Maksātnespējas administratoriem nepiešķirs amatpersonas statusu
Valsts amatpersonas statusa noteikšana maksātnespējas procesa administratoriem neatbilst Satversmei, spriedumā secinājusi Satversmes tiesa (ST).
ST vērtējumā, apstrīdētās normas, ciktāl tās nenodrošina administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, neatbilst samērīguma principam, aģentūru LETA informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska.
Tiesa apstrīdētās normas vērtēja kā vienotu regulējumu, kas nosaka, ka maksātnespējas procesa administratori savā amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām un tādēļ uz viņiem attiecas likums "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā". ST atzina, ka, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106.pantam, jāņem vērā konkrētā situācija, kādā atrodas pieteikumu iesniedzēji. Tādēļ Satversmes tiesa vērtēja apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, ciktāl tās attiecas uz maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti.
ST arī norādīja, ka būtisks tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos elements ir tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos nākotnē. Tāpat tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos tvērumā ietilpst tiesības izvēlēties vairākas nodarbošanās un īstenot tās vienlaicīgi. Tiesa arī atzina, ka tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp, tiesības saglabāt esošo nodarbošanos var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam ir jāatbilst kādam no Satversmes 116.pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam.
Vērtējot, vai apstrīdētās normas ierobežo pieteikumu iesniedzēju pamattiesības, ST pārbaudīja, kādus jaunus ierobežojumus, aizliegumus un pienākumus pieteikumu iesniedzējiem rada valsts amatpersonas statuss un vai tie nenonāk pretrunā ar advokātu neatkarības un konfidencialitātes principiem. Tiesa secināja, ka pieteikumu iesniedzējiem kā valsts amatpersonām savā profesionālajā darbībā nākas ievērot tādus pienākumus un aizliegumus, kas apdraud viņu iegūtās tiesības darboties gan kā maksātnespējas procesa administratoriem, gan kā advokātiem.
ST ieskatā, piemēram, var būt tādas situācijas, kad advokātam saistošais konfidencialitātes princips liedz pieprasīt ziņas ne tikai par advokāta sniegtās juridiskās palīdzības saturu, bet arī par to, kādām konkrētām personām tā sniegta. Valsts amatpersonai noteiktais pienākums deklarācijā ietvert informāciju par noslēgtajiem līgumiem un šo līgumu pusēm, kā arī ienākumiem un to gūšanas avotu var nonākt pretrunā ar advokāta darbības konfidencialitātes principu, jo tādējādi tiktu atklāta informācija par to, ka advokāts sniedzis juridisko palīdzību konkrētai personai.
Šī iemesla dēļ ST secināja, ka ar apstrīdētajām normām tiek ierobežotas pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 106.panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības saglabāt esošo nodarbošanos. ST gan atzina, ka Satversmes 106.pantā pirmajā teikumā ietvertās tiesības saglabāt esošo nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču ir jāvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai tas ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis, kā arī vai tas ir samērīgs.
ST atzina, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir vērsts uz to, lai aizsargātu kreditoru un parādnieku tiesības un intereses maksātnespējas procesā. Vienlaikus maksātnespējas procesa efektīva un likumīga norise ir nozīmīga visai valsts ekonomikai.
Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību otrajam samērīguma kritērijam, ST visupirms norādīja, ka pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tāpat ST norādīja, ka tās kompetencē ir pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir pienācīgi apsvērtas iespējas izmantot alternatīvus līdzekļus.
Tāpat ST norādīja, ka, grozot maksātnespējas procesa admininistratoru darbības uzraudzības regulējumu, likumdevējam jāizvēlas tādi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas nodrošinātu arī to administratoru pamattiesību aizsardzību, kuri ir advokāti. ST arī norādīja, ka izskatāmajā gadījumā saudzējošāki līdzekļi varētu būt, piemēram, izņēmumu paredzēšana attiecībā uz tiem valsts amatpersonai noteiktajiem aizliegumiem, kas nav savienojami ar advokāta profesionālās darbības garantijām. Tāpat pieteikumu iesniedzējiem radītās nelabvēlīgās sekas varētu mazināt, paredzot atšķirīgu regulējumu attiecībā uz valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanu.
ST arī secināja, ka lietas materiāli neliecina par to, ka likumdevējs būtu pienācīgi izvērtējis, kādas sekas apstrīdēto normu piemērošana radīs tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, lai gan pastāv tādi pieteikumu iesniedzēju pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, pastāv līdzekļi, kas vienlaikus ar administratoru pielīdzināšanu valsts amatpersonām varētu nodrošināt tām personām, kuras ir ne vien maksātnespējas procesa administratori, bet arī advokāti, profesionālas darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai.
Tādējādi ST atzina, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās nenodrošina administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, neatbilst samērīguma principam.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.