Četri centi armijai

Nākamā gada Latvijas armijas budžets, kas beidzot pietuvosies tālajam pirmskrīzes līmenim, ir visa 2015. gada sabiedrisko attiecību, Ukrainas kara, Islāma valsts un vēl daudzu citu faktoru nopelns. Pats galvenais – tauta izrāda gribu piedalīties.

Aizsardzības nozare šogad sēdējusi uz publicitātes viļņa, un politiķi kā varoņdarbu var pasniegt aizvēsturisku solījumu pildīšanu. Pat ne pildīšanu, jo 2% no IKP aizsardzībai joprojām nav. Tomēr salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem nozarē ir sākušās būtiskas pārmaiņas. Naudas ir vairāk – nākamgad no katra nodokļos samaksātā eiro 4 centi tiks aizsardzībai. Sākti nozīmīgi bruņojuma iepirkumi, personālsastāvu plānots palielināt, jaunie formastērpi padarīs karavīrus neredzamus uz meža fona, nevis kādās misijās tuksnesī. Un arī Zemessardzes rindas turpina augt. Tiesa gan, ne tik strauji, lai varētu uzreiz norakstīt visas mirušās dvēseles – uz ārzemēm aizbraukušos, patiešām nomirušos un vienkārši slinkos. Līdz ar to reālais zemessargu skaits, ar ko apdraudējuma gadījumā rēķināties, nav zināms pat armijas vadībai. Uz papīra lēš, ka kopā ir 8000, bet mācības neapmeklē ne tuvu tik daudzi. Līdzīgi ir ar rezerves karavīriem – militāro karjeru pabeigušiem ļaudīm, kam atsaukšanās uz pavēsti teorētiski ir obligāta, jo tieši viņi ir vērtīgākais resurss pēc obligātā dienesta un aktīvajiem zemessargiem. Taču prakse pagaidām pieklibo. Eksperimentālos nolūkos armija šoruden mēģināja sapulcēt trīssimt rezerves karavīrus. Noteiktajā laikā ieradās 59. Tātad tik tikko piektā daļa. Salīdzinājumam Igaunijā pavasarī pavēstes par piedalīšanos mobilizācijas mācībās tika izsūtītas 10 tūkstošiem rezerves karavīru, un mācībās no viņiem piedalījās 65%. Cits iemesls pārdomām ir sabiedriskās domas aptaujas par iedzīvotāju gatavību militāra apdraudējuma gadījumā aizstāvēt valsti. Četrdesmit procentu iedzīvotāju no apdraudētas Latvijas atteiktos un censtos doties uz ārzemēm. Te jāatgādina, ka valdība ir izdarījusi normatīvajos aktos attiecīgus grozījumus, lai kara gadījumā šāda rīcība būtu uzskatāma par dezertēšanu un nodevību. Likums uzliek par pienākumu pretoties svešai varai, nepieciešamības gadījumā nodot valdības rīcībā gan kustamo, gan nekustamo mantu un pašam – ja ne ierindā maršēt, tad vismaz grāvi rakt. Un, kā rāda aptaujas, 60% patiešām ir gatavi aizstāvēt Latviju no potenciāla agresora.

Kā to vislabāk izdarīt, visa šī gada garumā tika debatēts, apspriežot jauno valsts aizsardzības koncepciju, kas jāpieņem līdz esošās Saeimas pilnvaru beigām. Politiķu un militāro ierēdņu agrākā pārliecība, ka NATO 5. pants atnāks un visus izglābs, tāpēc armija vispār nav vajadzīga, ir laimīgi pārslimota. Bet, kā secināja rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš: «Ja viss nav tik slikti, tad jānoskaidro, cik slikti viss ir.» Jādomā, ka tas šā gada laikā ir izdarīts un Latvija par aizsardzības naudu beidzot būvē nevis putnu būrus un citas blēņas, bet audzē savas minimālās aizsardzības spējas. Faktiski no nulles.