Rezumēta bankas Citadele pārdošana
2015. gadā noslēdzās valstij piederējušās bankas Citadele uzdāvināšana enerģiskai finansistu grupiņai.
Banka tika privatizēta tik tiešā šā vārda nozīmē, kā reti kad. Proti, bankas ieguvējs ir Tims Kolinss, kurš pierunājis savus paziņas samest no saviem uzkrājumiem – pa dažiem miljoniem ASV dolāru pret T. Kolinsa solījumu, ka viņš pēc pāris gadiem atdošot katram naudas devējam viņa ieguldījumu ar pienācīgiem augļiem. Bankas pārdošanas līgums datēts jau pagājušā gada novembrī, bet šajā gadā iestiepās pircēju saraksta pārbaude, vai tur nav iekļauti tādi subjekti, kas kādreiz jau pieķerti, ka būtu pretlikumīgi tukšojuši viņiem uzticētās bankas. Pārbaude beidzās ar to, ka šā gada 7. maijā T. Kolinss kļuva par Citadeles padomes priekšsēdētāju. Pieņemsim, ka par banku samaksātos (Latvijas vietā par Latvijas parādiem atdotos; Latvija no šā darījuma nekādu naudu nesaņēma) 74,7 miljonus eiro ar pienācīgiem augļiem viņš nevis uzreiz izgrābs no bankas kases, bet pagaidīs 2 – 3 gadus, kamēr banka šādu naudu iegrāmatos kā peļņu, un tad būs gan saistības pret saviem paziņām izpildījis un vēl banku ne par ko ieguvis.
Citadeles atklāšanas pasākumā 2010. gada 1. jūlijā tās pirmais valdes priekšsēdētājs Juris Jākobsons solījās strādāt tik labi, lai banku varētu pārdot 3 – 4 reizes dārgāk par bankas pamatkapitālu. Trīsreiz dārgāk būtu 441 miljons eiro, bet īstenībā pārdošanas cena tika aprēķināta, nevis reizinot ar trīs, bet dalot ar divi. Darījums tika steigts pirms Saeimas pārvēlēšanas, kas nekādas būtiskas izmaiņas politisko spēku izkārtojumā neradīja. Tagad ievēlētā Saeima gan izveidoja komisiju, kas 17. decembrī publiski apstiprināja visiem zināmo, ka toreizējās, arī jau Laimdotas Straujumas valdības rīcība esot novedusi pie tā, ka Citadele pārdota par viszemāko iedomājamo cenu. Saeima to visu uzņēma vēsā mierā, it kā Citadeles atdošana ASV pavalstniekam būtu veids, kā samaksāt ASV par kara bāzei līdzīga veidojuma izvēršanu Latvijā.
Saeimas izmeklēšanas komisijas opuss uz 45 lapām nenorāda, kuru personu interesēs L. Straujuma un partija Vienotība dzina naglas savos politiskajos zārkos. Pagaidām drošāko pieturas punktu pārliecībai par to, ka T. Kolinsa paziņu lokā varētu būt Latvijā pierakstītas personas, dod skandāliņš, ar kādu no darījuma veicējiem tika izgrūsts būvuzņēmējs Māris Martinsons. Viņš sākotnēji tika pieteikts kā T. Kolinsa partneris, bet kļuva par bijušo partneri pēc tam, kad Finanšu policija paciemojās pie viņa ar laipnu aicinājumu doties atbildes vizītē uz īslaicīgas aizturēšanas telpām. Tik svarīgs šā gada politiskās dzīves notikums kā jauna Valsts prezidenta ievēlēšana uzkurina interesi par jautājumu starp Citadeles darījuma iznākumu un tādu nejaušību, ka vienā lidmašīnā uz Gruziju neilgi pirms darījuma noslēgšanas bija devušies M. Martinsona vietu ieņēmušais Valdis Siksnis (finansists, kuru nedrīkst sajaukt ar vairākiem citiem sabiedrībā zināmiem Sikšņiem), bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un lemšanā par Citadeles pārdošanu iesaistītais L. Straujumas valdības aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.
Citadeles jaunie saimnieki pabeidz 2015. gadu ar peļņu, kas apstiprina viņu cerības tūlīt atgūt visus izdevumus par Citadeli, bet arī ar pašiem sev iesistu pliķi, jo izjuka viņu organizētais Citadeles akciju publiskais piedāvājums. Sākotnēji uz šo piedāvājumu tika liktas lielas cerības kā uz brīnumzālēm, kas atdzīvinās puspamirušo akciju tirgu Rīgā. Morāle notikumam tāda, ka privātie investori neakceptē tādu rijību, kādu akceptēja Latvijas valdība. Proti, Citadele mēģināja pārdot akcijas ar 10 eirocentu nominālvērtību ar uzcenojumu robežās no 1,05 eiro līdz 1,90 eiro, t.i., 10 – 20 reižu dārgāk. Tādi interesenti Citadeles saimnieku apdāvināšanā kā Latvijas valdība otro reizi neuzradās, tāpēc banka savu piedāvājumu vispirms paildzināja un galu galā vispār atsauca.