Sabiedriskās domas pētījumu kompānija SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma veikusi ikgadējo pētījumu par iedzīvotāju uzticēšanos dažādām institūcijām. Attiecībā uz spēka struktūrām un represīvajām iestādēm vērojamas pamatā nemainīgas tendences.
Nacionālo bruņoto spēku reitings trešo gadu pēc kārtas nedaudz krītas. Tomēr armija joprojām ir viena no iedzīvotāju atzītākajām institūcijām – ar 45,7 procentpunktiem trešajā vietā aiz Izglītības iestādēm un Valsts prezidenta (reitingu aprēķina no pozitīvā vērtējuma īpatsvara atņemot negatīvo vērtējumu īpatsvaru). Var atskatīties tālākā vēsturē, salīdzinot ar 1997. gada datiem. Toreiz iedzīvotāji armijai neuzticējās – mīnus 30,9 punkti. Taču pēdējā laika lejupslīde vidēji četri procentpunkti gadā ir šķietamā pretrunā arvien pieaugošajai militāro aktualitāšu intensitātei.
Neuzticami un ļoti neuzticami
Valsts policija pašlaik ir desmitajā vietā, par punktu atpaliekot no Valsts kontroles. Pēdējos trijos gados policijas reitings turpat ap plus 18 procentpunktiem grozās. Savukārt tai radniecīgais Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir sabiedrībā visnepopulārākā no aptaujas listē iekļautajām sabiedriskās drošības iestādēm. Vēl 2012. gadā iestādes reitings bija pozitīvs, bet pēc tam – kā sākās priekšnieka un padoto kašķis, tā nošļūca lejā, un nu grozās ap nieka trim četriem punktiem mīnusā.
Prokuratūras reitings ir pozitīvs, pat nedaudz audzis. Prokuratūrai pašlaik 9 punkti. Zināms pārsteigums ir tiesu varas izrāpšanās no negatīvās skalas: 5 punkti. Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs secina: «Ja kādā sfērā mazinās skandālu daudzums un pazūd konflikti, sabiedrība to acīmredzot pozitīvi novērtē.» Jurists pieļauj, ka tas saistīts ar izskatāmo administratīvo lietu samazināšanos tiesās. Tāpat nedrīkst aizmirst to, ka daudzi cilvēki no Latvijas ir aizbraukuši. Iespējams, tie, kas vīlušies visvairāk. Tomēr arī šāds rezultāts abām institūcijām ir gana nožēlojams, jo tām uzticas mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju.
Pārsteidz armijas rezultāts
Parlamentāro kontroli pār valsts aizsardzības, iekšlietu un tieslietu iestādēm Saeimā veic Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija. Tās vadītājs Ainars Latkovskis teic, ka pat simboliskam iedzīvotāju uzticēšanās pieaugumam tiesām īsti pamatu nesaskata. Arī šogad taču turpinājušies dažādi skandāli, tiesvedības ir ilgas, tiek pieņemti dīvaini lēmumi. Salīdzinoši nedaudz labākie prokuratūras rezultāti varētu būt skaidrojami ar bijību iedvesošo nosaukumu, kas tradicionāli bauda cieņu gados vecāku ļaužu vidū. Taču vairāk politiķi pārsteidz uzticības mazināšanās bruņotajiem spēkiem. Tas ir pretrunā acīmredzamajam cilvēku patriotisma kāpumam – ļaudis taču vairāk stājas Zemessardzē, izvēlas mācības Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, sabiedrība kopumā izrāda lielāku interesi par aizsardzības jautājumiem: «Iedzīvotāju attieksme šķiet ļoti pozitīva, vismaz latviešu daļā noteikti.»
Vietā nacionālais jautājums
SKDS direktors Arnis Kaktiņš apstiprina, ka aptaujās, kas skar armiju, jautājums par respondentu tautību patiešām ir vietā, jo cittautieši ir kritiskāk noskaņoti nekā latviski runājošie. Arī Neatkarīgās pasūtinātajā pētījumā atbilžu salīdzinājums atkarībā no ģimenē lietotās sarunvalodas uzrāda ļoti būtiskas atšķirības. Latviešu vidē armijai uzticas 75% respondentu. Tikmēr krieviski runājošajā vien 42%. Atšķirība lielāka par trešdaļu. Latviešu vidē armijai neuzticas 14%. Krievu vidē neuzticas 40%. Atlikušie attiecīgi nemāk atbildēt uz šo jautājumu.
Bruņoto spēku uzticamības reitinga samazinājumā savu lomu varētu spēlēt objektīvais fons – Krievijas iebrukums Ukrainā. Iespējams, saasinoties potenciālajam apdraudējumam, cilvēki kritiskāk izvērtē mūsu aizsardzības spējas, un arī pati armija neslēpj, ka tikai tagad tās sākusi pa īstam būvēt. Taču būtiskāks uzticēšanos ietekmējošs faktors varētu būt Krievijas propaganda, kas ieinteresēta iztēlot Latvijas bruņotos spēkus par maziem un nevarīgiem. Tās auditorija pamatā ir krieviski runājošie cilvēki. Tomēr Arnis Kaktiņš uzsver, ka kopumā bruņoto spēku reitingi ir augsti, un, ievērojot iespējamo statistisko kļūdu, runa ir vien par minimālām svārstībām.
Pēc sociologa domām, daudz vairāk būtu jāuztraucas par hroniski zemo sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, kas ir viens no fundamentālajiem varas atzariem: «Ja puse iedzīvotāju neuzticas tiesu varai, tad kā mēs varam runāt par tiesisku valsti?» Kur tad citur meklēt taisnību, ja ne tiesā?