Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) 2013.–2015. gadā īstenojusi zinātnisku projektu Krīzes pārvarēšana Latvijā: ekonomiskie, sociālie un komunikācijas aspekti. Par to, kāda tad īsti ir veiksmes stāsta pēcgarša Latvijā, Neatkarīgā sarunājas ar vienu no pētījuma autoriem, informācijas un komunikācijas zinātņu doktoru, RSU profesoru Sergeju Kruku.
– Vai pētījuma autoru bieži lietotie vārdi «ekonomiskā krīze» ir pietiekami aptverošs apzīmējums tam, kas pētījumā secināts? Teksti liecina, ka krīzes iemesli nav tikai ekonomiskas dabas.
– Tā ir. Krīze uzrādīja trūkumus sociālajā organizācijā. Ekonomisko krīzi mēs aplūkojām kā situāciju, kura prasa sabiedrības pašorganizēšanos, struktūru izmaiņas. Mūsu hipotēze: šis satricinājums rada apzinātu vēlmi rīkoties, lai tās mainītu, lai mainītu eksistējošās savstarpējās attiecības ekonomikā, politikā… Bet, kā esam atklājuši, tas nav noticis.
– Jūs izsakāties visai maigi. Nesen, interesēdamies, kā tad vara laika gaitā reaģējusi uz tautsaimniecības stāvokli , cita starpā uzgāju, ka 1997. gadā vienam no Pārskata par tautas attīstību komentāriem (LMM, 20.11.1997.) virsraksts bija Nabadzība, deģenerācija, izmiršana. Komentāram par RSU pēdējos pāris gados fiksēto situāciju es varētu likt tādu pašu virsrakstu. Kas tad traucējis identificēt trūkumu cēloņus un mainīt attiecības līdz šim?
– Tādi dokumenti, kā jūsu minētais, tiek rakstīti situācijas konstatācijai. Nevis rīcībai. Turklāt cēloņu un seku ķēde tajos nav skaidri parādīta. Nav paredzēta rīcība šo cēloņu likvidācijai. Divtūkstošajos gados dokumenti, ko pasūtījusi valdība vai parlaments, tiek radīti, ignorējot to, ko pētnieki atklājuši socioloģiskajos un ekonomiskajos pētījumos.
– Tostarp RSU asociētais profesors Dainis Zelmenis raksta, ka krīzei bija sistēmisks raksturs. Bet, ja tai bija sistēmisks raksturs un ja mēs zinām, kā sistēmai jādarbojas, kāpēc sistēmisko kļūdu labošana ir mums pārāk smags darbs?
– Tas būtu jājautā politikas veidotājiem. Es redzu, piemēram, to, ka politikas dokumenti ir ārkārtīgi nekvalitatīvi. Pat ekonomikas un politikas nezinātājam tur ir daudz problēmu, pretrunu jau valodas līmenī. Neiedziļinoties argumentos. Kāpēc politikas veidotāji to nepamana, kāpēc turpina atražot tādus tekstus, kur konstatētais cēlonis nesakrīt ar paredzētajiem uzdevumiem? Savukārt izvērtējamie kritēriji nesakrīt ar to, kam piešķirta nauda.
Vienkāršākais piemērs – reemigrācijas plāns. Uzmanīgi izlasot, nav skaidrs, uz ko tas attiecas. Parādās dažādas grupas. Vienā gadījumā tie ir aizbraukušie Latvijas iedzīvotāji. Citā – tikai latvieši. Trešajā – tikai pilsoņi. Tad vēl kara laika bēgļu pēcteči, kas tagad ir amerikāņi, austrālieši… tos arī vajag reemigrēt. Finansiālais šā plāna segums paredz mijiedarbību tikai ar latviešu organizācijām. Tas nozīmē, ka uz indivīdiem, kuri nav šajās organizācijās iesaistījušies, šis plāns neattiecas.
Uzmanīgi lasot jebkuru politisku dokumentu, atrodam līdzīga rakstura nesaskaņas. Līdz ar to nevaram sagaidīt, ka būs skaidrs, konkrēts, uz mērķi virzīts darbs trūkumu labošanai. Aptaujās mums to saka gan biznesmeņi, gan vienkāršie iedzīvotāji. Arī to, ka viņi nelasa politikas dokumentus un stratēģijas. Jo, pirmkārt, tur neko nevar saprast, un, otrkārt, viņi saka: skaisti uzrakstīt politikas dokumentus varas iestādes prot, bet tie dokumenti netiek īstenoti.
– Pētījums it kā uzrāda diezgan iemeslu, lai sabiedrība būtu aktīva vismaz pati sevis, nākotnes dēļ. Bet man šķiet, ka sabiedrība te dod priekšroku trijām sociālās aktivitātes izpausmēm – aizbraukt, izlādēties internetā un izmirt. Kāpēc tā?
– Atbilde jau ir iekļauta jautājumā. Jo ir jābūt šīs kolektīvās kustības organizētājam. Atsevišķu enerģiju sinerģijai, kolektīvai politiskai kustībai… Bet pētījums rāda, ka Latvijas sabiedrībā nav horizontālo saikņu. Tāpēc, pārvarot krīzi, cilvēki ir izvēlējušies individuālās stratēģijas. Aptaujās viņi saka: ne uz vienu nevar paļauties. Tikai uz saviem personiskajiem uzkrājumiem, uz ģimeni, uz tuvākajiem draugiem. Pat ne uz kādām profesionālām asociācijām.
Un tas, ko mums piedāvā politikas dokumenti, arī savā ziņā ir paradokss. Mums pieņemti trīs dokumenti, kuri skar pilsonisko sabiedrību, «apakšu», vienkāršo cilvēku rīcību. Viens no tiem ir dokuments par sabiedrības piedalīšanos lēmumprojektu apspriešanā. Tas tik vien kā deklaratīvi pieprasa, lai tiek savākta lēmumprojektam veltīta sanāksme un nodota tās stenogramma. Tas neprasa izvērtēt priekšlikumus un iestrādāt tos lēmumprojektā. Vēl mums ir pilsoniskās sabiedrības pamatnostādnes. Tur faktiski teikts, ka pilsonim nav tiesību piedalīties politikā, paust savu viedokli, pirms viņš nav izgājis kaut kādu kultūras socializāciju. Kas tā par kultūras socializāciju – to izlems birokrāti. Kā tas notiek – no dokumenta nav saprotams.
– Pētījumā fiksēts, ka lielākās pretrunas Latvijā pastāv tieši starp varu un vienkāršiem cilvēkiem. Nevis kādām citām sociālām grupām. Varbūt cilvēki paļaujas tikai uz sevi tāpēc, ka saskarsmes iespēju mērogi (arī pārvaldē) kļuvuši pārāk masivizēti, necilvēcīgi?
– Jābūt jauniem, citiem mijiedarbības instrumentiem. Tie nebalstās tradicionālajā kultūrā, emocionālās, psiholoģiskās tuvības kultūrā, kura rodas, cilvēkiem vairākās paaudzēs dzīvojot, teiksim, divās kaimiņu viensētās. Tā sauktajā modernajā sabiedrībā mijiedarbība notiek starp anonīmiem cilvēkiem. Kad ejam veikalā, mēs nepazīstam preces ražotāju personīgi. Tātad – ir jābūt kaut kādai pārliecībai, ka viņam var uzticēties. Tas ir atkarīgs no reglamentiem, noteikumiem, formulējumiem, kuriem mēs piekrītam, kurus akceptējam šajā sabiedrībā. Bet – tie nav balstīti tradicionālajā kultūrā. Arī šādu reglamentu, procedūru mums pietrūkst.
Piemēram, kā risināt konfliktus. Kā, piedaloties to pašu lēmumprojektu apspriešanā, uzklausīt pretrunīgus viedokļus, saprast pretrunas, atsacīties no atsevišķu interešu maksimizācijas un vienoties par kopējo labumu.
Un, lai ir garantijas, ka, man šodien piekāpjoties, tas otrs cilvēks rīt neatņem man visu.
– Tomēr man šķiet, ka pētījums fiksē arī zināmu liekulību no sabiedrības puses. Pretruna starp varu un sabiedrību it kā gan ir viskrasākā, taču politiskās elites un vēlētāju attiecības (spriežot pēc tā, ka ik vēlēšanās šī pirms tam lamātā elite tiek faktiski atražota) ir labas un nemainīgi stabilas.
– To var skaidrot sekojoši: tas, ko mēs lemjam vēlēšanās, neattiecas uz mūsu ikdienas dzīvi. Cilvēki, kuriem mēs piešķiram tiesības lemt par mums, var pieņemt jelkādus lēmumus, bet (kā tas parādās pētījumā) mēs rezervējam sev tiesības šos lēmumus ignorēt. Neievērot. Divas trešdaļas saka (runa ir par ekonomiku): vadītāju pavēles nav jāpilda automātiski, bet jāpārbauda, vai tās ir pareizas vai nepareizas. Tāpēc (es tā pieļauju) mēs tik viegli varam ievēlēt jebkurus cilvēkus. Īpaši nedomājot, ko mēs tur ievēlējam. Jo mums vienalga, kādus lēmumus viņi pieņems. Mums ir tiesības tos ignorēt.
– Bet pētījumā ir arī cits secinājums: alternatīva nekā nedarīšanai būtu normu pārkāpums… Kāpēc?
– Tas arī ir paradoksāls rezultāts, kas izriet no pētījuma. Mēs pieprasām ļoti daudz normatīvo aktu. Mēs nekustamies, ja mums nav ar pirkstu norādīts, ko darīt. Līdz ar to šo normatīvo aktu, rīkojumu klāsts arvien palielinās. Saistošo dokumentu ir ļoti daudz, tie ir pretrunīgi, nesaprotami, un… mēs vairs nespējam rīkoties saskaņā ar šīm formālajām prasībām.
Ja mēs tiešām gribam kaut ko izdarīt, tad ir divas izvēles. Vai nu neko nedarīt, kā rīkojas mūsu birokrāti... Biznesmeņi mums saka, ka, saskaņot kaut kādus dokumentus ar izpildvaru, ir ārkārtīgi grūti. Neviens negrib uzņemties atbildību par lēmumu pieņemšanu. Tas te ir arī politikas paradokss – cilvēki, kuriem noteikts pieņemt politiskus lēmumus, vispirms pieprasa Ministru kabineta noteikumus, kā viņiem rīkoties šajā situācijā.
Mūsu likumdošanas kultūru, kā tas tika pamanīts jau deviņdesmitajos gados, raksturo ļoti vispārīgi normatīvie akti, kuru konkrētā īstenošana uzticēta Ministru kabineta noteikumiem. Svarīgākais ir nevis tiesības, kas ierakstītas Satversmē, bet tas skaidrojums, ko sniedz Ministru kabineta noteikumi. Šīs normas pielietošanas noteikumi.
Tātad – viena rīcība – neko nedarīt. Taču biznesmenis neko nedarīt nevar. Viņš atšķirībā no valsts vai pašvaldības birokrāta ir konkrēti atbildīgs kaut vai savas ģimenes, savu darba ņēmēju priekšā. Otrs variants – pārkāpt noteikumus. To mums atklāj aptaujas. Nodokļus drīkst nemaksāt, jo mēs zinām, ka valsts tos iztērē neefektīvi. Vadības pavēles drīkst neievērot, jo jāpārbauda, vai tās ir pareizas vai nepareizas. Tas savukārt rada mūsu divkosīgo attieksmi pret jebkuru regulējumu. Tajā skaitā arī attieksmē pret valsts pārvaldes darbību.
Jo esošās struktūras neatbilst jauniem laika izaicinājumiem. Mēs nevaram, vienkārši runājot, rīkoties šīs valsts labā, ja normatīvais akts ierobežo mūsu rīcību. Tas ir pretrunā ar reālo situāciju. Taču augšupejošā komunikācija ir izjaukta. Proti – valsts negrib uzklausīt, negrib dzirdēt to, ka kaut kas nestrādā. Pašas valsts rīcības dēļ. Un tad – vai nu mēs izdarām kaut ko labu, pārkāpjot šos noteikumus, vai, izvairoties no morāla nosodījuma, nedarām neko.
– Kādu sabiedrības raksturojumu kopumā provocē pētījumā atklātā ainava?
– Sabiedrības raksturojums – tā ir viensēta. Nejaucieties lietās, ka notiek aiz mana žoga, un es pats tad centīšos likt mierā jūs.
– Netraucēšu tos, kas augšā… Diezgan savāds sociālais līgums.
– Nu, bet… ir tas vēlēšanu rituāls… aiziešu.
– Nākotnei šāda «viensētniecība», īpaši, ja pielikt klāt vēl tādas pētījuma atziņas kā – «uz pagātni vērstā kultūra» vai «īpaši satraucošā situācijā dzīvo bērni», «bērniem un jauniešiem nabadzības risks divas trīs reizes lielāks nekā pensijas vecuma cilvēkiem», neko labu nesola.
– Ir viens brīnišķīgs risinājums – darba emigrācija.
– Un, ja ik mēnesi aizbrauc pāris tūkstoši, tad alternatīva ir valsts piepildīšana ar bēgļiem?
– Parasti esmu kritisks, bet šajā gadījumā pētījuma rezultāti tomēr vieš cerību. Un arī citi pētījumi liecina, ka, piemēram, tie latvieši, kas dodas strādāt uz Skandināviju, Īriju vai Ameriku, tur diezgan ātri kāpj pa sociālajām, pa hierarhijas kāpnēm. Dibina savu biznesu, iesaistās nevalstiskās sabiedriskās aktivitātēs. Iekļūst struktūrās, kurās viņi var savas spējas, savu rīcību īstenot pozitīvi. Tā ka – cilvēki nav pēc dabas ne sliņķi, ne muļķi, ne arī grib strādāt tikai ģeniāla vadoņa vadībā. Nē, arī viņi paši ir spējīgi kaut ko izdarīt. Tas nozīmē, ka potenciāls Latvijā ir.
– Bet tas nozīmē, ka šā potenciāla atklāsmei te nav adekvātas politiskās un sociālās vides.
– Tieši par to ir runa. Par šīm struktūrām. Bet mūsu pētījums īstenībā rāda, ka potenciāls šeit ir, ka Latvijas tauta nav nolemta.
– Bet, ja jau cilvēks nespēj atklāt savu kvalitāti te, savā zemē, tad man liekas, ka pētījumā ekonomikai veltītie vārdi «iekšējā devalvācija» tomēr ir saistāmi arī ar sabiedrību.
– Ja man – klientam – un jums – pakalpojumu piedāvātājam – ir vienādas patriotiskuma un valstiskuma izjūtas, tas neliecina, ka jūs man kaut ko pārdosiet lētāk. Te mūsu attiecības veidojas uz citu kultūras instrumentu pamata. Bet arī tādu mums trūkst. Daudzi ir ņēmuši kredītus. Kā tos kredītus atpelnīt? Tikai ražojot un pārdodot kaut kādas mantas. Bet, ja esošās struktūras kavē šo mūsu rīcību, tad mēs braucam uz Īriju. Jo tur nodibināt firmu un nopelnīt naudu ir vieglāk. Te patriotisms neko nespēlē. Lai arī tu esi patriots, tev tie kredīti jāatmaksā. Tas nav patriotisms, kas regulē pakalpojuma sniedzēja un klienta attiecības. Tās ir biznesa veidošanas iespējas savā valstī.
– Ja pētījumā konstatēts, ka cilvēki neredz sasaisti starp elites intereses atspoguļojošo mediju saturu un savu pieredzi, ko tad viņi meklē medijos?
– Tas ir tāds kā rituāls. Tomēr justies piederīgam… Cilvēki saprot, kas ir laba un kas ir slikta informācija, bet viņi zina arī to, ka šī informācija viņiem nav vajadzīga. Bet, ja to vērtē tikai kā elites viedokļa translēšanu, kas neatspoguļo šo te ikdienas dzīves pieredzi, tad šī informācija nav integrējama cilvēka ikdienas pieredzē.
Mēs Eiropā esam ceturtajā vietā sociālo mediju lietošanas ziņā. Pēc Nīderlandes, Dānijas un Zviedrijas. Un mēs esam ceturtajā vietā no otra gala sociālās aktivitātes ziņā. Mēs diezgan aktīvi komunicējam ar sociālo rīku palīdzību, bet sabiedriskas jēgas tam nav nekādas. Līdz ar to mēs vienkārši apliecinām, ka esam sabiedrībā. Mums ir sava viensēta! Mēs apliecinām, ka tur dzīvojam, ka mums apkārt ir citas vietas. Punkts. Mūsu publiskā komunikācija nav vērsta uz to, lai veidotu kaut kādu kustību starp viensētām. Kopēju izpratni, savstarpēju projektu virzīšanu…
– Vai mediji ir spējīgi mainīties, lai apstrīdētu to, kas konstatēts pētījumā? Vienvirziena kustību, politikas reflektēšanu, kalpošanu tikai politikas saturam,…
– Ļoti viegli. Ja dot vienu ieteikumu, tad – ignorēt oficiālo dienaskārtību. Oficiālā dienaskārtība top uz preses relīžu pamata. Tās rakstītas diezgan kokainā valodā. Mediji to atražo. Līdz ar to arī mediju valoda ir ārkārtīgi sarežģīta. Tāpēc viens virziens ir – izvairīties no politiskās elites uzstādītās dienaskārtības. Otrs – rakstīt saprotamāk un argumentētāk.
Par fetišu ir padarīta ziņu žurnālistika, kura mums faktiski reducējas tikai uz citātu pārraidīšanu. Tātad – ja deputāts X kaut ko pateica tviterī – tā ir ziņa. Un, ja mēs to«komunicējam», tad tā ir objektīvā žurnālistika, kas parāda notiekošo. Līdz ar internetu attīstījusies jauna problēma: nepildīt savu žurnālista funkciju, neuzdot jautājumus, bet pārraidīt pašas politiskās elites formulētās atbildes uz pašas formulētajiem jautājumiem. Caur tviteri un feisbuku. Mediji šos politiķu izpaudumus pārņem un ieliek pirmajās vietās kā publikācijas. Neapstrādājot šo informāciju, nepiezvanot un nepārjautājot, neuzdodot savus jautājumus.
Tā pat nav slinkošana. Es domāju, ka tas ir pārtapis par žurnālistikas «filozofiju». Ziņai ir jābūt objektīvai, bet objektivitāte nu ir tā pēdiņās ieliktā frāze, ko politiķis ir pateicis un ko es esmu uzrakstījis.
– Mediju politikas veidošana mums taču tagad ir institucionalizēta. Ko šajā ziņā var izdarīt mediju politikas veidošanas nodaļa Kultūras ministrijā?
– Labāk lai tā nedara neko. Lai tas, ko viņi dara, paliek atvilktnē. Šajā gadījumā var teikt: ļoti labi, ka mums ir tāda politiskā kultūra, kad dokumentus raksta atvilktnei. Medijiem nekāda Kultūras ministrija nepalīdzēs.