Režisore Rēzija Kalniņa, iestudējot izrādi «Cilvēks, kas smejas», sapulcējusi kopā visu radošo Kalniņu dinastiju.
Pirmizrādi Rēzija Kalniņa nevēroja no skatītāju zāles, mierīgi rokas klēpī salikusi, bet gan šiverēja pa zāli, vērojot un jūtot līdzi katrai aktieru kustībai. «Sēdēju ložā, kur izrādes varone Džozianna (aktrise Maija Doveika) nāk ārā. Pirms viņas uznāciena līdu tupus rāpus ārā no ložas. Svarīgi būt visur, pēc iespējas tuvāk aktierim, lai viņi sajūt mīlestību, miera sajūtu un sajūsmu,» atklāj Rēzija.
Ar dvīņubrāli Kristu Rēzija uzaugusi Latvijas Nacionālajā teātrī, kur savu darba mūžu aizvadījusi mamma, aktrise Helga Dancberga. «Nevar teikt, ka šī izrāde ir mana debija teātrī. Svarīga ir kolektīva sajūta. Dienu pirms pirmizrādes, ienākot Nacionālajā teātrī, es sajutos tik pašsaprotami, ka, aizbraucot uz Dailes teātri, pabrīnījos: «Ak tā jums te notiek!» Viss kaut kā apmainījies vietām. Man ļoti patīk, ka Nacionālā teātra kolektīvs strādā ar lielu atdevi, profesionālismu un sirsnīgu mīlestību,» teic Rēzija.
Režisore atklāj, ka pati centīsies klātienē vērot katru izrādi. Vienīgi būs kāds izņēmums, kad Rēzija dosies ārpus Latvijas, apciemot vīru diriģentu Aināru Rubiķi. «Man arī kā aktrisei ir ārkārtīgi svarīgi, ka izrādēs ir klāt režisors, kas dod norādes. Režisors ir stūrmanis vai kapteinis, kurš vada to kuģi, un aktieri vajadzības gadījumā var uz mani paļauties. Nezinu, kā citiem, bet man ir svarīgi turēt roku uz pulsa,» prāto Rēzija.
2015. gads aktrisei un režisorei ir bijis ražīgs, un viņa pēc ilgākas pauzes atgriezusies Latvijas radošajā apritē: «Pats svarīgākais, ka gads ir bijis mierīgs, kas ir augstāks par cilvēka prātu un saprašanu.»