Aicinot Veselības ministriju 2016. gadu pasludināt par Rehabilitācijas medicīnas gadu, Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienības prezidents profesors Aivars Vētra sarunā ar Neatkarīgo aicina Latvijā izveidot rehabilitācijas sistēmu, kuras galvenais mērķis būtu darbspējīgs cilvēks, un mainīt attieksmi pret invaliditātes noteikšanu.
«Mūsu medicīna var izglābt cilvēku pēc smagas traumas vai smagas saslimšanas, bet tam ne vienmēr seko savlaicīga rehabilitācija, lai cilvēks varētu normāli funkcionēt vai ideālā gadījumā pilnībā atgriezties dzīvē. Šī situācija steidzami jārisina, mainot attieksmi pret rehabilitācijas medicīnas nozari, izstrādājot Rehabilitācijas likumu, izveidojot sistēmu un vienojoties par adekvātu nozares finansēšanu,» uzsver A. Vētra.
Darbspējīgs cilvēks
«Jau vairākus gadus runāju par šiem jautājumiem – par rehabilitācijas nozīmi medicīnā un cilvēku dzīvē, taču rezultāti nāk lēni,» saka A. Vētra. Viņš atgādina, ka rehabilitācija ir medicīnas nozare, kam ir cieša saistība ar daudzām citām jomām – neiroloģiju, onkoloģiju, pediatriju un citām, un tās uzdevums ir atbalstīt ārstniecību ar nolūku panākt labākus ārstēšanas rezultātus, saīsināt ārstēšanas laiku un mazināt komplikācijas. Pēc traumas vai saslimšanas ar cilvēku ir notikušas pārmaiņas, un rehabilitācijas būtība ir novērtēt cilvēka funkcionēšanas ierobežojumus, izveidot rehabilitācijas plānu, noteikt problēmas, kuras jārisina, un mērķi, kas jāsasniedz rehabilitācijas procesā. Tāpat būtiski noteikt profesionāļu komandu, kuri iesaistāmi. «Rehabilitācijā mēs runājam par funkcionēšanu un mūsu uzdevums ir panākt veiksmīgu personas mijiedarbību ar apkārtējo vidi, un te es nedomāju tikai pakāpienus un liftus, bet arī politisko vidi, piemēram, izglītības sistēmu,» uzskata profesors.
Finansējums nav adekvāts
Kāda situācija pašlaik ir Latvijā rehabilitācijas jomā? Rehabilitācijas medicīna kopš krīzes 2009. gadā ir viena no tām medicīnas nozarēm, kas joprojām nav atguvusi savu finansējuma daļu valsts veselības budžetā. Ja pirms 2009. gada finansējums rehabilitācijai bija apmēram četri pieci procenti, pašlaik vien divi trīs. Arī valsts tarifi par rehabilitācijas medicīnas pakalpojumiem vairumā gadījumu ir zemāki par to reālo pašizmaksu. «Tas veicina ļoti lielas rehabilitācijas medicīnas pakalpojumu daļas apmaksu par pašu cilvēku līdzekļiem, kādēļ veidojas vēl viena problēma – multiprofesionālās rehabilitācijas medicīnas pakalpojumi, kuru izmaksas ir daudz augstākas, vairs nav pieejami virknei pacientu, kuriem monoprofesionāli, tas ir, viena speciālista rehabilitācijas pakalpojumi, iespējams, nebūs efektīvi,» situāciju raksturo A. Vētra. Rehabilitācijas pakalpojumu finansējums ir neadekvāts. Piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcas ambulatoro pakalpojumu rehabilitācijas kvota ir tik maza, ka viens ārsts to notērē nedēļas laikā.
Otrkārt, situāciju Latvijā raksturo sistēmas trūkums, bet tā ir obligāts priekšnoteikums, ja valstij ir svarīgi veseli, darbspējīgi cilvēki, kuri var pēc saslimšanas atgriezties dzīvē un nekļūst par savas ģimenes vai sociālās aprūpes sistēmas rūpi. Šādas pieejas galvenais priekšnoteikums ir sniegt atbalstu ikvienam cilvēkam, protams, arī cilvēkiem, kuri pēc insulta vai onkoloģiskas saslimšanas vairs nevar objektīvi atgriezties normālā dzīves ritmā (tādos gadījumos jānodrošina adekvāta ārstēšana un aprūpe), bet mērķtiecīgi cilvēkiem, kuriem draud invaliditāte, bet no kuras varētu izvairīties. A. Vētra raksturo ideālo modeli, kas būtu jāievieš arī Latvijas medicīnā: «Tā ir vairāku posmu rehabilitācija – akūtā, kas sākas jau reanimācijā, neatkarīgi no tā, kādā klīnikā un ar kādu saslimšanu pacients nonācis, – gan neiroloģija, gan traumas, gan onkoloģija – un subakūtā, kas ir nākamais rehabilitācijas posms. Akūtā rehabilitācija ir pēdējo 20 gadu rehabilitācijas attīstības rezultāts. Daudzus gadus uzskatīja, ka vispirms ir ārstēšana un, kad tā beidzas, sākam rehabilitāciju, bet pašlaik ir pietiekami zinātnisko pierādījumu: ja sāk rehabilitāciju reanimācijas nodaļā, pacients ātrāk tiek izrakstīts, mazinās komplikācijas, sekas nav tik smagas. Šādas pieejas mums visās slimnīcās nav.»
«Mans mērķis ir tāds, lai visās daudzprofilu slimnīcās un specializētajās slimnīcās paralēli akūtajām nodaļām būtu rehabilitācijas nodaļa ar ārstējošo ārstu – rehabilitācijas ārstu, jo tikai tā ārsts var uzņemties pilnu atbildību. Pašlaik šādu nodaļu nav, tāpēc nereti cilvēku, piemēram, pēc insulta, mēs mēģinām ilgāk noturēt slimnīcā, kur viņam ar insultu saistīta akūta palīdzība vairs nav nepieciešama, bet svarīga ir palīdzība funkcionēšanas atjaunošanai,» stāsta eksperts. A. Vētra ir optimistisks un uzskata, ka pat pie zemā medicīnas finansējuma ir iespējams risināt problēmu. «Jādiskutē par ekonomiskajiem aprēķiniem, cik mums izmaksā ieguldījumi mērķtiecīgā rehabilitācijā un cik izdevumi, ja šāda rehabilitācija nav notikusi laikus un cilvēks ir glābts, bet nespēj funkcionēt?» jautā A. Vētra un uzskata, ka politiķiem, ierēdņiem to vajadzētu saprast.
Bērni, insulta, vēža pacienti – prioritāri
«Latvijā nav skaidras sistēmiskas pieejas arī invaliditātes noteikšanai, lai gan pasaulē viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir invaliditātes profilakse un seku novēršana, bet mums reforma notiek ļoti lēni un joprojām invaliditāte ir pamats darba nespējas noteikšanai un pabalstu izmaksai, lai gan realitātē cilvēki strādā. Manuprāt, un Igaunija ir šo reformu pērn sākusi, invaliditātes noteikšana jāsasaista ar nodarbinātības iespējām,» stāsta A. Vētra. Ačgārna sistēma «strādā» arī situācijās, lai cilvēks varētu saņemt palīdzību vēl pirms invalīda statusa saņemšanas – kamēr tev nav sešus mēnešus nepārejoša darba nespēja, saņemt pakalpojumus nevar. Nepieņemama situācija ir ar rindām uz rehabilitāciju bērniem –mazulim ar cerebrālās triekas pazīmēm likt gaidīt rindu sešus mēnešus «ir noziegums». Līdzīgi ar priekšlaikus dzimušiem bērniem, kurus «mēs ar dārgām tehnoloģijām izglābjam, bet pēcāk valsts apmaksāta palīdzība un rehabilitācija ir ierobežota. Tas ir neētiski».