ATMIŅU STĀSTS: Barikāžu asinsbrāļi

Viņi ir norunājuši tikties katru gadu 20. janvārī un pulksten 21.09 pacelt glāzes, lai kas notiktu. 1991. gada barikāžu vēsturē viņi paliks astoņi Bauskas miliči, kuri aizstāvēja Iekšlietu ministriju. Astoņu vietā nu ir septiņi – Jānis Jasevičs aizgājis aizsaulē. Valerijs Markuns, viens no toreizējiem baušķeniekiem, uzsver: «Tā bija pirmā un vienīgā kauja par atjaunotās Latvijas neatkarību.»

Patriotiskā audzināšana – paša piemērs

Valerijs Markuns to nedēvē nedz par pienākumu, nedz par misiju, bet jauniešu patriotisko audzināšanu uzskata par ļoti būtisku. Cik vien iespējams, viņš runā ar skolēniem par 1991. gada janvāra notikumiem, atbalsta jaunsargu kustību. «Kamēr netieku salīdzināts ar sirmu revolucionāru, kurš neatceras, vai vispār kaut kur piedalījies, es braukšu, runāšu, stāstīšu. Es pārstāvu dzīvo vēsturi, jo 1919. gada Latvijas brīvības cīņu dalībnieku jau vairs nav,» viņš saka.

Valerijs nedzīvo pagātnē, bet 1991. gada janvāra notikumus, protams, atceras. «Bijām astoņi, nu esam septiņi. Neuzskatu to par varonību, bet, jā, mēs bijām tie, kas piedalījās neatkarības veidošanā ar ieročiem. Kamēr varam pastāstīt, kas notika un kā notika, es to daru. Tāpēc neatsaku, ja mani aicina.»

Tiekoties ar bērniem kādā Rīgas ģimnāzijā, viņš piedzīvojis kuriozu situāciju, kas vēl vairāk nostiprināja pārliecību, kāpēc skolēniem jāzina Latvijas neatkarības vēsture. «Stāstu, kā man gāja barikāžu laikā. Man patīk, ja uzdod jautājumus, tas nozīmē, ka ir interese. Kad kāds zēns pajautāja: «Vai pēc tās kaujas palikāt dzīvs?» – es samulsu.» Bērniem datorspēļu ietekmē šķiet, ka cilvēkam ir vairākas dzīvības.

Puišeļa jautājums ir pat filozofisks, jo tie astoņi un vēl citi, kuri izdzīvoja Iekšlietu ministrijas apšaudē 1991. gada 20. janvārī, var uzskatīt, ir dzimuši laimes krekliņā vai arī viņiem tiešām piešķirtas vairākas dzīvības.

Nejūtas kā varonis

Vai pats jūtas kā varonis? «No malas skatoties, saprotu, ka tā bija varonība, bet kā varonis nejūtos. Tas brīdis bija šaušalīgs, arī bail bija, ja šauj virsū no pistoles, kalašņikova, rokas ložmetēja... Uz mani pirms tam nebija šauts. Lodes lido, atsitas rikošetā, viss mirgo, sprāgst, uz mums meta asaru granātas, acis asaro, paelpot nevar, visapkārt tvaiks no sašautajiem radiatoriem. Par varonību tobrīd nedomāju, bija jāizdzīvo, jāaizstāvas un jāšauj pretim. Jāni sašāva abās kājās. Kad Jāni ievainoja un viņš vairs netika pie ieroča, omonietis piegāja un iešāva viņam otrā kājā. Tā bija riebīga sajūta. Man jautā, kāpēc šāvi, karoji. Tas nebija pienākums, es to darīju brīvprātīgi. Pēc tam Iekšlietu ministrijas vadībā bija cilvēki, kuri teica, ka mūs jātiesā, jo mēs šāvām.» Itin kā būtu aizmirsuši, ka 20. janvāra rītā Iekšlietu ministrijas aizstāvji parakstīja iekšlietu ministra pavēli nr. 18, kurā bija atļauts aizstāvēties ar ieročiem.

Izgājuši elli un pārbaudījuši sevi

Tagad Valerijs atzīst, ka liktenīgajā 20. janvārī viņam tika dota iespēja pārbaudīt sevi. «Izgājām ellei cauri, tas ir šausmīgi. Cilvēks psiholoģiski var ļoti mainīties tādā situācijā. Varējām nomest ieročus un padoties. Droši vien tā bija varonība, jo varējām arī neko nedarīt. Es sevi pārvarēju, pierādīju. Tāpēc uzskatu, ka mēs esam cilvēki, kuri rādījuši paraugu un no kuriem jaunatnei varbūt vajadzētu pamācīties. Katrs vīrs, kas piedalījās barikādēs, ir savu artavu devis. Toreiz teicienam «kaut pastalās, bet brīvi» bija cita vērtība. Tajā laikā cilvēki nedomāja par varoņdarbiem, bet bija pārliecināti, ka jāaizstāv brīvība.»

Barikāžu piemiņa – privāta lieta

Ar kādām izjūtām Valerijs Markuns sagaida barikāžu nedēļu? Tā kā viņš darbojas 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrībā, tad tikko viens pasākums beidzas, tā jāķeras pie nākamā plānošanas. Viņš priecājas, ka novados cilvēki organizē barikāžu atceres pasākumus, negaidot palīdzību no malas. Rīgā... Vajadzīgas finanses, vajadzīgs patrons, bet premjere bija pārāk aizņemta, lai iesaistītos. Ar valsts finansējumu šogad, 25. barikāžu atceres gadadienā, sarīkots tikai barikāžu atceres pasākums un koncerts Ķīpsalā. Pārējiem pasākumiem nauda meklēta citur. Pretimnākošas kā vienmēr bija Iekšlietu un Aizsardzības ministrija un Rīgas dome.

Vēsture vēl top

Barikāžu laika vēsture pilnībā vēl nav uzrakstīta. Joprojām tiek noklusēti fakti, kuriem, iespējams, ilgus gadus neļaus nonākt atklātībā. Daudzi barikāžu dalībnieki nav zināmi, jo neizmantoja iespēju reģistrēties, lai saņemtu valsts apbalvojumu – 1991. gada barikāžu dalībnieka zīmi. Daudzviet šo cilvēkus nemeklēja, jo vietvarām trūka intereses. Barikāžu dalībnieku kļūst arvien mazāk, tāpēc Valerijs ir apmierināts, ka Saeimā sāk skatīt jautājumu par barikāžu dalībnieka statusu. «Cilvēki vairs nav jauni, veselība klibo. Daudzi saka – velns parāvis, es pirms 25 gadiem uz barikādēm gāju, bet šodien nevienam neesmu vajadzīgs. Kaut vai tāpēc vajag panākt šādu statusu – lai cilvēks nejūtas lieks. Lai mazdēls var lepoties, ka viņa vectēvs kādreiz bija barikāžu dalībnieks.».