VAKARA ZIŅAS: Armands Puče rosina asu diskusiju par Cukura traģisko likteni

Jau gadiem latvju tautai mēģinājuši pasniegt «pareizo» viedokli par izcilo un pasaulē slaveno aviatoru Herbertu Cukuru: viņš esot bijis ebreju slepkava, kara noziedznieks un kas tikai vēl ne. Žurnālists un daudzu grāmatu autors Armands Puče savā jaunākajā garadarbā «Jūs nekad viņu nenogalināsiet» faktoloģiski atspēko šo versiju, līdz ar to paverot durvis smagām diskusijām – diez vai pretējā puse būs mierā ar viņa atklājumiem.

– Kura šī grāmata tev ir pēc skaita?

– (Aizdomājas) Otrajā desmitā, tuvāk skaitlim 20. Cik no tām ir par sportu? Šī joma arī ir aprakstīta tikai tādā ziņā, ka vēstīts par konkrētiem cilvēkiem – sportistiem. Grāmatas bijušas par spilgtām personībām, es nekad neesmu rakstījis par to, cik viņi augstu lēca vai cik zemu krita. Personību loma manī vienmēr raisījusi dziļu interesi. Ja es žurnālistikas darba ietvaros būtu rakstījis par politiku vai kultūru, iespējams, ka mani varoņi būtu šo nozaru personības. «Jūs nekad viņu nenogalināsiet» ir stāsts par to, kas katram latvietim ir iekšā – tas ir nacionālais nervs. Kad ieinteresē un sāc pētīt, kāpēc viens konkrēts cilvēks – Herberts Cukurs – ir izdarījis tik daudz briesmu darbu, un tajā visā rocies ar lāpstu, redzi, ka fantāzijas, ko līdz šim tiražējusi viena puse, ir prātam neaptveramas. Kā var mierīgi tajā visā noskatīties, ja redzi, ka šīs tā saucamās liecības šķīst pa vīlēm! Autobiogrāfija ir izmantota tikai kā mugurkauls, kopumā tā ir beletristika vai proza, kurā dzīvo dažādi varoņi. Starp citu, tie ir ņemti no vēstures, no laika, kurā tie darbojās – 20., 30., 40., 50. gadi. Šis ir vēsturisks detektīvs ar elementiem, kas, iespējams, pārsteigs pat tos, kas līdz šim ir daudz interesējušies par to laiku notikumiem, jo tur ir ne tikai arhīva materiāli, bet arī tādas liecības, kur faktoloģija bieži vien izsauks izbrīnu un liks teikt – eu, tiešām tā ir noticis? Ar Latviju un mums visiem?

– Vai proza neliks lasītājam apmulst un sākt jaukt to ar faktoloģisko sadaļu? Cik liels prozas procents ir šajā garadarbā?

– Procents nav liels. Proza ir vajadzīga, lai vispār uzrakstītu teikumu. Ir ņemti konkrēti notikumi, kuriem ir atskaites punkts. Piemēram, ja ir bijusi kāda konkrēta diena, kad fiksēti šie notikumi, tad šis vēsturiskais aspekts vienalga ir baigi spilgts, jo esmu lasījis tieši tās konkrētās dienas avīzes, skatījies tieši to dienu vai nedēļu dokumentus. Piemēram, Saeimas sēžu protokolus, kuros ar savām runām atzīmējas politiķi, tad vēl ir laikmeta periodika – vai nu «Jaunākās Ziņas», vai valstī ienākušo vāciešu izdotās avīzes. Protams, tās ir pārpilnas ar propagandu, taču arī pēc tā var nojaust kontekstu, kādā tolaik bija jādzīvo un jādomā cilvēkiem. Protams, nebija televīzijas, tāpēc nav saglabājies videoarhīvs.

– Nebūšu oriģināls, tomēr uzdošu šo jautājumu – nevis kāpēc izvēlējies šo tēmu, bet kāpēc tieši par Herbertu Cukuru? Latviešiem visu karu laikos bijuši savi varoņi, par kuriem būtu vērts rakstīt!

– Jā, jā, tieši tā, un par viņiem visiem ir jāraksta! Bet šoreiz konkrēti par Cukuru tāpēc, ka mēs līdz šim esam ļāvuši noskatīties, kā viņu dauza. Ja ir lieta, kas ir pierādīta un prasās pēc tiesas un taisnības, var būt visādi, jo arī mūsu nācijā, tāpat kā citās, ir cilvēki, kuri rīkojušies negodprātīgi vai slikti. Bet šis ir gadījums, kurā es neredzu neko no tā visa, kas līdz šim bijis Cukuram pierakstīts. Līdz šim tiražētas dažādas versijas par Cukuru, bet kurš tad cits, ja ne latvieši, var runāt par Cukuru?! Sanāk tā, ka par viņu šobrīd stāsta un viņu pazemo tikai tie «vieni», bet mēs to vērojam no malas – nu jā, ko darīt, mums tāds ir bijis. Nē, nē, nē! Tas džeks ir bijis daudz labāks, gudrāks un «niknāks», nekā viņu mums grib uzdot! Starp citu, tas ir arī stāsts par to, kā mainījās Latvija, jo dažādajiem režīmiem, kas te nāca iekšā, tādi «cukuri» nebija vajadzīgi – tiem nevajadzēja varoņus, tiem nevajadzēja stipras personības, kas iedvesmoja latviešus, tas viss bija noliedzams. Cukurs būtībā, pats negribot, tika ierauts šādā propagandas mašinērijā.

– Strādājot pie grāmatas, tikies arī ar viņa Brazīlijā dzīvojošajiem dēlu un meitu.

– Jā, viņi bija ieradušies šeit, Latvijā. Centos viņus satikt. Kad tikos, bija uzreiz skaidrs, ka gribu zināt iespējami vairāk. Gadu gaitā tiekoties ar daudziem cilvēkiem, kā žurnālists jau sāc sevī lasīt un redzēt šo cilvēku personības, mazliet darbojies kā vieglais rentgens un saproti, kādas idejas un domas šie cilvēki sevī nēsā, ar kādu pārliecību dzīvo. Šajās sarunās atklāju, ka viņa bērni nāk no krietnas ģimenes. Un tad ej tikai tālāk, atsperies no šī viedokļa!

– Kā ģimene raugās uz notikumiem, kuros tika ierauts viņu tēvs?

– Cukuru ģimeni ir skāris tik rupjš šo apmelojumu vilnis – es varu to iztēloties –, ka, domāju, viņi jau ir noguruši taisnoties. Viņi tolaik bija gana jauni, taču savā jaunībā bija spiesti pārdzīvot daudz ko saistībā ar tēvam pierakstītajām lietām, ko viņš nekad nav darījis. Trakākais, ka Cukurs jau nekad nav teicis – ziniet, es te maliņā pastāvēšu un klusībā kaut kur padzīvošu, absolūti nē! Ne viņš mainīja savu uzvārdu pēc kara, ne kaut kur slēpās vai dzīvoja aiz mūriem. Tāpēc vien ir ļoti «aizkustinoši», ja cilvēku vēlas iznīcināt, tad pareizākā metode noteikti ir viņu nosist, tad sacirst gabalos, ielikt kastē, to aiztaisīt un pagaidīt, lai līķis sapūst, un tad paziņot, ka tas ir Cukurs (ironizē). Tieši šādā formā to tiražē kaut kādu nodomu vadīti cilvēki, bet es saku – tā nebija! Nebija tā, kā jūs mums te stāstāt, un nekad tā nav bijis! Kāpēc viņi tā stāsta, tas ir jāvaicā šiem cilvēkiem. Es kā latvietis šo stāstu būvēju šādi.

– Pēc šīs grāmatas izdošanas Izraēlā tu droši vien vairs nebūsi gaidīts viesis...

– Kāpēc?! Es domāju, ka viss ir kārtībā, lai cilvēki nāk un diskutē, bet pirms tam izlasa grāmatu. Ja bijušas kādas noziedzīgas lietas, normālos apstākļos notiek tiesa. Bet, ja šo cilvēku netiesā, tikai ar lepnumu apraksta to, kā viņu nogalina, un nav neviena apliecinājuma, ka tikusi pierādīta vai atzīta viņa vaina, tā šķiet ārkārtīgi dīvaina izpratne. Es par to brīnos! Citai nācijai, pie kuras pieder Cukurs, ir skaidrs, ko viņš savā dzīvē ir paveicis. Reti esam bijuši kritiski pret to, ko mums grasās iebarot, nostāja parasti ir bijusi tāda – nu labi, pagaidīsim, lai viņi te izārdās, protams, ir slikti, ka mums bijis tāds tautietis. Absolūti nē! Mums ar Cukuru ir jālepojas, jo pasaules aviācijas vēsturē joprojām visi atceras nospiedumu, kādu viņš ir atstājis. Joprojām neviens nav atkārtojis lidojumu uz Tokiju un atpakaļ ar pašbūvētu lidmašīnu! Protams, savas korekcijas ieviesa Otrais pasaules karš, kas kaut kādas lietas pagrieza citādākā gultnē, bet no kura brīža sākās šī griešana un propaganda, kurā tika ierauts un sākts malt Cukurs? Tas taču nesākās ne kara izskaņā, ne pēc tā – pagāja kāds brīdis, attiecīgie zēni pakasīja aiz auss un sāka domāt, ko vēl varētu izdarīt uz šīs grēcīgās zemes? Ā, te kaut kāds Cukurs, ķeramies klāt! Jo pārējos jau viņi nepazina, savukārt Cukurs bija pasaulslavens, viņu fotogrāfijās pazina jebkurš latvietis. Un uzreiz lielāka rezonanse.

– Kā tu domā, vai lasītāji tev un tavai versijai par Herbertu Cukuru noticēs?

– Jā! Noticēs (momentā un pārliecinoši)! Kad cilvēki izlasīs šo grāmatu, tad noticēs!

UZZIŅAI

Herberts Cukurs

• Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā, tiek uzskatīts, ka Izraēlas slepenā dienesta «Mossad» aģenti viņu nogalināja 1965. gadā Urugvajā, taču viņa miršanas apliecība joprojām nav noformēta;
• Latviešu aviators, konstruktors. Saņēmis starptautiski prestižo apbalvojumu «Harmon Trophy» par īpašu ieguldījumu pasaules aviācijā (1933);
• No 1926. līdz 1934. gadam konstruējis planieri un trīs lidmašīnas;
• 1933. gadā paškonstruētā lidmašīnā veicis lidojumu uz Gambiju, 1936. gadā – uz Tokiju;
• Uzskatīts par Otrā pasaules kara noziedznieku, lai gan nekad nav tiesāts un arī pats savu iespējamo vainu nekad nav atzinis;
• Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra pēc gadiem ilgas izmeklēšanas joprojām nav devusi savu atzinumu par Herberta Cukura līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā. Saņemtā informācija no ārvalstīm nav bijusi pietiekama, lai varētu apstiprināt vai noliegt faktu par Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā. Šā gada sākumā Ģenerālprokuratūra pēc atkārtota lūguma Izraēlai nav saņēmusi informāciju par šo lietu;
• Herberta Cukura ģimenei atteikta viņa pārbedīšana Brāļu kapos.