Ekonomikas doktors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors, Stratēģiskās pētniecības un vadības centra valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš sarunājas ar Neatkarīgo par to, kāpēc politiķiem nekādi neizdodas panākt valsts tautsaimniecisku mērķtiecību, ilgu, stabilu valsts un ekonomikas attīstību.
– Ja valsts budžeta veidošanā ar tā pamatstutēm (pamatnodokļiem) saistītās prognozes, plāni nepildās, ja tiek veidotas visai daudzas un, kā man šķiet, samākslotas papildu stutes, tautsaimniecība laikam taču nav tādā stāvoklī, kā pienāktos. Gribas no jums dzirdēt reālās tautsaimnieciskās kopainas, tās kvalitātes raksturojumu.
– Tas, kas šobrīd notiek tautsaimniecībā, ir tikai tas, ko Valdis Dombrovskis sauc par veiksmes stāstu, par veiksmīgu Latvijas piemēru ekonomiskās krīzes pārvarēšanā. Bet – būsim objektīvi – ekonomiskā krīze, kas izveidojās 2008. gadā, nav pārvarēta. Ne tuvu! Ir dīvains Vienotības sauklis: Latvija ir paraugs citām valstīm krīzes pārvarēšanā. Viens, gandrīz vai ģēnijs, panāca šīs krīzes pārvarējumu… Ne jau ar populistiskām deklarācijām var pārvarēt ekonomisko krīzi.
Skarbā realitāte ir pilnīgi citāda, un tas, kas notiek šodien, vistiešākajā veidā sasaucas ar to, kādā veidā mēs gājām uz šo ekonomiskās krīzes pārvarēšanu. Jā, tika pārvarēta budžeta krīze. Uz visas tautas rēķina, balstoties tā saucamajā sažņaugšanās principā, kuru daudzas, sevišķi dienvidu, valstis vienkārši neakceptēja. Tām šāda pieeja nebija pieņemama. Pat ASV zinātnieki un eksperti brīdināja, ka tāda pieeja ļoti bremzē. Tā apstādina ekonomisko izaugsmi uz daudziem gadiem.
Šodien redzam Valda Dombrovska politikas rezultātus. Investīcijas ir apstājušās. Bankas uzņēmējdarbības projektus praktiski nekreditē. Ar retiem izņēmumiem. Izaugsmes, ražošanas izaugsmes jomā investīcijas ir absolūti nepietiekamas. Bet, ja neinvestē, zūd konkurētspēja. Šis zudums atspoguļojas šodienas tautsaimnieciskajos rādītājos.
Var jau «sažņaugties», var visos iespējamos un neiespējamos veidos censties atdot parādus Starptautiskajam valūtas fondam un citiem aizdevējiem. Bet vienmēr ir jāskatās, kā šī atdošana un «sažņaugšanās» visos veidos, nodokļu palielināšana… atsaucas uz ilgtspēju. Ilgtspējas jautājumā mēs šodien esam ļoti zemā vietā. Bet – tas nav nekāds brīnums, ka mūsu ekonomiskā izaugsme ir praktiski apstājusies. Eksperti šogad prognozē IKP pieaugumu par 3,2 procentiem. Domāju, ka tas būs krietni zemāks. Jo pēdējos gados būtiski projekti nav piedzīvojuši reālu attīstību. Tāpat divdesmit gados nav attīstījušies lieli projekti. Es vienmēr esmu teicis, ka bez tiem tālākā izaugsmes stabilitāte nav iespējama. Ir jābūt kaut kādam pamatam.
– Investīcijas un lielie projekti – tās bija jūsu pamattēzes arī tad, kad mēs runājām pirms dažiem gadiem. Vai tiešām šajā laikā, solidarizējot politiķu, ekspertu, ekonomistu, uzņēmēju viedokļus, nav bijis mēģinājumu padarīt izaugsmi par tautsaimnieciskās prakses pamatnosacījumu?
– Lai tā notiktu, vispirms ir jābūt reālam Nacionālās attīstības plānam.
– Mums ir vairāki. NAP (2014.–2020.), Latvija 2030 (ilgtspējīgas attīstības stratēģija)…
– Nu nav, nav… Es pastāvu uz to, ka vajag reālu dokumentu. Ne jau tādus pusfabrikātus, kādi tika sagatavoti. Jā, Roberts Ķīlis taisīja Latvija 2030, kas nevienam nebija vajadzīgs. Politiski vajadzīgs – lai atskaitītos. Bet par tādiem sacerējumiem nav jāmaksā.
Turklāt – tik nopietnām lietām kā nacionālais plāns, kā nacionālā stratēģija jāpiesaista eksperti ne tikai no Latvijas. Jāpiesaista pasaules eksperti, lai mēs tiešām izveidotu ceļu, pa kuru varam iet ilgu laiku. Stratēģija ne pieciem, bet piecpadsmit gadiem. Nelaime tā, ka mūsu politiķi paši svārstās no vienas puses uz otru, viņiem nav konsekventa vektora, attīstības virziena. Protams, valdības cilvēkiem ir jāatsaucas uz šo… Nacionālo attīstības plānu (es to nesauktu par dokumentu). Patiesībā tas nav nekāds plāns. Tas ir populizēts… Jūs kā publicists varbūt varētu man pateikt – kas tas ir?
– Literārs sacerējums, kuram nav reljefi redzama sistēmiska analītiska pamata un reālas, proti – praksei pievērstas, konceptuālas uzbūves.
– Taču bez reāla plāna, ar uzsaukumiem šo te, kā tas tur Valdim Dombrovskim saucās, «ekonomisko pārrāvienu», nenovērst. Ir muļķība uztvert populistisku dokumentu par argumentētu ilgtermiņa programmu, kas tiešām varētu virzīt valsti uz priekšu. Cilvēki, lieliem burtiem ierakstiet dienasgrāmatās – jābūt reālai ilgtermiņa programmai piecpadsmit gadiem!
Vai varbūt esošais NAP ir vairojis politikas konsekvenci? Piemēram, šodien visi runā par nodokļu izmaiņām. Kā tik jāveido budžets, tā jāmaina nodokļi. Jāatgādina, ka nodokļu sistēma – tas ir tā kā zirnekļa tīkls. Ja pieskaries vienam nodoklim, tas atsauksies citur, citos budžeta ieņēmumos. Savulaik Kodoliņa kungs (Artūrs Kodoliņš – Finanšu ministrijas departamenta direktors (1992.–1997.) – V.A.) izveidoja pašu pirmo nodokļu sistēmu. Tā bija sistēma. Tā darbojās. Tas bija respektējami.
– Jūs uzskatāt, ka tagad tā ir sabrukusi? Nevis transformēta?
– Nu kā… Katrs, kas nāca un lika kaut ko klāt, tas brucināja vienu nodokli šajā sistēmā pēc otra. Vai tas bija nekustamā īpašuma nodoklis, vai PVN… Tagad parādās kaut kādi abstrakti nodokļi, kuri tajā sistēmā nav bijuši. Lai arī vispirms būtu jādomā nevis par jauniem nodokļiem, bet par jaunu nodokļu sistēmu. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo labāk būs.
– Tātad mēs šobrīd pastāvam bezmērķīgā kustībā…
– Absolūti… Viss aprobežojas centienos – nosegt, nosegt, nosegt tekošās vajadzības. Šobrīd es neredzu nevienu lielu projektu. Izņemot Rail Baltic. Bet arī Rail Baltic nez vai būtu te iecerēts bez NATO līdzdalības.
Idejām ir jābūt mums pašiem. Bet mēs tik vien skatāmies – kā Eiropa iedos mums naudu vagoniem, kā Eiropa iedos naudu vēl kaut kam… Vai tiešām tik daudz respektējam Briseles norādījumus? Bet mums taču ir arī nacionālā identitāte. Beigu beigās par to un arī par nacionālo pašapziņu ir jārūpējas. Pirms 18. novembra ir vērts pateikt: kamēr šī lieta patiešām nebūs nacionāli patriotiska, tikmēr nekas nebūs.
– Bet kāda interese Briselei akceptēt bezmērķīgu, sevišķi tautsaimniecisku, valsts kustību? Kāpēc tā neliek mūsu vadoņiem savākties?
– Godīgi sakot, sakarā ar visiem šiem politiskajiem notikumiem (Ukraina, bēgļi…) man liekas, ka arī Briselei šobrīd nav uzstādījuma. Arī ekonomiskā. Jā, ir šī programma Horizont 2020. Bet ar to ir par maz.
– Ja jūs vadītu valsts nākotnes stratēģijas izstrādi, kādos pamatprincipos, rēķinoties ar esošā kvalitāti un potenciālu, jūs to balstītu?
– Vispirms ir jābūt pārliecinošai, neatkarīgai, vispusīgai esošā stāvokļa analīzei. Tas ir pamatu pamats.
Tālāk pirmais – nodokļu sistēmas izveide Jo nodokļu sistēmas stabilitāte ir viens no ekonomikas, biznesa vides pievilcības rādītājiem. Tas būtu jānodrošina ilgtermiņā.
Otrais. Intelektuālās kapacitātes saglabāšana un nodrošināšana ilgtermiņā ir absolūti nepieciešama. Tāpēc diskusijas par to, vai skolotājiem paaugstināt algas, vai dot medicīnai, zinātnei, ir liekas. Šī nauda vienkārši ir jādabū. Protams, viegli teikt: «Jādabū!» Šo naudu var atrast tikai tad, ja tiešām realizējas kāds liels (ne tikai viens, vairāki) projekts, kas ilgtermiņā dod būtisku pienesumu iekšzemes kopprodukta palielināšanai. Bet – arī šodien nevar žēlot (kā tas darīts visu laiku) līdzekļus skolotājiem, augstskolu pasniedzējiem un mediķiem.
Treškārt, liberāļi tam nepiekrīt, bet ir jābūt stingri definētām nozarēm, kuru attīstībai jādod priekšroka.
Ceturtkārt, bez demogrāfiskās situācijas risināšanas nebūs iespējams attīstīt arī ekonomiku. Minētajā plānā jābūt ļoti nopietnai sadaļai par demogrāfiju. Ļoti nopietnai. Citādi zaudēsim identitāti. Nav pieļaujams, ka joprojām aptuveni 20 000 mūsu tautiešu gada laikā atstāj dzimteni un dodas uz ārzemēm kā ekonomiskie bēgļi.
Piektkārt, valsts līmenī ir jāizveido vienota valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku algu sistēma. Šodien darba samaksai valsts un pašvaldības sektorā strādājošajiem bieži nav ne loģiska, ne cilvēciska pamatojuma.
Protams, paralēli tam jāturpina veidot ekonomikai un investīcijām pievilcīga vide. Jāstrādā pie lieliem projektiem un jāveicina to realizācija.
– Ja visus gadus pēc neatkarības atgūšanas ir bijuši un ir cilvēki, kuriem ir savas idejas ne tikai lieliem projektiem, bet arī valsts nākotnes būvei, kāpēc visus šos gadus nav bijis politiskās gribas, lai patiešām nonāktu līdz mērķtiecībai?
– Domāju, ka esošā augstākā ešelona kapacitāte (sauksim viņus par politiķiem, lai arī es uzskatu, ka tie ir pārstāvji) ir par vāju, lai varētu veikt lielas lietas. Domāju, ka politiskajā apritē ir bijuši pārāk vāji cilvēki. Turklāt daudzās lietās viņiem nav pietiekamu zināšanu un ir par maz nacionālās pašapziņas, nacionālā patriotisma. Tāpēc ir tik redzama personīgā ieinteresētība… Es runāju par kopumu. Jo ir arī spēcīgi cilvēki.
– Vai tā ir pārvarama situācija?
– Ne tik vienkārši. Lai to pārvarētu, jānāk, jāparādās pie apvāršņa uzņēmīgiem, jaunāka kaluma cilvēkiem. Tādus cilvēkus var atrast. Un, ja gribam attīstīties, es teikšu, ka esošā politiskā sistēma nav piemērota valsts ekonomiskajai un sociālajai attīstībai. Bez tās maiņas, paturot šo koncentrēšanos tikai uz politiskajām partijām, nav variantu. Vadošajam cilvēkam, prezidentam, veidojot varas vertikāli, nosakot personīgo atbildību katrā līmenī, ir jādod pēc iespējas lielākas pilnvaras.
– Tātad jūs esat par prezidentālu republiku?
– Obligāti. Prezidentāla republika arī ir demokrātiskas valsts pārvaldības modelis. Tas ir efektīvs, kad vajag cīnīties par ekonomisko attīstību, realizējot nepopulārus lēmumus. Šis modelis disciplinē katra līmeņa varas pārstāvi. Domāju, ka arī mēs pie tā nonāksim. Citu variantu nav. Protams, var teikt – atnāks nezin kas... Ar to jau vienmēr var baidīt. Bet – uz ko tad mēs šodien ejam? Piemēram, uz tādu izlaidību, kas Zolitūdes ārkārtīgās nelaimes sakarā pieļauj kalkulēt – saukt vai nesaukt atbildīgo vārdus? Saprotams, līdzko nosauksi vienu uzvārdu, tas uzreiz tiks pieskaitīts konkrētai politiskai partijai. Vai arī – uz bezatbildību bēgļu jautājumā! Man kā Latvijas pilsonim tas nav saprotams. Un, ja es pajautātu visapkārt, tad man liekas, vai ikviens teiktu to pašu. Mēs šodien esam ievilkti procesos, no kuriem mums ir jādistancējas. Pēc iespējas tālāk. Nekādas kvotas! Eiropa rīkojas aplam,
bet – kāpēc šī bēgļu problēma ir uzkrauta tikai Eiropai? Vai tad tā ir pareizi? Protams, nepareizi.
– Vai nākamā gada budžets saskan ar reālo ekonomikas situāciju? Man tas rada iespaidu, ka vara vēl izteiktāk grasās uzstāties tikai kā meslu ievācējs.
– Domāju, ka galvenajās līnijās ir mēģināts, uzsveru, mēģināts par šo saskanību domāt. Bet – budžets veidojas, pamatojoties prognozēs. Manuprāt, šīs prognozes ir nedaudz par optimistiskām. Bet, ja prognoze nav tāda, kāda tā ielikta budžetā, tad būs problēmas. Jo tomēr ir jādomā ne tikai par to, kā aizlāpīt, bet arī par to, kā veicināt, attīstīt. Taču kopš 2008. gada saistībā ar budžetu jautājuma – kā veicināt ekonomisko izaugsmi? – varai nav bijis.
Turklāt 2016. gada budžetā parādās tādas lietas, kas ir nepamatotas un pat pilnībā neizprotamas. Piemēram, tā sauktais solidaritātes nodoklis. Tas tiešām radīts, domājot par labi atalgoto valsts aparāta spici, bet nekādas jēdzīgas argumentācijas (izņemot pienesumu budžetā), lai par to vispār runātu, nav. Tas ir garām.
Tomēr, ja kā alternatīva solidaritātes nodoklim tiek minēts progresīvais nodoklis, tad šodien varu teikt vienu – progresīvais nodoklis neglābs. Šobrīd tam nav ekonomisko nosacījumu. Kamēr nav izveidojies vidusslānis, rakstiet lieliem burtiem, kamēr nav izveidojies vidusslānis, tikmēr par progresīvo nodokli – aizmirst! Protams, daudziem jo daudziem cilvēkiem nepatiks to dzirdēt. Jo, pateicoties milzīgajām valsts kapitālsabiedrību līderu algām, sabiedriskā doma tiek veidota gaužām nepareizi.
Bet – vidusslānis vēl ne tuvu nav izveidots. Tāpēc vēlreiz lieku visiem pie sirds: domājiet par jaunu nodokļu sistēmu kopumā. Pie tās ir jāsāk strādāt nevis rīt, bet vakar.
– Manā uztverē labs piemērs politikas tieksmei grābstīties un taustīties, nevis lemt, ir tas, kas tagad publiski redzams saistībā ar norisēm satiksmes jomā. Bilde liekas tik pretrunīga, ka jājautā – vai galvenās spēles atkal notiek zem tepiķa?
– Domāju, ka jā. Nomet ministru bez pamatojuma… Kaut kādas intereses pastāv. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Apmēram es nojaušu, kādas tās ir, bet publiski es to negribu teikt. Situācijā ar airBaltic, kā arī banku Citadele atspoguļojas tipisks valsts varas biznesa modelis Latvijā, kurā valsts varas pārstāvji jauc savus ieņēmumus ar valsts zaudējumiem.
Kas attiecas uz airBaltic valsts finanšu ieguldījumu, tad politiķu attieksme lielā mērā ir: aizies uz Valsts kasi un tur to naudu paņems, nekam neder. Jāmeklē cita, alternatīva nauda. Alternatīvi risinājumi. Kaut kas šajā virzienā, cik zinu, tiek darīts. Un tas ir labi.
Bet kopumā, kā nesen teicu televīzijā, raustīšanās ir tāpēc, ka katra partija vēlas kaut kādā veidā nopelnīt. Vai tas ir sponsors, vai tas ir kāds lielāks vai mazāks projekts… Vai tas nāk caur kādam firmām (tā pati Prudentia), vai caur ierēdņiem, kas tiek ielikti amatos. Un, ja nu tās intereses krustojas, ja tās saduras, tad var notikt viss kaut kas.
– No jūsu sacītā izriet, ka tieši varas daba ir viens no galvenajiem iemesliem arī ekonomikas mērķu sadrumstalotībai.
– Tā arī ir. Bet man personīgi šis stils nav pieņemams ne tik vien saistībā ar ekonomiku. Tas man nav pieņemams cilvēcīgi. Nav pieņemama šī augstprātība, šī pilnīgā sabiedrības ignorēšana.
Bet tā, kā notiek šodien, tā iepriekš nav bijis. Stājai un mugurkaulam ir jābūt. Pat Briselei nav jāskatās mutē, bet jāiet tur ar zināmu stāju, zināmām ambīcijām un Latvijas nacionālajām interesēm. Kā to dara poļi, čehi, ungāri. Kā to dara lietuvieši. Nerūpējoties par savu zemi, nav ko cerēt uz valsts dinamisku un ilgtspējīgu attīstību.
– Šī politiskā putra – pie kā tā var novest? Valdība kritīs?
– Protams. Simt punktu. Tuvākā mēneša laikā, bet Latvijas ekonomiskās attīstības jautājumu tas neietekmēs.
