Mediju politikas dokumentā nākamajos piecos gados plānots lielāku uzmanību veltīt ārvalstu, visvairāk jau Krievijas, propagandas ierobežošanā.
Lielākie klupšanas akmeņi šajā jomā ir gan straujā tehnoloģiju attīstība, gan likumdošanas nespēja tikt līdzi tām. Arī finansējums ir diezgan ierobežots, tāpēc galvenais akcents būtu jāliek uz sabiedriskā pasūtījuma stiprināšanu, uzskata mediju jomas uzraugi.
Ivars Zviedris, kurš Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) nodrošina komerciālo vietējo un reģionālo audiovizuālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu un kabeļtelevīziju uzraudzību, uzsver, ka audiovizuālās telpas uzlabošanā viens no traucēkļiem ir tik straujā tehnoloģiju attīstība, ka likumdošana netiek tām līdzi. Šobrīd nopirkt var visu veidu ierīces, it īpaši jau internetā. Piemēram, Tricolor TV uztvērēja kastīti nopērkot, var skatīt kaimiņvalsts kanālus uz nebēdu, neko citu pat vairāk neiegādājoties. Kā ir ar autortiesībām attiecībā uz Latvijas teritoriju – tas, protams, esot jautājums. «Ja signāls ir brīvi uztverams, tad mēs neko regulēt nevaram. Taču šaubas par legalitāti rodas, jo – kāpēc oficiālajās pārdošanas vietās šīs kastītes nav brīvi nopērkamas? Tāpat nav skaidrs, kāpēc Daugavpilī tieši šīs ir izmantotas visvairāk,» uz slēptiem zemūdens akmeņiem norāda I. Zviedris.
Vēl sarežģītāk ir ar interneta vides sakārtošanu, bet daudzi kabeļoperatori darbojas arī šajā vidē. Jaunajos Smart TV jau iekšā esot attiecīgu programmu aplikācijas, kuras, pievienojot internetam, varot skatīties bez bēdu. Diemžēl normatīvā bāze ir diezgan čagana, un tas apgrūtina NEPLP darbu. Elektronisko plašsaziņu likumā pat nebija paredzēts noteikums, ka padomes pārstāvis var ierasties kabeļoperatora galastacijā un pārbaudīt, kādas programmas tiek piedāvātas. Šobrīd šī norma ir pieņemta, un uzraugam ir tiesības to darīt. Bet arī – tikai tad, ja pakalpojuma sniedzējs ir Latvijas jurisdikcijā. Taču arī tad viss ir nosacīti, jo operators ar vienu klikšķi var atslēgt «nevēlamās» programmas, un NEPLP rīcībā nav iekārtas, kas varētu fiksēt datu plūsmu. Tas būtu vairāk citu uzraugošo institūciju ziņā, un tas atkal esot viens klupšanas akmens: organizatoriskā un kompetenču sadrumstalotība. Līdz ar to ne īpaši godīgiem komersantiem ir dažādas iespējas ceļot pa šo virtuālo vidi. I. Zviedris cerības liekot uz Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļu, kurai viens no izaicinājumiem būs – izstrādāt normatīvos aktus, kas ļautu efektīvāk tikt galā ar visām šīm problēmām. Iekšlietu ministrijas paspārnē šovasar strādājusi darba grupa, kas izskatījusi visu to, «ko varam vai nevaram regulēt, secinot, ka mums pietrūkst tiesiskā regulējuma un resursu». Mīnuss ir arī drošībsargājošos iestāžu nepietiekamā kapacitāte. Tās lielākoties plāta rokas – sakot, ja uzraugošās institūcijas neko nevar izdarīt, tad tām arī rokas ir par īsām. NEPLP šonedēļ bijusi pārbaudē pie operatora, pie kura pēc atkārtota apmeklējuma beidzot izdevies iekļūt un atslēgt nelegālo retranslāciju. Vai šādā situācijā policists tiktu galā, ja nav īsti skaidrs, «kas tur ir vai nav».
Ko tomēr var darīt jau tagad? Viena no svirām ir dažādu kanālu uzraudzīšana, pa kuru ieplūst informācija, bet otra – vietējā satura stiprināšana, tas ir, sabiedriskais pasūtījums. «Mums jāmēģina piedāvāt pašiem ko labāku. Lai skatītājs un klausītājs meklētu gan mūsu sabiedriskos, gan komercmediju kanālus, tai skaitā – Latgales reģionā, tāpēc būtiski ir palielināt finansējumu tieši šim mērķim,» domā I. Zviedris.
