Šogad aprit 25 gadi kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem, kas valstij palīdzēja atgūt brīvību un neatkarību. Latvijas Televīzijas diktori Veltu Puriņu var dēvēt par brīvības un jaunā laikmeta vēstnesi. Drosmīgi, paliekot televīzijas studijā līdz pēdējam brīdim un informējot Latvijas iedzīvotājus, kad «Omon» karaspēks ielenca Zaķusalas ēku un pirmā stāvā darbinieki jau gulēja uz grīdas, viņa sevi pakļāva nāves briesmām. Atskatoties uz tā laika baisajiem notikumiem, Velta nebēdā, ka par varonīgo rīcību nav saņēmusi augstāku valsts apbalvojumu, turpretī latviešu nācija un radošā inteliģence ir šokā, ka pašaizliedzīgā žurnāliste, riskējot ar savu dzīvību, nav atbilstoši novērtēta.
Sarunā ar »Vakara Ziņām« Velta Puriņa ar prieku stāsta, kā katru gadu kopā ar citiem latviešiem apmeklē barikāžu piemiņas pasākumus. Arī šis gads nebūs izņēmums. Velta aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju, arī »Vakara Ziņas«, pievienoties. Atceroties 1991. gada notikumus, Velta teic, ka viņai visnepatīkamāk, ka joprojām operators, viens no retajiem, kurš filmēja tolaik ar slēpto kameru – Ainārs Ašaks, nav saņēmis pat barikāžu piemiņas zīmi. «Viņš taču bija tas cilvēks, kas ar mani visur kopā gāja. Viņš to zīmi bija pelnījis tikpat daudz, cik es. Lai nu kurš, bet Ainārs, kas skraidīja zem svilpojošām lodēm! Tāpat mēs kopā visu laiku bijām Baltijas ceļa un augusta puča laikā, kad informējām sabiedrību. Viņš bija mana labā roka, jo ar lielajām televīzijas kamerām jau nekur nevarēja ielīst un nofilmēt. Daudzi «Panorāmas» un nakts ziņu sižeti nāca tikai no Aināra puses. Dienas laikā viņš nofilmēja pat desmit informatīva satura sižetus.
Zinu arī mārupiešus, kas bija uz barikādēm no A līdz Z un nav saņēmuši barikāžu piemiņas zīmes. Katrai otrajai vai trešajai ģimenei kāds bija barikādēs, bet vai visi ir saņēmuši piemiņas zīmes? Piemēram, mums uz televīziju kafiju un maizītes veda kāda veca kundzīte no Daugavpils. Viņa taču arī atbalstīja no visas sirds. Tajā pašā laikā tas viss tik vienkārši, bet tikpat sarežģīti. Mums vienkārši pietrūkst cilvēcīgās attieksmes,» sarūgtinājumu neslēpj Puriņa.
Veltas draugi – zinātnieki, mākslinieki un cita radošā inteliģence – jau vairākkārt rakstījuši Ordeņu kapitulam, kas izskata iesniegtos ierosinājumus par apbalvošanu ar valsts apbalvojumiem, ka beidzot ir pienācis laiks apbalvojumu, piemēram, Lāčplēša ordeni, piešķirt bezbailīgajai žurnālistei, bet viss veltīgi. Taču pati Velta skaidro, ka par sevi šādā kontekstā nav domājusi: «Man to ir vaicājuši gan politiķis Romualds Ražuks, gan mākslinieks Jānis Anmanis, ka ir uzrakstījuši Ordeņu kapitulam par mani un vai man kaut kas jau ir piešķirts. Uz ko es atbildu, ka nav gan. Man nav pašmērķis saņemt Lāčplēša ordeni vai ko citu. Protams, šī situācija manī uzjundīja pārdomas. Kāpēc tā? Viss jau sākās Atmodas laikā, kad visu laiku darbojos «Panorāmā». Mēs visu laiku vēstījām par karstajām tēmām. Sestdienas «Panorāmas» tolaik bija ļoti skatīts raidījums, bet, to veidojot, mēs ļoti riskējām ar savām dzīvībām, kad mūs grūda ārā no interfrontes mītnes. Bet nu labi. Ordeņu kapituls ir gudrākie un labākie, ko es viņiem varu pateikt? Tāds ir viņu lēmums.».
