Katrai valstij jānodrošina bēgļiem draudzīgs imidžs
Mehānisms, kā piespiest Eiropas Savienības apsaimniekojamos migrantus iekāpt autobusā uz Latviju vai kādu citu Austrumeiropas valsti, vēl nav izgudrots. Atbildīgie eiroparlamentārieši iedomājas, ka nepopulārās valstis irākiešiem, sīriešiem, afrikāņiem un visiem citiem labas dzīves meklētājiem varēs kaut kā iemārketēt.
Briselē šonedēļ risinājās plašs seminārs Eiropas valstu žurnālistiem par migrācijas tematiku. Vienā no sesijām politisko grupu pārstāvjiem tika uzdots jautājums, kā panākt, lai bēgļi dotos arī uz trūcīgākajām valstīm – ne tikai bagāto Rietumeiropu un Skandināviju. Tad nu parlamentārieši savās atbildēs sacentās humānismā, stāstīja, ka problēma nav vis bēgļu daudzumā, bet valstu solidaritātes trūkumā. Elizabete VozembergaVrionidi no kristīgajiem demokrātiem (EPP) bāra valstu līderus, kas putrojot migrāciju ar drošības politiku un vispār esot nacionālisti un rasisti.
Parlamentārieši arī piedāvāja dažādus fantastiskus risinājumus, ko izmantot bēgļu sadalei pa valstīm. Ar varu un spaidu kārtā, kā to iecerējusi Eiropas Komisija, darīt neko nedrīkst. «Mums ir darīšana ar cilvēkiem, nevis pakām,» uzsvēra Malina Bjorka no kreisajiem zaļajiem (GUE/NGL), tāpēc esot jāpiemeklē pareizie argumenti. Arī citi deputāti piebalsoja – katrai valstij jānodrošina bēgļiem draudzīgs imidžs. Esot jāpiedāvā iespēja bēgļu ģimenēm apvienoties, ja tuvinieki jau ir priekšā. Varbūt valstī runā bēglim radniecīgākā valodā. Varbūt ir līdzīgas kopienas, tradīcijas, raksturīgi darbi utt. Un nezin kāpēc parlamentāriešiem radies priekšstats, ka mūsu Eiropas galā ļaudis būs atvērtāki pret migrantiem: «Es esmu optimistiska par Austrumeiropu,» žurnālistiem sacīja ALDE grupas pārstāve Cecīlija Vikstrēma.
Taču – ko no visa minētā var piedāvāt Latvija? Pilnīgi neko. Mūsu valstij nav ne mazākās līdzības un saistības ar tām valstīm, no kurām ierodas migrantu masa. Cita mentalitāte, citas tradīcijas, cita valoda. Neko sev radniecīgu sīrietis vai afrikānis Latvijā neatradīs. Viņu bažas par došanos nezināmajā varbūt kompensētu nauda, bet arī dāsnie pabalsti pieejami vien Rietumeiropā un Skandināvijā. «Nezinu, pēc kāda principa persona tiks sodīta ar nosūtīšanu uz Latviju, nevis Bavāriju, spriež Latvijas eiroparlamentārietis Roberts Zīle. Kurš brīvprātīgi gribēs tikt nosūtīts mūsu virzienā?»
Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs prognozē, ka Latvijai savākt savu bēgļu kvotu būs visai grūti. Pat Zviedrijai, Somijai un Luksemburgai pagāja krietns laiks, kamēr savācās visi pārvietoties gribētāji. Latvijas gadījumā būs jāatrod cilvēki, kuriem, Allāhs vien zina, kādu iemeslu dēļ, ir pilnīgi vienalga, uz kurieni viņus sūta. Arī noteikumu pēc nogādāšanas valstī tajā uzturēties turpmākos gadus, visticamāk, pildīs tikai bagātās valstīs nokļuvušie migranti – Anglijā, Nīderlandē, Dānijā. Savukārt Latvijas autobusā iesēdinātie ātri vien sekos trešdaļai Latvijas jaunatnes, kas treknākas dzīves meklējumos devusies brīvprātīgā emigrācijā. Attiecībā uz kādiem piespiedu mehānismiem I. Mežs ir skeptisks, jo to ieviešanai nāktos pilnā apmērā atjaunot robežkontroli, un tāpat taču saglabāsies iespējas šķērsot robežas nelegāli.
Šobrīd gan tie visi ir minējumi. Kā būs patiesībā, mēs redzēsim jau janvārī, kad Latvija centīsies pielasīt savu pirmo migrantu porciju. Gan to, cik nepopulārs galamērķis ir Latvija, gan – kādus rozā pastāstiņus potenciālajiem migrantiem par Latviju amatpersonas sastāstījušas, un arī viņu atbraukšanai sekojošo vilšanos.