Ministru kabinets vakar vakarā piekrita pārdot valsts uzņēmuma airBaltic akciju mazākuma paketi Ralfam Dīteram Montāgam-Girmesam.
Darījuma projekta apspriešana vakar aizņēma mazliet vairāk par trijām stundām un beidzās ar vienprātīgu lēmumu bez balsošanas. Lēmums tika pieņemts slēgtā valdības sēdē, par kuru pēc tam stāstīja Ministru prezidente Laimdota Straujuma, satiksmes ministra pienākumu pildītājs Rihards Kozlovskis un Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš.
Valdības pārstāvji lepojās ar to, cik daudzus labojumus un precizējumus valdība veikusi līguma projektā, taču par līguma būtības izmaiņu tas neliecina. Pretējā gadījumā līgumam nepiekristu R. D. Montāgs-Girmess, bet valdības pārstāvji atzina, ka nav citu variantu, kā bez viņa sakārtot airBaltic bilanci. Nav ziņu, ka būtu mainījušies darījuma sākotnējie finanšu raksturojumi, atbilstoši kuriem R. D. Montāgs-Girmess iegādāsies 20% airBaltic akciju par 52 miljoniem eiro.
Valdība nevēlējās tikt no viņa vaļā ne tieši un atklāti, ne ar viņam nepieņemamiem līguma noteikumiem, taču vēl paliek divi filtri, caur kuriem R. D. Montāgam-Girmesam jātiek, lai drīkstētu ieguldīt naudu airBaltic. Pirmais filtrs ir Latvijas Republikas Saeima, kurai būs jānobalso par valsts 2016. gada budžeta likuma paketē ielikto lēmumu ieguldīt airBaltic 80 miljonus eiro valsts naudas. Ja šāda lēmuma nav, airBaltic bilance paliek tik bezcerīga, ka nekādu investoru uzņēmumam nebūs. Otrais filtrs ir prasība R. D. Montāgam-Girmesam uzņemties atbildību par to, lai airBaltic nepārkāptu pret Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas. Formāli ņemot, tā ir pat dīvaina prasība mazākumakcionāram, kura tiesības, par ko valdība tagad it īpaši lepojas, esot precīzi atbilstošas viņa kapitāldaļu īpatsvaram. Tomēr par darījuma būtību ir jau zināms pietiekami daudz, lai šī prasība neradītu ne mazāko izbrīnu. Proti, R. D. Montāgs-Girmess ir sevi jau parādījis kā Krievijā ražotu lidmašīnu Sukhoi Superjet izplatītājs. Par šo lidmašīnu pirkšanu vai nepirkšanu atbildīga būs tikai airBaltic valde un padome, bet valdība nemaz nedrīkst jaukties sava īpašuma apsaimniekošanā.
Ja nu, atbilstoši Latvijas valdības vienprātīgai nostājai, patiešām nav nekādu citu variantu airBaltic uzturēšanai, tad uzskatīsim par ieguvumu, ka par airBaltic akcionāru zināms, kāpēc viņš riskē ar 52 miljoniem eiro. Ja būtu droši šādu naudu pārskatāmā laika periodā atpelnīt ar airBaltic saimniecisko darbību, tad, pirmkārt, airBaltic nebūtu iepriekš iekūlies parādos virs divsimt miljoniem eiro, un, otrkārt, ieguldījumu veiktu daudz nopietnāki finanšu vai aviācijas nozares uzņēmumi, neizmantojot privātpersonas kā starpnieka pakalpojumus.
Solījumu līmenī tas skan jauki, ka airBaltic pāriešot uz darbošanos pavisam citā līmenī, kur 52 miljoni eiro izskatīsies kā sīknauda. Proti, airBaltic beidzot tomēr nopirkšot pats savas lidmašīnas un tādējādi likvidēs finanšu sūci, ar kādu uzņēmums nekad netiks pie solīdas peļņas. Ar to domāts vienkāršais fakts, ka lidmašīnu nomas gadījumā aviokompānijai par lidmašīnām jāmaksā divas trīs reizes vairāk, nekā būtu jāmaksā tikai bankai kredītprocentos par lidmašīnu pirkumu. Ar lidmašīnu iznomāšanu nodarbojas starpnieku ķēde, kurā sava peļņas daļa pienākas katram šīs ķēdes loceklim un katrai bankai, kas šo starpnieku finansē. airBaltic šobrīd vismaz oficiāli nedrīkst rādīties bankās, jo tās nedrīkst kreditēt uzņēmumus ar negatīvu pašu kapitālu. Ticamību šiem solījumiem mazina pieredze, kad kādreizējā Latvijas satiksmes ministra Aināra Šlesera un airBaltic vadītāja Bertolta Flika solījumiem par airBaltic uzplaukumu sekoja tā ievelšanās dziļā parādu bedrē, no kuras tas vēl nav ticis laukā.