknas. Daudzos gadījumos tā nav bīstama slimība, bet dažreiz tomēr pāriet ļaunā slimībā. Un viens no taukainu aknu pamata faktoriem ir mazkustīgs dzīvesveids.
– Dāmas aizrāvušās ar soļu skaitīšanu. Vai ir būtiski, cik soļu dienā nostaigā, vai svarīgāks ir staigāšanas ātrums un ilgums?
– Ja palīdz, kāpēc ne. Bet mans pamata uzdevums ir panākt divas fiziskās aktivitātes nedēļā. Ja cilvēks to var dabūt ar soļu skaitīšanu, kāpēc ne, lai skaita. Tas ir palīglīdzeklis, bet daudzos gadījumos, es domāju, var arī nesanākt. Skaitīja, skaitīja, vairs neskaita. Svarīgi, lai to dara visu mūžu līdz sirmam vecumam. Stulbums teikt tā – ko tu skrien kā traka, pārpūlēsi savu organismu. Mūsu apstākļos nekas tāds nenotiek, varbūt tikai ar profesionāliem sportistiem.
– Pats staigājat kājām katru dienu?
– Protams. Es citādāk nevaru. Dzīve jānodzīvo laimīgi. Bet pajautāšu par ēšanu. Ēšanai ir divas funkcijas. Pateiksiet, lūdzu, pirmo funkciju, kāpēc mēs ēdam?
Fotogrāfs Ģirts iesaucas: – Enerģijai!
– Pareizi! Ēdam, lai dzīvotu. Jo mums jāuzņem barības vielas, minerālvielas. Vēl kāpēc?
Fotogrāfs Ģirts: – Baudai.
– Gudrinieks, arī baudai. Es gribu, lai maniem pacientiem ir labi.
– Lai nenāk pie jums nikni, tāpēc, ka ir izbadējušies.
– Bauda arī vajadzīga. Nevajag sevi mocīt ar stingrām diētām. Un nevajag sevi mocīt arī ar fiziskām aktivitātēm. Ja nu kāds saka – es to negribu tik ļoti, ka uzkāršos, atbildu – ko lai dara, mans padoms ir noteikti kustēties, jo jums ir liekā ķermeņa masa, bet, ja fiziskā slodzīte rada elles mokas, tad dzīvo apaļīgāks. Jādzīvo tomēr laimīga dzīve. Tomēr uzsveru, ka cilvēkiem ir dota iespēja panākt citu ķermeņa stāvokli. Daba ir devusi iespēju pārveidot savu organismu tā, ka tas sāk prasīt pēc fiziskās aktivitātes. Man nav nekādas vajadzības sevi piespiest staigāt, es labprāt eju kājām, peldu divarpus trīs kilometrus. Tā ir mana labā «narkomānija».
– Tiekat dēvēts par laimīgas un ilgas dzīvošanas guru.
– Jā, es piekrītu, jo daru to apzināti. Pilnīgi apzināti gribu darīt pretēji tam, ko raida televīzija un radio. Atvainojos, bet raida tādas reklāmas, kam nav pat mazākās nozīmes, drīzāk tās cilvēku novirza no īstā ceļa. Būdams ārsts, Latvijas cilvēkiem mācīšu un teikšu, ka jādzīvo veselīgs dzīvesveids un kā to var panākt.
– Kā audzinājāt savus bērnus – ar pamācībām un norādēm vai personīgo piemēru?
– Ar savu piemēru. Parādīju viņiem divas labas lietas – aktīvu dzīvesveidu un to, ka darbs rada baudu un ir arī hobijs. Es pazinu savu slimnieku, pasaules čempionu šahā Mihailu Tālu, viņam šahs bija darbs, ar ko pelnīja naudu, bet šahs viņam bija arī bauda. Viņš ar jebkuru duraciņu spēlēja šahu. Arī ar mani, kaut es pāris reizes viņam iekabināju.
– Kāds gan duraciņš, ja ir pirmā sporta klase šahā.
– Jā, bet neesmu Tāls un nekad pat tuvumā viņam nebūšu. Es par ideju runāju – Tālam bija prieks ar jebkuru uzspēlēt. Tas pats man ar darbu ir. Bērniem parādīju, ka man ir prieks strādāt. Man nav grūti ar jums runāt, man te korespondenti cits pēc cita nāk, es zinu, ka jums tas ir darbiņš, es palīdzēšu, un kopā būsim cilvēkiem pastāstījuši zinātniski pamatotus uzskatus. Uzskati ir stipri mainījušies, kas agrāk skaitījās slikti, tas tagad ir labi.
– Jā, kafija un olas ir reabilitētas.
– Kafija ir laba, olas labas, speķītis arī labs. Saldumi gan ir slikti. Lūdzu, neuzraujieties uz saldinātajiem jogurtiem! Kokakola lielā daudzumā nav laba, jo salda, bet indes tur nav. Caurejas gadījumā pat labāk atjauno sāļus nekā ūdens vai tēja.
– Tomēr jocīgi, ka vienu laiku mums stāsta, cik olas ir sliktas, bet pēc tam saka – ēdiet droši.
– Pateikšu, kāpēc tā. Tas periods ir jāizdzīvo. Varbūt par to, ko Danilāns tagad saka, vēlāk teiks, ka nav vis tik labi. Zinātne nav dogma, uzskati mainās, tajā skaitā par skaistumu. Agrāk patika pārbarotas lēdijas, vienu brīdi bija vajadzīgas ļoti kārnas. Arī uzskati medicīnā mainīsies. Tas ir labi. Tas ir burvīgi, es priecājos par to, jo nav jāstāv uz vietas. Daudz kas ir mainījies, bet pamats paliek. Kāpēc mainās uzskats par to, kas ir labs, kas kaitīgs organismam? Sāk kaut ko pētīt un atrod kādu organismam ne visai labu sastāvdaļu. Piemēram, olu dzeltenumā atrada holesterīnu, bet nezināja, ka olās ir daudz kā laba, kas desmitkārtīgi dod labu, nekā holesterīns izdara sliktu. Pēc tam notika ilgstoši ļoti dārgi izmeklējumi, kuros salīdzināja ļoti lielas cilvēku grupas – tādus, kas lietoja olas, gan tos, kuri no olām atteikušies. Izrādījās, ka tie, kas olas ēd, dzīvo ilgāk un saslimst mazāk. Ola ir vērtīga uztura sastāvdaļa, ja vien neizraisa alerģisku reakciju. Var lietot katru dienu pa vienai vai divām olām, tikai nevajag pārspīlēt. Tas pats sakāms par kafiju, kafija ir veselīgs dzēriens. Vēl nesen dzirdēju pa televizoru: kādas šausmas, aknas sabojā asi produkti.
– Pipari?
– Trakums, tādu muldēšanu! Es pat palēcos krēslā. Pipari nesabojā aknas, bet dziedē kuņģa un zarnu traktu, dziedē čūlas. Ja garšo pipari, uz priekšu. Lietojiet! Organisms ir gudrāks par mums visiem, kopā ņemot. Ar tiem sabojāt aknas nav iespējams, ar šņabi un alu – jā, tam gan piekrītu.
– Jums pašam netikumi nepiemīt?
– Piemīt! Piemīt!
– Cik labi!
– Vīrs var nobriest par kārtīgu vīru, pa reizei iekritis bedrē un no bedrēm veiksmīgi izrāpies. Viņš kļūst daudz stiprāks, spēcīgāks nekā tas, kurš visu mūžu veiksmīgi, pareizi, ideāli nodzīvojis. Viņš ir garlaicīgāks nekā tas, kas izgājis cauri visām bedrēm un ir norūdīts cīnītājs. Jā, pats visu ko esmu darījis, i smēķējis, i šņabīti iedzēris. Nu, meitas arī mīlējis, bet tas ir labi. (Smejas.) Viss ir bijis, bet no visa sliktuma esmu ticis vaļā.
– Sieva jums piekrīt, kad viņai stāstāt – īsts vīrs ir tas, kurš, lai norūdītos, iekrīt bedrē?
– Sieva, protams, tanī brīdī bija pikta. Bet neviens nav ideāls. Ja kāds tā saka, lai nemuld. Tas ir blēdis, gnīda. Viņš vai nu bendē dzīvi sev, vai kaut ko nodara citam. Tāpēc ir svarīgi apzināties savas kļūmes un tās izlabot.
– Kādā intervijā lasīju, ka dēls jums veltīja skarbus vārdus par aizraušanos ar darbu. Viņam bērnībā tas nepatika.
– Taisnība. Piekrītu dēlam. Biju līdz ausīm darbā, es apzinos, tā bija kļūme. Bet visu nevar paspēt. Jūtos vainīgs savu bērnu priekšā, paldies dievam, viņi ļoti labi izauguši. Dēls saviem bērniem un meita manām mazmeitām ir labāki vecāki, nekā es viņiem biju. Sieva vairāk pūļu veltīja bērniem.
– Vecākiem jāprot atzīt savas kļūdas.
– Visiem tas jāmāk. Man nav bail atzīt, ja esmu slikti darījis. Slikti, ja mēģina noslēpt nezināšanu. Ir jājautā, jāprasa, es pajautāju arī studentiem. Ja nezinu, man nav neērti pasacīt, ka šo vienu lietiņu nezinu, un studentu acīs palieku daudz labāks. Jo es viņiem daudz dodu, daudz ko zinu, bet visu zināt nevar un nevajag.
– Kā jūtaties, kad pacients nomirst?
– Ārsta profesijā diemžēl tā notiek. Ir neārstējamas slimības, ne visas ārsts var izārstēt. Nav tā, ka es naktīs neguļu, trūkstos no miega, jo, redz, nomira tas cilvēks, kas nebija izārstējams. Varbūt pirmajās darba dienās tā bija, bet vēlāk – nu ko darīsi? Nav tā, ka ārsts mirst ar katru slimnieku kopā. Tā nav jābūt, jo ārsts ir cilvēks, katram ir sava dzīve un katram ir savs darbs. Mani satrauc, nomāc divas situācijas. Medicīnā ne vienmēr droši var pasacīt – jādara tas. Vienmēr pastāv šaubas. Ja ir nopietna slimība un esmu pieņēmis lēmumu, ko darīt, kā ārstēt, tad gan drusciņ nemierīgs jūtos, kamēr gaidu rezultātu. Ja esmu trāpījis desmitniekā, tad – urā, esam uzvarējuši. Ja jūtu, ka neiet, tad ārstēšana ātri jāmaina, un tas rada spriedzi uz brītiņu. Otra situācija – ja ar smagu slimnieku nevaru nodibināt kontaktu. Ir bijis, ka pacients nomirst, kad neesmu varējis viņu atrunāt, piemēram, no smēķa. Kā vienu meiteni. Ir dažas slimības, kur smēķis ir bīstams. Viņa saka: nevaru, profesor, atteikties no smēķēšanas. Es pretim: meitēn, mēs nevarēsim palīdzēt, jūs noteikti nedrīkstat smēķēt, jūsu gadījumā smēķis ir kaitīgs. Viņa nomira.
– Man radies iespaids, ka jūs gan katram pacientam spējat īsto atslēdziņu piemeklēt.
– Nē, nē, visiem nevaru. Mans mērķis ir visiem pateikt taisnību, nevis pierunāt. Kādreiz man saka: es labi jūtos, jo jūs man tik daudz labumu sastāstījāt. Tad atbildu: es jums stāstīju patiesību, tā, kā es domāju.
– Cilvēks grib dzirdēt patiesību?
– Baidās izdzirdēt kaut ko sliktu. Vienmēr saku, ka vajag laikus aiziet pie ārsta, bet cilvēks zemapziņā baidās padzirdēt, ka viņam ir ļauna, neārstējama slimība. Viņš to ir izfantazējis, bet gadiem mokās un neiet pie ārsta. Vēl arī domā, ka būs stipri dārgi. Nav tā. Es mēģinu, cik vien iespējams, būt pieejams. Ticu, ka daudzi ārsti ir pieejami. Ārsts ir jāapmeklē vismaz tālab, lai izlemtu, ko darīt veselības uzlabošanai. Tas ir svarīgi. Var iet pie būrējiem, vārdotājiem, ļaunu vārdu noņēmējiem, tad es saku – nāciet pie manis, es arī noņemšu ļaunu vārdu, ja puiša dēļ kāda nerātniece jūs apbūrusi. Nelaime notiek, ja ļaunā slimība tiek ielaista. Ja atrodu, ka slimība nav ļauna, tad lai iet pie vārdotāja, ja grib. Es tam neticu, bet jūs ejiet vien, dusmīgs nepalikšu. Slikti ir tad, ja kāds apgalvo – tikai es varu palīdzēt, esmu supergudrs, man ir dabas dotas spējas izārstēt visu. Lai izbeidz muldēt, es tādam cauri redzu. Viss mans mūžs kopš 14 gadu vecuma ir veltīts medicīnai. Es zinu, cik ir jāmācās, jāstudē, jālasa, lai kļūtu par labu mediķi.
– Kā jūs atgūstat spēkus? Darbs ar slimniekiem, ar studentiem prasa daudz enerģijas.
– Domāju, ka man palīdz pareizs, kustīgs dzīvesveids bez pārspīlējumiem. Nesmēķēju, šņabi nelietoju, es kustos. Un man tas patīk, rada prieku. Jaunībā bija grūti trolejbusā stāvēt. Goda vārds. Braucu un domāju, ak, tu dievs, viena vecene, piedodiet par to vārdu, apstājusies blakus un man jāceļas kājās un jādod večai vieta. Devu jau arī. Patīkamāk būtu jaunam skuķim vietu iedot. (Smejas.) Toties tagad nesēžu, pat ja ir brīvas vietas. Mani kādreiz aicina – sēdiet, nokritīsiet. Es saku – nē. Man nav vajadzības sēdēt, tāpēc, ka kustos visu laiku.
– Akordeonu vēl uzspēlējat?
– Reti. Jaunībā spēlēju labāk. Visu apguvu pašmācības ceļā, bet spēlēju no sirds un sapratu, ka cilvēkiem patīk. Man laikam ir dabas dota spēja just auditoriju. Spēlēdams akordeonu, brēcu, domādams, ka dziedu, bet darīju to ar prieku un redzēju, ka cilvēkiem patīk.
– Kurš kuru nolūkoja – jūs sievu Irēnu vai viņai iepatikās ziķerīgais muzikants?
– Es biju tas īstais makšķernieks. Viņa bija glīta meitene, un daudzi puiši laizīdamies apkārt staigāja, bet es nocopēju un nelaidu vaļā. Puikas rindiņā stāvēja. Stāsta, ka alkohols palīdzot nodibināt kontaktus, noņem stresu. Tās ir pēdējās muļķības. Piemēram, bija ballīte. Sanākuši visi foršie, slaidie skaistuļi un piedzērušies. Mazais Danilāns ir žirgts un spirgts, un visi skuķi līp man klāt, jo neesmu dzēris. Vai alkohols palīdzēja viņiem nodibināt kontaktus? Nē! Toties man palīdzēja nevis mans izskats, bet tas, ka nelietoju alkoholu.
– Jums nav gribējies pieņemšanās ministriem vai valsts prezidentiem piebikstīt – sak, necilā to glāzi! Nu jau par labo toni ieviesta tradīcija, ka bez šampanieša glāzes neko nevar ne atklāt, ne slēgt.
– Nē, tā gan es viņiem neteikšu. Viņiem tā ir pieņemts, viņi nav alkoholiķi, nav nodzērušies. Tikai tas ir slikts piemērs. Bet tas ir mans uzdevums pastāstīt tautai, ka no alkohola nekāda labuma nav. Neviens mūsu politiķis nav labāks, ja lieto alkoholu.
– Solījāt 80 gadu vecumā skriet maratonu. Skriesiet?
– Jā, domāju, ka varētu arī tagad, tikai īpaši jāpatrenējas. Man vēl nav 80 gadu. Es savas idejas cenšos realizēt. Sākšu laikus trenēties, gan nojozīšu. Esmu skrējis 20, 30 kilometru.
– Laukos dzimis un audzis, vai uzskatāt sevi par Rīgas cilvēku, pilsētnieku?
– Laikam jāteic, ka sevi uzskatu par Rīgas cilvēku. Lauki man palikuši asinīs, man patīk jūra un lauki. Latgali visu esmu izstaigājis, bet esmu izstaigājis arī pilsētas. Labi zinu Prāgu, ja gribat, varu izvadāt, visu parādīšu, esmu tur dienām staigājis. Londonā un Parīzē neapmaldīšos, jo esmu izstaigājis, nevis izbraukājis. Maskavu labi zinu, Sanktpēterburgu, Kijevu arī. Man nav iebildumu pret laukiem, bet tur iedzīvotāju kļūst mazāk. Lauki paliks tukšāki. Bet man darbs ir hobijs, un kur es laukos dabūšu jauniešus sev apkārt? Man patīk strādāt ar jauniešiem.
– Jums vajag sabiedrību apkārt?
– Ne vienmēr. Piemēram, draugu man nav ļoti daudz.
– Domāju, ka ar laiku draugu kļūst mazāk, jo atsijājam cilvēkus un viņi mūs arī.
– Dīvaini, man daži draugi nākuši klāt pēdējos gados. Zinu, ka jebkurā mirklī varu piezvanīt, aizbraukt, parunāt ar draugiem, kurus zinu kopš jaunības dienām. Es viņiem ticu. Viņi – man.
– Jūs kāds cilvēks ir nodevis?
– Jā. Drīzāk nevis nodevis, bet ir nostrādājusi prasta skaudība. Tā ir nelaime nevis man, bet tam cilvēkam. Es ar to tieku galā, bet esmu sarunā parādījis, ka redzu – viņam ir šādas jūtas pret mani. Lūdzu, skaudiet, bet jūsu skaudība mani neietekmē. Esmu piedzīvojis, ka man grib ieriebt. Tā ir slikta īpašība cilvēkam pašam, bet man ar to ļaunu nenodarīs. Cita lieta, ka es nemēģinu atriebt. Zinu, kā var tikt galā – parādi, ka nelabvēļa pūliņi tev ir kā pīlei ūdens. Tādā veidā problēma tiek atrisināta vislabāk.
– Ja sāksiet strīdēties un kaut ko pierādīt, patērēsiet enerģiju, ko varat ieguldīt lietderīgāk.
– Pilnīgi piekrītu. Strīdēties ir tas pats, kas skrieties ar teļu vai kumeļu. Kādreiz jau karstuma brīdī pāris vārdus pasaku gan. Arī slimniekam kādreiz pasaku tādus vārdus, bet tie nav ļauni domāti.
– Iespējams, dažs labs saprot un attopas tikai tad, kad ar viņu runā bargi, nevis ucinās.
– Ir man bijuši gadījumi, kad tā runāju. Arī to meiteni, kura nomira, mēģināju bārt. Uzskrullēju sevi un rājos. Tas ir slikts paņēmiens – slimnieku bārt, jo viņš ir nelaimīgs cilvēks. Dažiem tiešām ir palīdzējis, viņi domā – ja jau dakteris nikns, laikam viņš runā patiesību. Bet strīdēties ar slimnieku ir pēdējā muļķība, viņš reizēm tiešām ir neobjektīvs, nepareizi spriež, bet es viņu saprotu, sarunājos, un viss nokārtojas. Ir gan tādi ārsti, kam medicīna nav aicinājums. Tad tiek pieļautas kļūmes, ko varētu nepieļaut. Bet ir kļūdas, no kurām ārsts nevar izvairīties. Ārsts nav vainīgs, centās. Ja centās un darīja visu, bet nevarēja izglābt, tad neko darīt, medicīna nav visvarena. To arī slimnieks, tuvinieki saprot.
– Cilvēks sev pats ir vissvarīgākais, un katram ir patīkami just, ka viņu saprot.
– Tieši to gribēju teikt. Ja ar slimnieku izrunājos, saku – es jūs saprotu, man ir žēl tuvinieku, no sirds gribu palīdzēt –, tad viss kārtībā. Es nekliedzu: ko jūs traucējat dakteri.
– Sacījāt, ka pusē nodaļas ārstējas tie, kuri paši sabeiguši veselību. Arī uz viņiem nesakliedzat, nelasāt morāli, ka paši vainīgi?
– Ir rupja kļūda šādiem cilvēkiem atteikt palīdzību. Protams, ir jau te arī tādi, kas nonāk delīrijā, un tas nav patīkami, bet ārstam, par spīti visam, ir jāglābj dzīvība. Nav svarīgi, dzērājs, sociālais stāvoklis, krievs vai latvietis – glāb! Nevar teikt –ai, pļēgurs, tāpat nodzersies. Jā, pieļauju, ka daudzi nodzersies un jau uzreiz pēc slimnīcas ies uz Āģenīti iedzert. Tomēr ārsta pienākums ir aprunāties, un dažus izdodas pārliecināt. Ne visus, tik naivs neesmu. Man daudzi ir noticējuši un savu veselību vairs nebendē. Esam labi paziņas, draugi, viņi vēl tagad dzīvo, cepuri kuldami.
– Jums notic tāpēc, ka slimniekā ieraugāt nevis plenci un dzērāju, bet cilvēku.
– Diemžēl daudzi ārsti neredz. Saka, tas jau plencis, sabiedrības padibene. Ir tik daudz talantīgu cilvēku, kas šajā slimnīcā ārstējušies, komponisti, mākslinieki, rakstnieki, arī ārsti. Viņi bijuši tajās bedrēs iekšā. Vai tāpēc visus par plenčiem nosaukt? Tāds īsti pareizais ir garlaicīgs cilvēks. Īsti pareizais ir tas, kurš saprot, ka nošāvis greizi, un spējis piecelties. Konfūcijs teicis – kļūda ir tad, ja neesi izlabojis, ja kļūda ir izlabota, tad tā vairs neskaitās kļūda. Es saviem pacientiem saku, dieva dēļ, beidziet tamdēļ sevi nolikt zemāk, ka esat lietojuši alkoholu vai bijāt narkomāns. Jūs esat tādi paši kā citi un varbūt pat vērtīgāki par daudziem citiem. Tagad, kad alkoholu nelietojat, esat sabiedrībai noderīgi un vērtīgi, varat iet par prezidentu.
– Jūs, tik darbīgu un enerģisku cilvēku, neviens taču nav mēģinājis piedabūt aiziet pensijā?
– Viens gan ir mēģinājis – es pats. Es negribu palikt strādāt tik ilgi, kad vairs nepalīdzu, bet maisos pa vidu un mani vārda dēļ vien pacieš. Pašreiz es tā nejūtos. Viss atkarīgs no gēniem. Sieva aizgāja pensijā, es viņu brīdināju – skaties, kā būs, jo daudzi mana stila cilvēki jūtas nelaimīgi. Bet viņa atrada savu darbošanos, un nekāda vaina. Galvenais ir laikā aiziet.