Latvijas brīvības simbolam – 80
Latvijas neatkarības simbolam, Brīvības piemineklim, šogad 18. novembrī aprit 80 gadu. Vesels mūžs ir pagājis, kurā nav trūcis arī traģisku lappušu. Varbūt no iznīcības pasargāja tas, ka tēlniekam Kārlim Zālem izdevās piemineklī mākslinieciski augstvērtīgi iemūžināt augstākus ideālus, ko nevienam necēlās roka iznīcināt. Manuskripti nedeg, tā vien gribas teikt šo Mihaila Bulgakova slaveno frāzi.
Piemineklis nebūt netapa gludi. Ideja par to radās neilgi pēc Brīvības cīņām 1922. gadā, un tā laika politiķi pat iezīmēja šim mērķim 300 000 latu, taču šāda nauda tobrīd neatradās. Arī projektu konkursi rīkoti cits pēc cita, un tajos piedāvātas visdažādākās idejas, bet neviena līdz īstenošanai netika. Tikai 1929. gadā nonāca pie Kārļa Zāles ieceres Mirdzi kā zvaigzne, kurai bija lemts ieraudzīt dienas gaismu. Zīmīgs ir paša tēlnieka teiktais: «Es gribu veidot pieminekli, kas būtu saprotams visiem visos laikos.» Iespējams, ka viss saslēdzās īstajā brīdī un vietā. Ja pirms tam nebūt ne daudzi atbalstīja rosinājumu ziedot, tad pēkšņi, it kā sajutuši augstāku aicinājumu, ļaudis atsaucās un četros gados savāca trīs miljonus latu, kas tiem laikiem bija fantastiski liela summa. K. Zālem izdevās izveidot brīvības simbolu, apvienojot vienuviet visdažādākajos tēlos gan valsts vēsturi, gan tautas vērtības un alkas. Precīzi un īsi pieminekļa būtība izteikta Kārļa Skalbes vārdos: Tēvzemei un brīvībai. Brīvības Pieminekļa Komiteja 1935. gadā par monumenta uzdevumu raksta zīmīgus vārdus: «Brīvības piemineklis pauž jūtas un domas, kuru dēļ cietuši un cīnījušies ir mūsu senči, ir tagadējās paaudzes un kuras nevar rimt, kamēr vien pastāvēs latvju tauta.» Arī valsts prezidents Alberts Kviesis, atklājot monumentu, novēlēja tam tik ilgu mūžu, «cik ilgi vien saule pār zemi spīdēs!»
Varbūt šie vārdi tiešām tika sadzirdēti, jo piemineklis izturēja arī okupācijas varas. 40. gados bija pat iecere atjaunot Pētera I tēlu, kas savulaik tur atradās, arī vēlākos gados tikai bailes no tautas neapmierinātības un, iespējams, ievērojamās padomju tēlnieces Veras Muhinas atbalsts atturēja šo simbolu no iznīcināšanas. Tas prata pretoties arī dabas un tehnikas spēkiem – tas nesabruka, kad tam diendienā garām rībināja sabiedriskais transports un kad pāri brāzās 1969. gada vētra, kas sagāza ne vienu vien baznīcas torni un ēku. Tas par spīti padomju varas nepatikai 70. gados sagaidīja pat savu pirmo restaurāciju. Taču pamatīgāku atjaunošanu piemineklis piedzīvoja pēc neatkarības atgūšanas – zīmīgi, ka atkal lielu daļu līdzekļu ziedoja tauta.
Lai atsvaidzinātu zināšanas par šo vietu, Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis aicina aizstaigāt uz Pēterbaznīcu un Nacionālo Vēstures muzeju, kur ir skatāmas izstādes ar bagātu ilustratīvo materiālu. Viņš uzsver, ka šobrīd Brīvības piemineklim ir ļoti labvēlīgs laiks, jo tiek aprūpēts tā, kā tas gadiem nav noticis. Zinātņu doktore Inese Sidraba esot izstrādājusi aprūpes programmu, kā jāuzrauga piemineklis. Arī šogad, gatavojoties tā jubilejai un valsts svētkiem, tas apsekots, tīrīts un mazgāts. Diemžēl urbānā vide nenāk par labu mākslas darbam – it īpaši monumenta ziemeļu puse ātri apaugot ar sūnām, norūpējies ir Rīgas pieminekļu aģentūras direktors. Viņš piebilst, ka vēl gan līdz Latvijas simtgadei būtu jāatrisina daži labiekārtošanas jautājumi. Šogad bijis plānots asfalta segumā izvietot trīs bronzas informatīvās plāksnes par pieminekļa izcelsmi un autoriem, tomēr konkurss beidzies bez rezultāta, jo, izrādās, Latvijā nav bronzas lējēju. Tagad jāmeklē šā amata pratēji ārzemēs. Tāpat būtu jādomā par iespēju akcentēt šo vietu ar gaismām ne tikai svētkos (šogad Staro Rīga šis būs centrālais objekts), bet arī ikdienā. Viņš esot gandarīts, ka tāpat kā citus gadus apdrošināšanas firma BTA «pusotru miljonu eiro uzsauca» pieminekļa apdrošināšanai. Vēl tikai jāatrod tā zelta atslēga, ko pieminekļa atklāšanas reizē toreizējais Rīgas mērs Alfrēds Andersons nodevis rokās būvvaldes vadītājam. Tā pa šiem gadiem tā arī nav atradusies, pasmaida Rīgas pieminekļu aģentūras direktors.
Ko jums nozīmē Brīvības piemineklis?
Imants LANCMANIS, Rundāles pils direktors:
– Tas ir latviskās Rīgas centrs. Simbols, kas izkāpis ārpus sava laika robežām. Reta pilnība – gan māksliniecisko kvalitāšu, gan vietas atbilstības dēļ. Brīvības un augstāko ideālu iemiesojums, kurus iznīcināt nav cēlusies roka nevienai no varām. Šo pieminekli gan skatu kompleksā ar Brāļu kapu ansambli, kas mani uzrunā pat vēl vairāk.
Gļebs PANTEĻEJEVS, tēlnieks:
– Jau bērnībā šī vieta, kad tai vēl garām rībināja trolejbusi, saistīja, un ar interesi klausījos, ko vecāki stāsta – kas un kāpēc tas tur ir. Neizpostīja neviena vara, un visas idejas, kā to pārveidot vai nojaukt, neīstenojās. Un tas noteikti ir tāpēc, ka piemineklis krietni pārsniedz mākslinieciskās kvalitātes. Kā tēls, kas ir ārpus labā un ļaunā. Absolūtā patiesība. No tā nāk tik pozitīva jauda, ko spēj tikai visas tautas radīts projekts. Tas ir arī apliecinājums tā laika meistarībai, kvalitātei, teiktu pat – varonībai.
Pēteris VASKS, komponists:
– Atbalsta punkts Latvijai visos laikos. Vieta, kas modina mūsu pašcieņu. Atgādina, ka katras tautas un nācijas pamatu pamats ir brīvība. Tas ir tāpat kā elpot! Atceroties Latvijas tautas grūto ceļu līdz neatkarībai – tas ir vēl jo spēcīgāks atgādinājums. Varbūt tām tautām, kam gadsimtiem ilgi nav bijis jābūt pakļauto un cietumnieku lomā, tas nebūtu tik svarīgi. Bet mums ir! Un, ja gribi tikai vaimanāt un sliktu par savu valsti teikt, tad tas it kā vaicā: bet ko tu esi darījis Latvijas un savas tautas labā?