Zbigņevs Stankevičs: Ziemassvētki ir Dieva ienākšana cilvēku vidū

 
Zbigņevs Stankevičs: «Ja mēs atveramies šim Kristus piedzimšanas, viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumam, tad kļūstam līdzdalīgi viņa uzvarā pār grēku un nāvi» ©F64

Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps– metropolīts Zbigņevs Stankevičs sarunājas ar Neatkarīgo par to, kāpēc Ziemassvētku vēsti mēs šodien lielā mērā redzam itin kā caur duļķainu ūdeni.

– Nez vai eņģelis uzrunāja ganus bez apdoma, nezinādams, kā tie atsauksies. Vai gani joprojām ir pirmie, kas redz Dievu?

– Evaņģēlija stāstā pirmais, ar ko runāja erceņģelis Gabriels, bija jaunava Marija. Gabriels ir viens no galvenajiem eņģeļiem. Tas nozīmē, ka šī vēsts bija ārkārtīgi svarīga. Protams, eņģelis, iedams pie ganiem pēc Kristus dzimšanas, to nedarīja savā nodabā, tā nebija spontāna rīcība. Jo eņģelis nozīmē – Dieva sūtnis. Dievs sūtīja viņu pie ganiem ar šo misiju – paziņot Jēzus piedzimšanu. Un Dievs zināja ganu sirdis, zināja, ka viņi būs šai vēstij atvērti.

Es te gribu vilkt paralēli ar tiem cilvēkiem, kuri dzīvo pie dabas krūts, kuri saskaras ar dabu ikdienā. Jo es teiktu, ka, saskaroties ar dabu, ir vieglāk nekā pilsētā piedzīvot Dieva klātbūtni. Skatoties uz dabas skaistumu, ir vieglāk pacelt sirdi uz Radītāju. Ieraudzīt dabā Radītāja atblāzmu. Acīmredzot ganiem tā robeža starp redzamo un neredzamo pasauli bija plānāka nekā citiem.

– Man šķiet, es esmu bērnībā saticis tādus ganus. Cilvēkus, kuri bija tik organiski savā ticībā, ka pat es jutu – tā ir pati viņu dzīve, nevis piedeva dzīvei. Viņu gara gaita negaidīja baznīcā ejamas dienas, un viņi nekalkulēja, vai vērts ielaisties ar Dievu «ne tajos laikos». Man liekas, ka mūsdienās eņģelim nāktos meklēt ganus ilgāk. Kāpēc gara ceļš tik maz vairs ir ikdienas ceļš, bet Dievs mūsu uztverē tik lielā mērā bezmaz vai svētku, labi, baznīcas «atribūts»?

– Šim jautājumam ir vairāki aspekti. Kā jau teicu, cilvēkam, kurš uzaudzis pie dabas krūts un jau ar mātes pienu iezīdis ticību (caur ģimeni, caur vidi, kurā dzīvojis), ir viegli sastapt Dievu, atvērties Dieva klātbūtnei savā dzīvē. Savā vienkāršībā cilvēks to pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Prāta spējām te tiešām nav izšķirošas lomas. Turklāt intelekts var kļūt arī par šķērsli attiecībās ar Dievu. Kāds no izcilajiem zinātniekiem ir teicis: mazas zināšanas ved prom no Dieva, bet lielas zināšanas atved atpakaļ pie Dieva. To var salīdzināt ar pusaudža vecumu, no kura mums jāizaug. Jo šajā vecumā notiek sadumpošanās pret līdzšinējām vērtībām. Bet, kad cilvēks ir izaudzis, kad viņš ir emancipējies un izdzīvojis savu neatkarību, tad viņš var atkal sākt skatīties uz lietām ar skaidrāku skatu. Man šķiet, ka mūsdienu cilvēks šobrīd vēl nav pa īstam izgājis no pusaudža vecuma. Viņš ir sadumpojies pret Dievu, viņš noliedz to kā veco, bet vēl nav pieaudzis. Savā ziņā ir vietā arī Andžeja Sjoneka salīdzinājums: mūsdienu cilvēkiem ir milzīga galva, bet maza sirds un mazs rumpis, kas to milzīgo galvu nespēj noturēt. Ko darīt? Jāiet uz priekšu, jāiet pretī briedumam. Un jāvērtē lietas nevis emocionāli, bet, es teiktu, racionāli. Taču – labā, plašā nozīmē. Racionāli, bet dziļi un nopietni.

– Ko te nozīmē – «jāiet uz priekšu»? Ingūna Rībena uzskata (NRA, 18.12.2015.), ka, iedami uz priekšu, esam tikuši tiktāl, ka mums jājautā sev – kam vajadzīgs templis? Tiktāl, ka esam jau «miruši savā drūmajā materiālismā un vājprātīgajā pašpārliecinātībā».

– Jā, šajā sliktajā variantā «uz priekšu» nozīmē iet patēriņa sabiedrības ceļu bez dziļākām pārdomām par savu eksistenci un par tiem procesiem, kas notiek pasaulē. Par perspektīvām, kas mūs gaida. Šajā sliktajā versijā «uz priekšu» nozīmē, kā to iesaka zināmas aprindas, attīstīt tādas «cilvēktiesības», kurām nepastāv nekādi ierobežojumi. Respektīvi, izmantot brīvību bez jebkādām robežām. Izņemot tās, ko mēs paši nosakām. Respektīvi, tās, ko mēs varam noteikt ar referendumiem, ar balsošanu parlamentā. Un viss. Tas ir vienīgais ierobežojums. Bet – tā tiek noliegta objektīvu morāles principu un objektīvas patiesības eksistence. Protams, tāda iešana uz priekšu ir ceļš uz nekurieni.

Bet – iešana uz priekšu tā, kā es to biju domājis, nozīmē – pētīt tās likumības, kuras pastāv ne tikai fizikas un ķīmijas jomā, pētīt tās likumības, kuras ir klātesošas cilvēkā, cilvēku sabiedrībā, kuras ir cilvēka sirdī. Un – respektēt šīs likumības. Tālāk – pētīt, mēģināt atklāt arī objektīvās patiesības klātbūtni pasaulē un cilvēkā. To var izdarīt, ja vien cilvēka domāšana un tās zinātnes nozares, kuras mēģina šo patiesību izdibināt, nav inficētas ar ideoloģiju, nav ideoloģiski tendētas.

– Bet vai nav tā, ka ne tikai politikā un cilvēka izpētē, bet arī baznīcā vārdi ir aizgājuši priekšā mīlestībai?

– Ir gan. Jo – tā ir vieglāk.

– Vai tiešām esam «runādami Dievu sagrāvuši, jo neesam varējuši par Viņu lietišķi un iespaidīgi klusēt» (K. Lēze)?

– Piemēram, ir kvēkeri, kuri atnāk uz dievkalpojumu, sēž tur un klusē. Vien, ja kādam nāk apskaidrība, tad viņš kaut ko pasaka. Racionālais grauds te ir tas, ka ar runāšanu mēs tiešām varam noslāpēt Dieva balsi. Un – arī liturģijā ir paredzēti klusuma brīži. Tos mēs izmantojam ļoti maz. Tomēr pastāv mēģinājumi atjaunot šo klusuma vērtības apzināšanos. Blakus Jēkaba katedrālei ir lūgšanu kapela, kur divdesmit četras stundas dienā ir iespējams ienākt un pabūt klusumā. Lūgšanu atmosfērā, kur nav vārdu. Tāpat arī Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā pēc rīta dievkalpojuma līdz vakara dievkalpojumam ir iespējama adorācija. Lūgšana klusumā.

Klusums – tas ir iekšējs stāvoklis. Esmu saskāries ar to, ka pēc garāka klusuma brīža kopīgas lūgšanas laikā kāds pēc tam ir sūdzējies, ka viņam uzmākušās bailes, ka viņš nevar klusēt, jo no dziļumiem sāk celties augšā kaut kas tāds, kas izraisa paniku. Respektīvi – arī līdz klusumam ir jānonāk.

Jā, mīlestībai noteikti ir jāiet pa priekšu vārdiem. Un aplam domāt, ka varam pateikt par Dievu visu. Bet – mūsdienu sabiedrībā pastāv arī tendence piespiest klusēt par Dievu. Justies tā kā neērti no savas tiešās runas par Dievu. Tomēr – ir jābūt gan vārdu saskaņai ar darbiem, gan īstajam vārdam īstajā brīdī. Jo Vārds tomēr atklāj Dievu. Ja Vārda nav, tukšums paliek tukšs.

– Sociologi izgudrojuši jēdzienu «morālā panika». Ticis apgalvots, ka šī morālā panika piemīt arī reliģijām Eiropā. Vai tā ir?

– Skaidrs, ka Eiropā ir kristietības krīze. Sevišķi pārtikušajās Rietumu valstīs. Bet – Eiropa nav visa pasaule. Un, ja Eiropā kristiešu skaits samazinās, tad citās pasaules daļās tas vai nu paliek konstants (Latīņamerikā tas nesamazinās), vai arī, kā Āfrikā un Āzijā, pieaug. Līdz ar to nevar runāt, ka tā ir pasaules krīze. Tā ir kristietības krīze Eiropā. Bet – arī Eiropā ir redzamas iniciatīvas, kuras apgāž apgalvojumu par krīzi. Piemēram, bīskapu sinodē es kā vienu no pozitīviem piemēriem minēju Augsburgas Lūgšanu namu, kur divdesmit četras stundas dienā notiek lūgšana un katru gadu ziemā tiek organizēta konference, kura no gada gadā pulcina arvien vairāk cilvēku (ja nemaldos, šogad tajā piedalījās 4500 cilvēku). Kad es tur biju pirms dažiem gadiem, piedalījās 2600 cilvēku. Tie ir cilvēki, kuros tu redzi dzīvu ticību. Un tā nama dibinātājs ir laicīgs cilvēks, kurš māk sekularizēto sabiedrību uzrunāt tā, ka pamodina cilvēkos ticību un alkas pēc Dieva. Tajā pašā sinodē kā otru pozitīvu piemēru es minēju Laulāto tikšanās kustību, kura pastāv padsmit valstīs. Tā ir labi attīstījusies arī Latvijā, un šobrīd šo kustību visā pasaulē vada pāris no Latvijas. Tā ir mācējusi piekļūt ģimenēm un iesaistīt tās ticības ceļā.

– Tomēr – ja ir kristietības krīze, ko baznīca var līdzēt Eiropai, ko tā var pretstatīt laicīgās Eiropas vērtību, identitātes krīzei?

– Pirmkārt, baznīca neko nepretstata. Baznīca vienkārši ir aicināta īstenot savu misiju.

– Tomēr man gribētos redzēt baznīcu kā šķērsli cilvēka, viņa kopienas garīgam sabrukumam.

– Tas atkarīgs no tā, cik lielā mērā kristieši ir uzticīgi pirmatnējai identitātei. Cik lielā mērā viņi dzer no tā avota, kas viņiem dots. Bet, ja viņi to dzīvo ūdeni atšķaida ar samazgām, tad, protams, spēka viņiem nebūs. Tajā pašā laikā vēsture liecina, ka baznīca ir vienīgā struktūra pasaulē, kura pastāvējusi divus tūkstošus gadu un kura ir spējusi vienmēr, arī pēc pašiem ļaunākajiem krīzes periodiem, atjaunoties. Labā nozīmē – reformēties. Pastāv pat tāds latīņu teiciens: baznīca, kura vienmēr reformējas. Jā, cilvēciskais elements tur vienmēr ir iekšā, baznīcas miesa ir bijusi savainota un augoņiem noklāta, bet ik pēc laika tas ticis izstumts no baznīcas laukā.

– Bet tajā pašā laikā nav rimušas runas par to, ko gudri prāti (Sartrs, Kamī, Fuko, Freids…) savulaik apcerēja kā tā saukto dievu mijkrēsli. Esot pat pienācis Kristus laika skaitīšanas vecums…

– Tas ir viņu viedoklis. Viņi nebija ticīgi cilvēki. Viņi neticēja Dieva eksistencei. Freids vispār uzskatīja kristietību par kolektīvu neirozi. Par slimības paveidu. Savukārt Sartrs, cīnīdamies pret Dievu, uzskatīja, ka viņam tāds kontrolētājs nav vajadzīgs. Viņa intelekts, viņa prāta spējas bija izcilas, un viņš tās izmantoja, lai izstumtu Dievu laukā no apziņas, no sabiedrības. Līdzīgā garā rīkojās pārējie tā saucamā ateisma tēvi. Bet – vai viņu argumentācija atbilst patiesībai? Domāju, ka dzīve to neapstiprina… Vai arī, es teiktu: dzīve to apstiprina, bet – tikai daļēji. Tajā ziņā, ka viņiem ļoti labi izdevies nokritizēt reliģijas izkropļojumus.

– Ko nozīmē – Kristus piedzimstot izglāba cilvēkus no mūžīgas nāves?

– Jānis Pāvils II teica: Kristus piedzimstot kaut kādā noslēpumainā veidā savienojās ar katru cilvēku. Viņš it kā ņēma uz sevi cilvēka dabu. Izglāba no mūžīgās nāves – tas nozīmē, ka Kristus piedzimstot ir uzņēmies mūsu grēkus uz sevi, bet, mirstot par mūsu grēkiem un augšāmceļoties, viņš ir pārvarējis grēka varu. Grēks rada nāvi. Grēka auglis ir nāve. Tātad – ar savu augšāmcelšanos Kristus ir uzvarējis nāvi. Un tagad, ja mēs atveramies šim viņa piedzimšanas, viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumam, tad mēs kļūstam līdzdalīgi viņa uzvarā pār grēku un nāvi.

– Bet no tiem Ziemassvētku rīkotājiem, kuriem Jēzus vien mantiņa eglītē starp citām mantiņām, es ne reizi vien esmu dzirdējis vārdus: «tagad pa jaunam». Ja Dievs ir nemainīgs, tad es nesaprotu, ko nozīmē ticēt «pa vecam», «pa jaunam», ko nozīmē «veca», ko «jauna» kristietība.

– Es piekrītu, ka tas ir liels vienkāršojums. Tā ir lielveikalu mentalitāte – viss ir prece. Bet, tiešām – kā Dievs ir nemainīgs, tā arī ticības mantojums jeb Evaņģēlijs ir nemainīgs. Taču – katrā laikmetā ir jāprot to izteikt tādā veidā, lai tas kļūtu saprotams šī laikmeta, konkrēti – mūsdienu cilvēkiem. Jāprot to izmantot atbilstoši mainīgajiem apstākļiem. Lūk, šajā ziņā, respektējot iepriekš teikto, mēs varam runāt par jauno kristietību. Bet – tā nav jauna tādā nozīmē, ka kaut kas ir mainīts. Vienkārši tā ir izteikta mūsdienu cilvēkiem un mūsdienu apstākļiem piemērotā valodā. Bet, ja ar domāts, ka mēs mainām esenci, mainām būtību un nu sākam citādi uzlūkot, piemēram, attiecības viena dzimuma cilvēku starpā, tad – Evaņģēlijā tas tiek noliegts. Uz to saka: tā taču bija cita laika kultūra, mūsdienu kultūrā attieksme ir mainījusies un tas «objektīvi» vairs nav nekas pretdabīgs. Tā vairs nebūs kristietība. Tas ir mēģinājums pielāgot Evaņģēlija vēsti mūsdienu mentalitātei. Un, tādā garā pielāgojot, pazaudēt būtisko, kas tur ir iekšā.

– No tās pašas Dieva pielāgošanas ikdienas iegribām, manuprāt, izriet arī apgalvojums, ka baznīca vēlas padarīt Ziemassvētku tradīciju normatīvu, bet tagad mums, redz, modē plurālisms un tāpēc katrs var interpretēt un svinēt Ziemassvētkus, kā tam ienāk prātā.

– Lielākā daļa cilvēku Latvijā, lai kā arī būtu, ir kristīti. Ziemassvētki pieder pie mūsu kultūras. Mums ir Ziemassvētku brīvdienas. Un, ja kāds nevēlas svinēt, tad brīvdiena viņam ir tāpat un tā ir viņa darīšana – svin viņš vai nē. Mēs nevaram kādu piespiest svinēt Ziemassvētkus vai kaut ko šajā sakarā normēt. Baznīcas ir atvērtas. Kas vēlas, var sadzirdēt Ziemassvētku vēsti.

– Jūs uzsverat prātu, racionalitāti. Vai tiešām prāts visās šajās lietās ir, ja tā var teikt, galvenais impulss? Man prāts, lai es tuvinātu sev kaut vai Ziemassvētkus, vairāk piedāvājis pielāgošanos, dvēsele gan – saplūšanu. Kas šodien ir tā zvaigzne, kura man pateiks, kas noticis?

– Jūsu jautājumā ir divas daļas. Tā pirmā attiecas uz prātu. Bet – Dieva prāts ir sinonīms Dieva gribai. Kā tēvreizē: «Tavs prāts lai notiek…» Latviski tas tulkots kā prāts, bet tas aptver visu. Arī gribu. Līdz ar to Dieva prāta pildīšana, Dieva gribas pildīšana, Dieva plāna pildīšana – tas nav tikai racionālais līmenis. Racionālais līmenis ir tikai viena no dimensijām. Manā dzīvē, kad es atskatos atpakaļ uz to, kā es mēģināju atklāt Dieva prātu, milzīga nozīme ir pieredzei. Iekšējai pieredzei un ārējai pieredzei – dzīves faktiem. Tie rada tādu kā gultni, pa kuru tu virzies. Tu pieņem šo gultni, sper tajā nākamos soļus un beigās nonāc Dieva prātā, Dieva gribā. Protams, racionālā dimensija tur būs. Prāts mums ir dots, lai mēs to lietotu. Bet tas nav tikai prāts – tur iekšā ir visa dzīve.

– Un kas, jūsuprāt, ir tā otrā daļa?

– Tagad atgriežamies pie ganiem. Gani bija gatavi sastapties ar Ziemassvētku vēsti, bija gatavi to respektēt. Viņi bija labā nozīmē izauguši līdz tai. Viņi to uztvēra kā pašu par sevi saprotamu. Bet šobrīd, pateicoties patēriņa kultūrai, pateicoties kaislībām, kuras ir ieskrējušās un sit augstu vilni, pateicoties visādām racionālām konstrukcijām, kuras mums saražojuši Freids, Sartrs, Markss un vēl citi domātāji, tā atgādina jūru vai ezeru, kura dibenu nevaram saskatīt. Jo viss, ko minēju, ir to saduļķojis. Tā vairs nav nekāda Adrijas jūra Horvātijā, kur ir klinšains dibens un tu visu vari redzēt kā uz delnas. Šobrīd mēs vairs neesam tik atvērti pārdabiskajam. Esam lielā mērā noslēgušies. Un Ziemassvētki ir pārvērsti par sava veida šovu, par tirgu.

Tomēr – es domāju, ka ir iespējams iziet cauri šai pusaudža stadijai un atkal atvērties tādiem Ziemassvētkiem, kādi tie ir patiesībā. Tā ir Dieva ienākšana cilvēces vidū. Pasaulē. Tas ir iespējams. Bet, lai tā notiktu, ir vajadzīga iekšējā kultūra, iekšējs smalkums, spēja pārkāpt pāri savu kaislību jomai un spēja būt atvērtam uz sastapšanos ar Dievu savā dzīvē.

– Ko novēlēsiet cilvēkiem šajos Ziemassvētkos?

– Es novēlu cilvēkiem šajos Ziemassvētkos piedzīvot Dieva klātbūtni un jaunajā gadā kļūt pieaugušiem. Iziet no pusaudžu vecuma. Proti – izaugt no šīs paaudzes sadumpošanās pret Dievu un nonākt līdz pieauguša cilvēka attiecībām ar Viņu.



 

Abonē