DZĪVESVEIDS: Ūdeņu stihijas un piedzīvojumu valdzinājums

Voldemārs Rains ir profesionāls ūdenslīdējs, jūrnieks, vēsturnieks un sertificēts zemūdens arheologs. Dzīve viņu mētājusi kā pa viļņiem – augšup, lejup. Garus gadus nācies pavadīt projām no dzimtajiem Mellužiem. Nu viņš atkal te ir atradis savu dzīves ostu – bet tā nebūt nav mierīga. Lai arī pensijā, viņš nav pārstājis darboties dažādos projektos un Jūrmalas sabiedriskajā dzīvē.

No kopējiem 48 ūdeņiem atdotajiem gadiem 27 atvēlēti zemūdens vēstures pētniecībai. To sācis 1989. gadā, kad radusies iespēja piekļūt Baltijas jūrā nogrimušajiem kuģiem. Pirms tam par ko tādu varēja tikai sapņot, jo Valsts drošības komiteja tādu atļauju neparko nedotu. Gada laikā nereti bijušas vairāk nekā 20 ekspedīcijas. Kur tikai šo gadu laikā nav būts, kas nav pieredzēts! Skat – istabā vesela lāde pilna ar materiāliem, vēl arī bēniņos ir daudz visa kā. Sācis reiz apcerēt, cik projektu bijis – apstājies pie 30 un tālāk vairs negribējies skaitīt. Tajos savākto materiālu izdevies arī parādīt plašākai publikai. Viena no zināmākajām bijusi izstāde Kuģi dzelmē, ko sešu gadu laikā Jūrmalas pilsētas muzejā apmeklējuši ap 40 000 skatītāju.

Staburaga stāsti

Diemžēl daudzas labas idejas palikušas aiz borta, un šobrīd situācija kļūst pat sliktāka. «Pie mums šī nozare palēnām degradējas, jo naudas izpētei nav, tāpēc patīkami ir strādāt ar ārzemniekiem, kam tas viss ir nostādīts daudz augstākā līmenī,» teic V. Rains. Šogad, piemēram, sadarbojies ar Upsalas universitāti Zviedrijā. Lūguši apkopot materiālus par Staburagu. Viņš tur esot bijis dažas reizes: filmējis, organizējis niršanu. Kad Daugavas baseinā Pļaviņu spēkstacija pazeminājusi līmeni, raga virsotni klājusi vien trīs metru ūdens kārta. Tad nirēji ļāvuši ar akvalangu ienirt arī interesentiem un aplūkot pašiem savām acīm, ka Staburags vēl ir dzīvs. Zemūdens arheologs rāda mapes ar materiāliem, kas savākti par šo vietu un arī Vīgantes parku, kura estrāde pa lielai daļai ir Daugavā. Bijusi pat iecere izveidot zem ūdens koncertzāli, lai cilvēki varētu ar akvalangiem sēdēt tur uz soliņiem un austiņās klausīties mūziku. V. Rains atzīst, ka tagad šo darbu strādāt ir vieglāk, jo tehnoloģijas palīdz – roboti varot piekļūt tur, kur savulaik nācās ļoti riskēt, dodoties dzīlēs pašam. Ar videoaparatūru var labi apgaismot vajadzīgo vietu, nofilmēt un izpētīt. Diemžēl pāriniekam nodegusi māja ar visiem materiāliem, ko savulaik uzņēmuši pie Staburaga. Kopiju neuztaisījuši, palikušas dzīvas tikai četras fotogrāfijas un akmeņu paraugi.

Raibām strīpām

Kas bija tas, kas piesaistīja ūdeņiem? Vai tāpēc, ka bija Jūrmalas iedzimtais un jūra tepat ar roku sasniedzama? Jā, bērnībā agri iemācījies peldēt. Atceroties, ka desmit gadu vecumā varējis no Mellužiem līdz Asariem, kas ir pusotra kilometra attālumā, nopeldēt turp un atpakaļ. Jau tad interesējis palūkoties, kas tad ir tur, kam viņš peld pāri. Taču bez akvalanga vai vismaz maskas un gaisa caurules to izdarīt bijis grūti. Bet ar laiku bijis arī ekipējums. Iemācījies medīt ar harpūnu. Pirms karadienesta iestājies Augstākajā Jūras skolā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburgā). Apguvis augstā līmenī jūrnieka un ūdenslīdēja amatu. Pēc tam dienējis uz karakuģiem. Tad sākusies raiba strīpa, kam iemesls bijusi karadienestā ar Baltijas puišiem nosvinētā Līgo diena. Voldemārs bijis tai organizators. Tas nav palicis bez sekām – kuģis bija jāatstāj. Vispirms nonācis Ziemeļkaukāzā, kur iepazinies ar izsūtītajiem čečeniem. Tā kā arī tur viņš neesot bijis paklausīgs padomju varai, aizsūtīts uz Astrahaņu. Tur dzīvojuši izsūtītie mežabrāļi no Lietuvas. No turienes bēdzis. Bet kur bēgsi? Atgriezies un tad aizsūtīts uz Magadanas apgabalu. Kad beidzot atgriezies Latvijā, jūrā strādāt vairs nevarējis. Arī par zvejnieku strādāt bijis noliegts. Tā arī pateikuši – tu nekad neredzēsi jūru. Ja tomēr to darīšot, arestēšot. Neklausījis, un nācies atkal bēgt. Nokļuvis Vladivostokā, kas tolaik bijusi slēgta pilsēta. Pēc tam Habarovskā. Mēģinājis atgriezties Latvijā, atkal neveiksmīgi. Galu galā Vladivostokā iestājies universitātē, kur studējis vēsturi. Vēlāk Ļeņingradā ekonomikas fakultātē apguvis vadības specialitāti. Ļoti gribējies iegūt zemūdens pētnieka augstāko kategoriju, taču likuši saprast, ka ar tādu reputāciju tas nespīd. Tikai astoņdesmitajos gados pēc 35 klaida gadiem atgriezies Latvijā. Sākusies Atmoda, un viss sakustējies. Varējis iegūt VDK atļaujas zemūdens izpētei. Sākās ekspedīcijas. Viena no tām, kas palikusi atmiņā – kā 1988. gadā ar pārinieku atraduši Sējēja galvu. Viegli nav bijis, jo drošībnieki visādi viņiem traucējuši. Galu galā izlikušies, ka brauc projām, bet tad klusītēm atgriezušies. Noslēpuši mašīnu un atsākuši meklējumus. Atraduši. Pēc tā viņiem piešķirts goda rūjieniešu vārds, uz atjaunotā tēla plāksnes iegravējot arī viņu vārdus. Sieva Inese smējusi, ka pats vēl esot dzīvs, bet, re, plāksne jau ir. «Nu jutāmies kā īsti varoņi. Tā jau ir – ūdenslīdēji var piekļūt daudzām vietām, kur citiem nav iespējams,» pasmaida V. Rains.

Muzejā

Jau divdesmit gadus viņam piepalīdz dzīvesbiedre Inese Helviga, ar kuru kopā savedis darbs Jūrmalas pilsētas muzejā. Viņa pasmaida, ka, lai gan nirusi neesot, toties vairākas reizes teju noslīkusi. Arī pats Voldemārs divreiz gandrīz palicis zem ūdens, jo zaudējis samaņu. Tikai pateicoties tam, ka gudrie tērpi momentā reaģē un paceļ cilvēku augšā – turklāt ar seju virs ūdens, palicis dzīvs. «Darbs ir bīstams, traumu bijis daudz. Šajā profesijā ekstrēmas izjūtas nav jāmeklē, tās pašas tevi atrod. Ar vecumu to gribas arvien mazāk. Arī spēki vairs nav senie – nu ar diviem baloniem ūdenī nekāpju, bet tikai vienu. Dziļums arī ietekmē,» nopūšas zemūdens arheologs. Bet pāri visam gan piedzīvojumu un atklājumu gars.