BARIKĀDĒM 25: Godinām paaudzi, kas izturēja drosmes pārbaudījumu
Notikums kļūst par vēsturi pēc 50 gadiem, – tā mēdz teikt vēsturnieki. Barikāžu laiks ir pusceļā uz savu piecdesmitgadi, diemžēl daudzu 1991. gada janvāra notikumu dalībnieku vairs nav starp dzīvajiem. Par to atgādināja barikāžu 25. gadskārtai veltītā atmiņu pasākuma Barikādes 25 dalībnieki – pašreizējās un bijušo valdību pārstāvji Ministru kabinetā.
Valdības ēkā vakar tikās 1991. gada Ministru Padomes pārstāvji un barikāžu dalībnieki, lai kopīgi atcerētos Latvijai nozīmīgās nedēļas Rīgas centrā. Atjaunotās Latvijas pirmais Ministru prezidents Ivars Godmanis tikpat kā nerunāja par to, kas piedzīvots pirms 25 gadiem un kā pats tolaik juties, bet izteica vēlējumus pašreizējiem un nākamajiem valstsvīriem – tajā skaitā būt gataviem krīzes situācijām un prast tās risināt, jo viņi ir atbildīgi par valsti. I. Godmanis arī piebilda, ka daudzi viņa toreizējās valdības ministri, kuri barikāžu laikā aizstāvēja Latvijas neatkarību, jau ir aizsaulē, bet atzinību nav saņēmuši. Tas ir vēl nenokārtots parāds. Taču viņš uzsvēra, ka gan tie cilvēki, kuru vairs nav starp mums, gan visi pārējie, kas trauksmainajās 1991. gada janvāra dienās pieņēma atbildīgus lēmumus, ir izturējuši drosmes pārbaudījumu.
Bijušais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers ir viens no tiem, kuram bija nekavējoties jāpieņem lēmumi, kā rīkoties pašam un viņa pakļautībā esošajai nozarei. Viens no tādiem lēmumiem saistīts ar aicinājumu Latvijas lauku iedzīvotājiem vest uz Rīgu lauksaimniecības un citu smago tehniku, lai aizsargātu stratēģiski svarīgus objektus. Ministru prezidentu tobrīd sazvanīt nevarēja, tāpēc D. Ģēģers zvanīja savā pakļautībā esošajiem saimniecību vadītājiem un aicināja palīdzēt. Tieši Lauksaimniecības ministrijā, 16. stāvā, 16. kabinetā, D. Ģēģera vadībā strādāja barikāžu koordinēšanas centrs.
Savukārt Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai atmiņā palikuši sviestmaižu simti, ko viņa smērējusi Telefona un telegrāfa centrāles sargiem, bet Inese Žune un Jānis Garjāns izstāstīja, ka barikāžu štābs Andreja Upīša memoriālajā dzīvoklī ticis uzturēts līdz 1991. gada 19. martam, kaut arī smagā tehnika no Rīgas bija izvesta un barikādes atstātas. Nebijis drošības sajūtas, ka Latvijas neatkarību vairs neviens neuzdrošināsies apdraudēt. I. Žune saglabājusi ceturtdaļgadsimtu vecu liecību – toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula parakstītu rīkojumu, ka muzejs ir jāslēdz un tajā jāiekārto barikāžu štābs. «Nevienam to papīru nerādi,» Pauls esot piekodinājis.
Vidzemnieka Andra Šemetas secinājums bija rūgts – barikāžu dienās sajūta bijusi neaprakstāma – visi bijuši kā viens, bet «tā laikam vairs nebūs». Liktenīgajā janvāra dienā viņš kopā ar kolēģiem atbrauca uz Rīgu nodot asinis slimajai darbabiedrenes meitai. «Tā arī palikām no pirmās līdz pēdējai dienai, sargājām Ministru Padomi.»
Šie Ministru kabineta ēkā izskanējušie stāsti ir daļa no barikāžu laika dalībnieku atmiņām. Gandrīz 200 Latvijas iedzīvotāju individuālās atmiņas ir apkopotas filmā Barikāžu stāsti. Šīs liecības turpmāk glabāsies Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Barikāžu muzejā un Latvijas Nacionālajā arhīvā. Filma ar barikāžu stāstiem ir pieejama ikvienam interesentam interneta vietnē youtube.com/valstskanceleja.