Aizpratina Lihtenšteinas juristu
Rīgas apgabaltiesā tā dēvētajā Lemberga prāvā videokonferences režīmā no Austrijas tika pratināts jurists Tomass Reišls.
Liecinieku pabeidza pratināt valsts apsūdzības uzturētāji, turpretī Aivaram Lembergam Lihtenšteinas juristu līdz galam neļāva nopratināt. A. Lembergs lūdza tiesu turpināt liecinieka pratināšanu pēc dažām dienām, lai varētu vēlreiz audioierakstā noklausīties liecinieka teikto, atbildot uz prokuroru jautājumiem. A. Lembergs pamatoja, ka noklausīties ierakstu dažās stundās nav iespējams, jo liecības sniegtas vācu valodā, taču tulkojums, pēc viņa teiktā, vietām, maigi izsakoties, ir neprecīzs. Tiesa A. Lemberga argumentus, kā ierasts, vērā neņēma un T. Reišla pratināšanu pasludināja par pabeigtu.
No liecinieka atbildēm uz advokātes Irinas Kaukes jautājumiem varēja saprast, ka viņš no Latvijas prokuratūras puses ticis pratināts 2010. gada augustā Lihtenšteinas apgabaltiesā. Tas nozīmē, ka t.s. Lemberga krimināllietā prokurori paralēli tiesas izmeklēšanai veikuši savu izmeklēšanu, lai tādējādi papildinātu jau tā uzblīdušo sējumu un liecinieku skaitu. Lieciniekam pamatā tika uzrādīti dokumenti no 205. un 206. sējuma. Liecinieks atzina, ka viņš nav ticis informēts, pamatojoties uz kādu tiesiskās palīdzības lūgumu un kādā krimināllietā tiek pratināts. Viņš atzina, ka tiesībssargi pratināšanas laikā viņam uzrādījuši kaut kādus dokumentus. Kad I. Kauke vaicāja, vai T. Reišlam pratināšanā izskaidrota dokumentu izcelsme un vai viņam uzrādītie dokumenti bijusi Lihtenšteinas prokurora rīcībā, prokurors Juris Juriss lēca kājās, pieprasot tiesai noņemt šo jautājumu.
Likumā teikts, ka pēc krimināllietas nodošanas tiesai krimināllietu virza, tajā skaitā izmeklē un spriež tiesu, tiesa, nevis prokurori. Septiņu tiesvedības gadu gaitā Neatkarīgā nav fiksējusi, ka tiesa būtu lēmusi dot atļauju prokuroriem veikt t.s. Lemberga krimināllietas izmeklēšanu paralēli tiesas izmeklēšanai. Tas nozīmē, ka t.s. Lemberga krimināllietas izmeklēšana septiņus gadus notiek divās frontēs – tiesā un Ģenerālprokuratūrā.
Kad liecinieku pratināja advokāts Oskars Rode, atklājās, ka T. Reišls savām acīm nav redzējis nevienu pilnvarojumu vai cita veida dokumentu, kurā būtu teikts, ka kompānijās, par kurām pirms tam jautājumus uzdeva prokurori, patiesā labuma guvējs būtu bijis A. Lembergs. Atbildot uz prokuroru jautājumiem par patiesā labuma guvējiem vairākās kompānijās, kā, piemēram, Juricom Treuhand Anstalt, T. Reišls tiesai teica, ka viņš esot dzirdējis un arī pats tā domājot, ka patiesā labuma guvējs esot A. Lembergs un «Lembergu ģimene». T. Reišls pats A. Lembergu nekad neesot redzējis, bet runājis vien ar A. Lemberga dēlu Anriju Lembergu un sniedzis viņam juridiskos pakalpojumus.
A. Lembergs lieciniekam vaicāja, vai viņš jelkad ir redzējis kādu bankas dokumentu, kurā norādīts, ka Aivars Lembergs būtu patiesā labuma guvējs. Liecinieks tādu gadījumu nespēja atminēties. A. Lembergs lieciniekam vaicāja, uz kāda pamata viņš iepriekš prokuroriem teicis, ka kompāniju patiesie labuma guvēji esot Aivars Lembergs un Līga Lemberga. T. Reišls atzina, ka viņa rīcībā nav pierādījumu un nav arī mandāta nedz no Aivara, nedz Līgas Lembergas par darījumu veikšanu.
A. Lembergs detalizēti iztaujāja liecinieku par to, ko tad viņš īsti domājis, lietojot terminu «Lembergu ģimene». A. Lembergs vaicāja, vai viņa māte un tēvs arī uzskatāmi par Lembergu ģimenes locekļiem un līdz ar to arī patiesā labuma guvējiem kompānijās, par kurām iepriekš liecinieku iztaujāja prokurori.
Liecinieka atbildēs parādījās šajā tiesvedībā vēl nedzirdēts termins – «sekundārais patiesā labuma guvējs». Ar šo terminu liecinieks domājot tādu patiesā labuma guvēju, kurš stājas norādītā primārā labuma guvējā vietā viņa nāves vai rīcības nespējas gadījumā. Konkrēti uzvārdi saistībā ar šo terminu netika minēti.