Daudzu uzņēmumu pārstāvji vakar bija ieradušies uz Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) rīkoto konferenci Atklātība biznesā – iespēja vai risks?
Diez vai uzņēmēji noliegs savu vēlēšanos ne vien zināt visu par saviem sadarbības partneriem un konkurentiem, darbiniekiem un klientiem, bet arī panākt, lai viņi par šo uzņēmēju un viņa uzņēmumu nezinātu praktiski neko. Tomēr uzņēmēji saprot, cik nesavietojamas ir šīs vēlēšanās. Uz ticamu informāciju par citiem viņi var pretendēt apmēram tādā pašā mērā, kādā sniedz ticamu informāciju par sevi. Saņemtās un sniegtās informācijas aptuvenā atbilstība gan atstāj vietu cerībām un manevriem, lai pavērstu informācijas plūsmas kaut nedaudz par labu sev. Vakardienas konference bija domu apmaiņa par to, kā tas vislabāk izdarāms. Protams, arī šā pasākuma dalībnieki paturēja spēkā mērķi vairāk dzirdēt nekā pateikt.
Mērķis saņemt vairāk informācijas ir pietiekami vilinošs, lai uzņēmēji principā būtu ar mieru jauninājumiem informācijas apritē, ja tie viņus visus vienādi izsistu no pašreizējām informācijas sargāšanas pozīcijām. Visticamāk, no Briseles atnāks kārtējā direktīva par nefinanšu informāciju, kāda uzņēmumiem par sevi būs jāatklāj. Par nefinanšu informāciju šobrīd var iedomāties jebko. Tās varētu būt atskaites tikpat labi par uzņēmuma darbinieku savstarpējām attiecībām kā par uzņēmuma pasākumiem klimata pārmaiņu novēršanā. Uz konferenci deleģētais Ekonomikas ministrijas pārstāvis Jānis Volberts pastāstīja, ka šobrīd pie direktīvas projekta bīdīšanas pieķērusies Nīderlande. lai iedabūtu direktīvā prasību atklāt šai valstij aktuālu informāciju par katra atskaiti sniedzošā uzņēmuma sadarbības partneriem un par šo partneru partneriem. LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone kritizēja J. Volbertu un Latvijas valsts iestādes kopumā par pasivitāti, nesastādot vietējo informācijas atklāšanas prasību sarakstu, lai tas neatstātu tukšu vietu aizpildīšanai ar prasībām no Briseles. Tad gan atskanēja balsis, ka pasākums var nebeigsies tik labi, kā tas tiek cerēts un solīts. Uzņēmēju savstarpējās uzticības paaugstināšanas vietā var rasties vien pienākums aizpildīt vēl divas atskaites – vienu pēc vietējām un otru pēc Briseles prasībām pilnīgi neatkarīgi no tā, kas ar šo informāciju vēlāk notiek un vai tā vispār ir informācija, nevis formāla atrakstīšanās.
Ārlietu ministra padomnieks Viktors Makarovs runāja par pienākumiem, kādus uzņēmējiem varētu uzlikt Latvijas nodoms beidzot tomēr iespraukties starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīm, kas sevi pasludinājušas par pasaules visattīstītāko valstu klubu. Latvijas uzņēmējiem var nākties galvot par šeit izmantoto izejvielu, pusfabrikātu u.tml. izcelsmi ārzemēs bez bērnu darba un citiem parametriem, kas neatbilst bagātnieku klubā deklarētajām manierēm. Tādā veidā šis klubs sola aplaimot visas pasaules bērnus, taču tas vairs neizklausās nopietni salīdzinājumā ar vakardienas ziņām par militāro konfliktu saasināšanos.