Aizejošais gads iezīmējas ar skaudru tendenci – lai arī pēdējos gados pieaudzis dzimušo bērnu skaits, tieši 2015. gadā atkal novērojama dzimstības samazināšanās. Tas ļauj tieši šo sociālo procesu ierindot 2015. gada svarīgāko notikumu sarakstā un pievienot tam brīdinošo sarkano signālu.
Dzimstība pēc krīzes smagā posma Latvijā sāka palielināties 2012. gadā – dzimušo skaits sasniedza gandrīz 20 000. Arī 2014. gads bija cerīgs, jo dzimušo skaits pakāpās vēl augstāk – 21 746 jaundzimušie. Īstenotie demogrāfijas atbalsta pasākumi ļāva cerēt, ka arī 2015. gads būs bēbīšu buma gads, taču šīs cerības nav piepildījušās. Lai arī gada sākuma mēneši bija pozitīvi, tas ir, dzimušo bērnu skaits lielāks nekā 2014. gadā, Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie provizoriskie dati par 11 šā gada mēnešiem liecina, ka dzimstības rādītājiem ir tendence palēnināties. 2015. gada 11 mēnešos bija 19 937 jaundzimušie, un salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn dzimušo skaits ir nedaudz samazinājies. 2014. gada 11 mēnešos piedzima 19 990 mazuļi. Iespējams, tās ir nebūtiskas izmaiņas un varbūt Ziemassvētkos sagaidītie pasaulē nākušie mazuļi būs tie, kuri dzimstības līniju atkal uzraus uz augšu, situācija dara bažīgus demogrāfus un sabiedrību kopumā, jo ne prognozes par ekonomikas atveseļošanos un augšupeju, ne palielinātie pabalsti pagaidām nav nodrošinājuši stabilu dzimstības rādītāju kāpumu.
Pārresoru koordinācijas centra pārstāve Māra Sīmane uzsver: galvenais faktors, kas ģimenēm traucē un ir pat izšķirošs, lai pieņemtu lēmumu par bērnu laišanu pasaulē, ir nestabilitāte – gan ienākumos, darba tirgū, valsts un pašvaldību atbalsta politikā, gan arī mājokļa jautājumos. «Mainās arī cilvēku uzskati par vēlamo jeb ideālo bērnu skaitu ģimenē – 1990. gadā 46 procenti iedzīvotāju kā ideālo bērnu skaitu ģimenē nosauca vismaz trīs bērnus, bet pašlaik ap 60 procenti – divus un ne vairāk,» stāsta M. Sīmane. Protams, ir iedzīvotāji, kuri kā vēlamo arī tagad min trīs bērnu ģimeni – apmēram trešdaļa, taču, kā uzsver pētnieki, ideālais bērnu skaits vienmēr ir augstāks nekā reālais. Kā zīmīgu un pārdomas veicinošu faktu M. Sīmane min profesora Mihaila Hazana apjomīgajā pētījumā par migrāciju konstatēto, ka Latvijā dzimstības koeficients uz vienu sievieti ir 1,33, bet tām pašām Latvijas valsts piederīgajām, kuras dzīvo Lielbritānijā, tas ir 2,51 – ievērojami augstāks. Aptuveni desmit procenti Latvijas bērnu piedzimst ārzemēs. Vēl interesants fakts, ka trešo bērnu skaits ģimenēs ir augstākais kopš neatkarības atgūšanas – apliecināja M. Sīmane. Optimistiskā ziņa – pamazām samazinās nabadzības risks daudzbērnu ģimenēs. Tas no 40 procentiem nokrities līdz 27,7 procentiem, taču jebkurā gadījumā tas ir augsts rādītājs – gandrīz trešdaļa daudzbērnu ģimeņu ir pakļautas nabadzības riskam. Vislielākais, turklāt pieaugošs (!) nabadzības risks ir ģimenēm, kurās bērnus audzina viens vecāks. M. Sīmane uzsver, ka situācijas uzlabošanā ļoti nozīmīga ir stabilitāte atbalsta politikā ģimenēm ar bērniem, kā arī palīdzība ģimenei krīzes situācijās – lai veicinātu ģimenes un darba dzīves savienošanu, mazinātu vardarbību un sniegtu atbalstu šķiršanās mazināšanai. Demogrāfijas rādītāji arī nekad nebūs labi, ja mēs nedomāsim, kā novērst priekšlaikus nāvi, – šie rādītāji stabili turas un nekrīt.