Piemineklis barikāžu laika žurnālistu darbam
Šogad barikāžu atceres tradīcija – uz Saeimu aicināt tā laika žurnālistus – tika papildināta ar grāmatu Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Piemineklis žurnālistu darbam. Unikāls izdevums, kas ļauj atsaukt atmiņā daudzus janvāra dienu notikumus pat pa stundām.
Grāmatas sastādītājs ir Aleksandrs Mirļins, kurš tajā laikā vadīja preses centru. Toreiz šīm preses relīzēm bija būtiska loma, lai informētu Rietumu sabiedrību par notikumiem Latvijā, bet tagad tās ir viena neilga, bet nozīmīga laika posma liecība Latvijas vēsturē. Žurnāliste Elita Veidemane, kas barikāžu laikā vadīja laikrakstu Atmoda, saka – tobrīd nebija laika pierakstīt neko no tā, kas notika visapkārt. Vēlāk vajadzēja paļauties uz savu atmiņu. «Man nebija pat dienasgrāmatas. Bet, ja tajā brīdī domātu par to, ka tas ir svarīgi nākamajām paaudzēm, protams, saglabātu itin visu.»
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kas pati ilgus gadus strādāja žurnālistikā, grāmatas ievadā raksta: «Milzīga nozīme bija arī tām preses relīzēm, kuras ārvalstīm sniedza Latvijas Republikas Augstākā padome. Aptuveni tūkstotis ārvalstu žurnālistu, kuri 1991. gada janvārī bija akreditēti Augstākās padomes preses centrā, kāri tās tvēra un nodeva tālāk savai auditorijai visā pasaulē. Un mēs tikām sadzirdēti.»
Paziņojumi presei ir šķietami bezkaislīgi, bet piezīmes un ar roku pierakstītie labojumi, piemēram, par upuriem – ievainotajiem un apšaudēs nogalinātajiem – joprojām ir emocionāls vēstījums par situāciju, darba tempu, mainīgo informāciju. Tolaik ārvalstu un Latvijas žurnālisti uzzināja mūsdienās neizpaužamus datus, to, kādi bija barikāžu laika pirmā upura – Roberta Mūrnieka ievainojumi: «Galvaskausa rentgena uzņēmumos redzama divās daļās sašķēlusies un smadzeņu centrālajā daļā iestrēgusi lode. Tas apstiprina, ka lode izšauta no armijas automātiskā kaujas ieroča.» Jā, tikai lietišķa informācija, tomēr to nav iespējams lasīt bez emocijām.
Atmodas laika līderis Dainis Īvāns uzsver: «Preses centra ziņojumi no notikumu epicentra rakstīti – gandrīz burtiskā nozīmē – ar asinīm. Ko nozīmē tikai viena vien šeit redzamā 20. janvāra naktī traģisko notikumu laikā preses centrā tapusī lapiņa ar mirušo un ievainoto sarakstu, kas ik pa brīdim bija jālabo, jāpapildina līdz pat 21. janvāra rītam pulksten 11.00! Šī lapiņa ir pirmais piemineklis mūsu upuriem. Pirmā starptautiskā apsūdzība slepkavām.»
Grāmatas sākumā ievietota preses relīze ar nosaukumu «Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par PSRS iekšējā karaspēka bruņoto iebrukumu Preses namā 1991. gada 2. janvārī». Preses nama darbiniekiem tās nav tikai dažas rindiņas uz papīra, bet aizvien dzīvas atmiņas. Neatkarīgās žurnālists, bet pirms 25 gadiem – Elitas Veidemanes kolēģis laikrakstā Atmoda, Juris Paiders atceras: «Tipogrāfija bija ieņemta, avīze nevarēja iznākt. Vai mēs bezdarbībā sēdēsim? Sagatavojām četru lappušu avīzīti, kopējām uz vienīgā kopētāja, vedām un dalījām barikādēs. Vispirms strādājām, lai saražotu šo kaujas lapiņu, pēc tam to dalījām. Katram mums bija savas vietas, uz kurieni braucām pie barikāžu dalībniekiem. Bieži vien lapiņas izdalīju tikai ap trijiem naktī, un tad es nakšņoju redakcijā, jo no rīta viss sākās no jauna – rakstīt, kopēt, izdalīt. Kamēr tika meklēta cita tipogrāfija – un tādu atradām Šauļos –, izplatījām vismaz 1000 sakopētu avīžu.»
Turpmākie notikumi pēc žurnālistu padzīšanas no Preses nama fiksēti citā relīzē – jau 3. janvārī «pulksten 15 aptuveni 300 cilvēku, arī daudz pensionāru, piedalījās Interfrontes organizētajā demonstrācijā pie Preses nama, lai paustu atbalstu Latvijas Komunistiskās partijas nostājai, proti, tam, ka Preses nams ir likumīgs partijas īpašums. Vairākums demonstrācijas dalībnieku uz pasākuma vietu tika atvesti ar pieciem sešiem autobusiem.» Augstākās padomes preses centra darbinieki aprakstījuši arī to, ka Latvijā tiek ievestas PSRS desanta vienības, lai piespiedu kārtā veiktu Latvijas un pārējo Baltijas valstu jauniešu mobilizāciju Padomju armijā (aptuvenais desantnieku skaits ir 5000–6000).
Kā rakstiska liecība saglabāts Norvēģijas žurnālista Hansa Vilema Stenfelda stāstījums par 13. janvāra notikumiem Lietuvā, Viļņā, kad pulksten 2 viņš sekojis padomju tanku kolonnai. Piedraudot ar Kalašņikova automātu, policijas komandieris atņēma viņam identifikācijas karti, operatoram – visu televīzijas filmēšanas aprīkojumu.
Elita Veidemane atzīst – arī šodien viņa jūtas kā uz barikādēm. «Barikādes ir visu laiku, jo tā ir robežšķirtne katram un katru dienu – starp patiesību un meliem, bezdarbību un rīcību. Ja to nedara, tad nedzīvo. Lielās barikādes bija starp Latvijai būt un nebūt. Cilvēkam ir vienmēr jābūt vienā vai otrā pusē, ja tā nav, tad šaubos, vai cilvēks vispār izjūt dzīvi.».