Vēža pacientu aprūpe tikai nosacīta?

Veselības ministrija (VM) nemaz īsti nevar pateikt, cik onkoloģisko pacientu gada laikā saņem ambulatoro rehabilitāciju, bet rehabilitēto vēža pacientu skaits rehabilitācijas centrā Vaivari ir tik niecīgs, ka to pat nav vērts minēt. Medicīniskā rehabilitācija, paliatīvā aprūpe – divas tēmas, par kurām steidzami rosina domāt Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija, kura aicinājusi uz diskusiju rehabilitologus, ģimenes ārstus, paliatīvās aprūpes speciālistus, ierēdņus.

Līdz šim, runājot par onkoloģiju, galvenokārt uzsvērta ārstēšana, taču, kā uzsver Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja, Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Gunta Purkalne, ārstu mērķis ir panākt, lai pacients izveseļotos un būtu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, un tas nav iespējams bez augstas kvalitātes rehabilitācijas. Savukārt brīžos, kad slimība nav radikāli ārstējama, svarīga ir pacientu paliatīvā aprūpe. «Pat ja mēs īstenojam vislabākās ārstēšanas metodes, ja cilvēks pēc iziešanas no slimnīcas nevar pilnvērtīgi dzīvot, mēs nevaram uzskatīt, ka ārstēšanās ir izdevusies,» saka G. Purkalne.

Diemžēl pašlaik Latvijā onkoloģiskiem pacientiem rehabilitācijas pakalpojumi atbilstoši Eiropā noteiktām vadlīnijām nav pieejami, atzīst P. Stradiņa slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Inese Kokare. Pēc viņas teiktā, lielās valsts slimnīcas ārstēšanās ietvaros uzsauc pacientiem rehabilitāciju, taču valsts budžets to neapmaksā. Speciāliste skaidro, ka onkoloģisko pacientu vajadzība pēc rehabilitācijas ir dažāda un atkarīga no konkrētās situācijas – no slimības gaitas, ārstēšanas procesa, cilvēka psihoemocionālā un fiziskā stāvokļa, tomēr ikvienam pacientam tā būtu nepieciešama. «Mūsu centrā tika veikts pētījums, kura dati apliecina, ka 91 procents pacienšu, kurām ārstēts krūts vēzis, cieš no hroniska sāpju sindroma, 76 procentiem ir psihoemocionālais stress, vēl kustību ierobežojumi, miega traucējumi,» stāsta I. Kokare.

Pēc VM Veselības aprūpes departamenta direktora Ērika Miķīša teiktā, medicīniskā rehabilitācija ir pieejama arī onkoloģiskiem pacientiem, taču pēc statistikas datiem nevar pateikt, cik to ir saņēmuši tieši onkoloģiskie pacienti. Taču dažādu jomu mediķi iebilst: rehabilitācija tikai skaitās uz papīra, jo paredzētas 2,5 speciālistu konsultācijas, tāpēc reāli rehabilitācija ir pieejama tikai par maksu un saviem tuviniekiem to nodrošina radinieki. Līdzīgi kā citās jomās palīdzības saņemšanu ietekmē kvotas, un, tā kā rehabilitācijai valsts finansējums ir tik niecīgs, tās tiek izlietotas vienā mirklī. Pagaidām valsts vispār neapmaksā psihosociālo rehabilitāciju, taču, iespējams, tuvākajā laikā notiks izmaiņas, kuras panākusi pacientu organizācija Dzīvības koks.

Diemžēl – lai gan šai tēmai veltīta ne viena vien diskusija – smagas problēmas joprojām ir paliatīvajā aprūpē, kuras uzdevums ir atvieglot nedziedināmi slimu pacientu stāvokli. Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Rita Rindža atzina, ka pašlaik tikai nosacīti var runāt par paliatīvās aprūpes sistēmu valstī, jo tā nav pietiekami pieejama, palīdzības saņemšana ir ilgstoši jāgaida, izteikti trūkst speciālistu, valsts finansējums ir ierobežots: «Pacienti gaida mēnešus rindā un tad ir tiesīgi saņemt septiņu dienu aprūpi... Vai tas var ko atrisināt? Paliatīvā aprūpe pacientiem ir nepieciešama tad, kad tā ir nepieciešama, nevis pierakstoties rindā.» Tam bezpalīdzīgi piebilda arī Nacionālā veselības dienesta speciālists Atis Mārtiņsons: jā, mums nav paliatīvās aprūpes sistēmas, mums ir «paliatīvie gadījumi».

VIEDOKLIS

Inese Kokare, Stradiņa slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja:

– Katram onkoloģiskam pacientam nepieciešams individuāls rehabilitācijas vai atveseļošanās plāns. Tas ir būtiski, lai cilvēku pēc smagas diagnozes un ārstēšanas veiksmīgi atgrieztu dzīvē. Pašlaik vēža pacientu rehabilitācijai ir sistēmiski šķēršļi – finanšu, personāla un zināšanu trūkums, un tāpēc varu apgalvot, ka pašlaik Latvijā onkoloģiskiem pacientiem rehabilitācijas pakalpojumi atbilstoši Eiropā noteiktām vadlīnijām nav pieejami vai arī tie ir par maksu.