IESKATIES: Latvietes stāsts par Parīzē piedzīvoto

Latvijas pilsone Nikola Krištopane sociālajā tīklā facebook svētdien dalījusies ar piedzīvoto liktenīgajā piektdienas naktī Parīzē, kad teroristu uzbrukumos vairākām publiskām vietām pilsētā gāja bojā 132, bet tika ievainoti vairāk kā 300 cilvēki.

"Šobrīd sēžu lidostā un garlaikojos, tikmēr arī nenormāli alkstu pēc brīža, kad nokļūšu mājās. Izdomāju uzrakstīt nedaudz detalizētāk par piektdienas notikumiem un vispār par šo ceļojumu kopumā. Vairāk jau sevis pēc, jo saprotu, ka visai neveselīgi bija visam šim iet cauri.

Pavasarī es uzzināju par https://airbnbopen.com/ un jau pirmajā mirklī zināju, ka došos. Airbnb ir kļuvis par kaut ko sirdij tuvu (ir dažādas īstermiņa īres platformas, bet šī pozitīvi atšķiras), mums katram savās sfērās, hobijos vai sirdslietās ir lielie notikumi un šis man bija tas lielais gada, bet varbūt “once in a lifetime” notikums.

Līdz pēdējam brīdim neļāvu sev sapriecāties pārāk daudz par braukšanu, tas ir tīri dēļ vasaras “nieres epopejas”, kad sapriecāšanās par lieliskāko vasaru beidzās ar traģisku vasaru. Vakarā pirms izlidošanas jau sākās pirmās problēmas - zvani uz lidostu, avio kompānijām u.t.t. pateicoties Lufthansas streikam. Kādas 5h čakarējos ar šo problēmu, jo mans lidojums bija atcelts. Problēma atrisinājās un bija jau laiks doties uz lidostu. Pavisam veiksmīgi nonācu Parīzē, iečekojos viesnīcā un pasākumā. Pirmo dienu noslēdzu ar došanos uz Le Comptoir Général (vietu, kuru atklājām ar Lauri esot Parīzē) - gāja ļoti jautri un iepazinos jau ar pirmajiem svešiniekiem.

Otrajā dienā iesākumā bija nedaudz bailīgi, jo tomēr būt vienai svešā vietā nav pavisam omulīgi un ziemeļnieciskums mani attur no pārāk vieglas komunikācijas ar svešiniekiem. Vakarā es biju pārgurusi un izvēlējos palikt viesnīcā - gulējusi iepriekšējās divās naktīs kopā biju ap 5h.

Trešā diena (piektdiena) bija lieliska! Rīts sākās patīkāmi, jo devos uz Shakespeare and Co. iegādāties grāmatas, kārtīgi salīju, bet likās, ka tas ir pilnīgi piemēroti Parīzei. Pa taisno no centra devos atpakaļ uz pasākuma norises vietu, kur pēkšņi jutos visai brīvi un komunikabla - iepazinos ar patiesi jaukiem cilvēkiem un piedzīvoju dažādus pozitīvus notikumus. Pulksten 17-19:30 apmēram bija Keynote Session, kurš uzsita uz vēl augstāka pozitīvā viļņa. Izlēmu turēties pretī negatīvajām emocijām par to, ka esmu viena svešā pilsētā un nedaudz nobijusies, pieņemot šo lēmumu izvēlējos, ka vakarā došos uz kādu no vietām, kur dodas citi pasākuma biedri un pa ceļam ieiešu vietējās vietās. Plānā bija atkal Le Comptoir Général, vismaz kaut kas pazīstams, bet otrs variants bija bārs, kur bija pārsvarā airbnb amerikāņi.

Atzīmēju dažādas vietas kartē (aplīši ir vietas, kurās bija opcijas - aplītis aplītī ir Le Comptoir Général kur devos. Ievilku līniju parādot cik tālu tiku, kad sāka pretī virzīties cilvēki un bija dzirdami šāvieni, sirsiņa (nevar īsti redzēt) ir vieta, kur pavadīju nakti), laicīgi izdomāju, ka nekur tālāk par 19, 10 un 11 rajonu nedošos, lai varētu naktī ar kājām doties mājās, vai atļauties paņemt taksi.

Esot viesnīcā sāku taisīties - bija nedaudz pirms astoņiem. Sataisījos, trīs reizes pārkrāsoju lūpas, saģērbos, ierakstīju to facebook postu ar beigu vārdiem “P.S. I am currently procrastinating because I am scared to go out alone and meet strangers in Paris. I have no choice - If I don't try I am the one losing.” un es atklāti pateikšu, ka kaut kāds sieviešu čujs teica, ka nevajag iet ārā.

Nedaudz pēc 21 es devos ārā. Iegāju blakus “Kaņepj-veidīgajā” vietiņā, izdzēru mazo alu un devos tālāk. Esot gandrīz pusceļā izdomāju, ka ir ļoti vēsi un iešu kaut kur pasildīties, tai brīdi no pretējā virziena sāka virzīties milzum daudz cilvēki - visi šokā, tālumā dzirdami kliedzieni un šāvieni. Biju ļoti apjukusi un ieraugot daudz airbnb cilvēkus (visiem bija name-tagi atpazīšanai) devos iekšā netālajā bārā.

Pāris minūtes vēlāk mums paziņoja, ka nedrīkstam iet ārā, jo Parīzē norisinās terorakts. Pirmā doma - “nu droši vien false alarm, nu trakākajā gadījumā kaut kāda laupīšana, nu nejau teroristi, nejau te - te pat nav pats centrs, ne luvra, ne tornis, ne arka.”

Tālāk līdz kādiem trijiem bijām iesprostoti bāriņā. Tajās stundās gan sāka viss likties reāli - policijas un ātrās palīdzības mašīnas brauca garām viena pēc otras, stundām ilgi. Sirēnu skaņa vēl vakar ejot gulēt džinkstēja ausīs un ik pa laikam vēl tagad. Ap 4jiem varbūt mūs evakuēja uz pāsākuma norises vietu, bet izvēlējos neiet, jo norises vietā nevienam pat dokumentus nepārbaudīja un nelikās sevišķi droši.

Ejot vienai mājās redzēju kā vietējie pako mantas mašīnās, izsecināju, ka dodās uz laukiem vai kaut kur. Tā vismaz es darītu. Pa ceļam cilvēki jautāja vai man viss kārtībā, vai ir kur palikt, vai neesmu apmaldījusies. Piebrauca taksis un piedāvāja pa velti aizvest līdz viesnīcai, atteicos, jo nebija jau tālu un prasījās pastaigu.

Viesnīcā ieslēdzu CNN un līdz kādiem 7ņiem neaizmigu, bija mazliet bail.

Nākamajā rītā uzzināju, ka viss pasākums atcelts. Iepriekš bija plānots tai dienā doties uz vīna degustāciju un vakarā balle.

Devos uz veikalu - cilvēki vēl nebija sagremojuši notiekošo. Visiem bija sava rīta rutīna, kura turpinājās. Ik pa laikam saņēmu ziņas no Latvijas un arī no airbnb cilvēkiem. Pat Airbnb darbiniece, kura par manām instagram bildēm grasījās uzdāvināt pārsteigumu sestdien atrakstīja un jautāja ’vai viss kārtībā?’- mēs pat nebijām tikušās vēl nekad dzīvē, bet iepriekšējā vakarā biju teikusi, ka došos uz rajonu, kur viss norisinājās, kas visdrīzāk izraisīja uztraukumu.

Vakar vakarā izlēmu iet paskriet, aizskrēju līdz notikumu vietām, novietoju tur svecītes. Uz vietas to visu redzēt ir šausmīgi. Tik parasti restorāni, tik parasts rajons. Caur TV ekrānu daļa cilvēcības pazūd.

Uz vietas redzēt kur cilvēkiem vēl kafejnīcā viss palicis kā bijis, jo tie tur uz vietas, sēžot pie galdiņa tikuši nošauti, redzēt izbērtās skaidas, lai uzsūktu asinis - tas izraisa milzīgu emociju vilni. Emocijas ir visdažadākās - skumjas, bailes, slikta dūša un naids.

Tomēr, aizejot uz Republikas laukumu ir savādāk - skumjas un varbūt naids palika, bet bailes izzūd. Pārādās saliedētība un pat neliela atriebes vēlme. Pēc manām domām, pavisam dabīgas emocijas.

Kad devos mājās bija pagājušas 24h kopš viss sākās - tai brīdī pazudis bija šoks un viss notikušais bija nosēdies. Palika neomulīgi un vēlējos doties uz savu mazo, mierīgo Rīgu. Gribējās nebūt vienai, gribējās blakus mīļos.

Šorīt Parīzē cilvēki mazliet atgādināja rīdziniekus - vairākums ar skumjām sejām, kafejnīcas patukšas, cilvēki ejot skatās zemē. Šīs divas dienas uz ielām ir novērojams tas, ka cilvēki vairāk par visu atsakās viens otram skatīties acīs - varbūt nevēlas parādīt to, ka ir raudāts, vai vienkārši ir nekomfortabli, jo neviens jau nezin kāda ir pareizā reakcija, jo neviens neko tādu iepriekš nav piedzīvojis. Bet ir cilvēki, kuri stāv visam notikušajam pāri. Kaut gan katrs mazliet sarosās, kad sirēnas brauc garām un skatās ar cerību, ka nebrauks vairāk par vienu mašīnu.

Gribētos vēl detalizētāk izstāstīt tās sajūtas un visu, bet esmu pārgurusi un skumja. Mans super-solo-ceļojums izvērtās pilnīgā murgā no kura tikai tagad sāku atiet."