Ļoti spēcīgu viedokli par notikumiem Parīzē publicējis publicists Nilss Sakss:
Tā sakrita, ka tieši šodien sēžu bibliotēkā, vākdams materiālus rakstam par islama un kristīgās rietumu pasaules attiecībām. Paralēlu sekoju jums visiem, kas arī izmisīgi grib saprast – kas te vispār notiek? Kas te tālāk būs? Un kā uz to reaģēt?
Viena lieta ir cilvēciskā traģēdija – neko vairāk kā pabūt uz brīdi klusumā - domās vai lūgšanā - tur vairs nevar padarīt. Bet vismaz to var. Vienīgais veids kā stāties pretim brutālai, vardarbīgai, trulai necilvēcībai ir nepazaudējot savējo cilvēcību. Un varbūt to pat drusku stiprinot.
Otra lieta, protams, ir - kā mums uz to skatīties? Tiešām nezinu, kādās smalkās islama universitātēs ir studējuši tie neskaitāmie Korāna interpreti, kas šobrīd kā apmāti atkārto: “Tam ar islamu nav nekāda sakara! Tie ir barbariski teroristi, kas ir apkaunojums ikvienam normālam islamticīgajam. Islamu nedrīkst jaukt ar terorismu! Reliģija ir reliģija, bet terorisms ir kaut kas pavisam cits!” Kas šiem cilvēkiem ir devis tiesības un zināšanas uzņemties islama interpretāciju? Izšķirt: kurš ir pareizais islama praktizēšanas veids, un kas – terorisms.
Brīdis skarbai patiesībai. Tas, kas notika Parīzē, ir islams. Jā, tas nav vienīgais islama izpausmes veids. Jā, ir daudzas mierpilnas islama tradīcijas. Bet jā – arī tā var izpausties islams. Turklāt, tas nav nekāds ekstrēms, eksotisks islama atzars, bet drīzāk klasiska tradīcija. Kā ikvienā lielā reliģijā, arī islamā ir neskaitāmi atzari, kas neļauj runāt par kādu vienu viedu, kā saprat šo reliģiju. Islamam ir apcerīgi jutekliskas formas, kā sūfiji. Un ir nežēlīgi burta kalpi, kā vahābisti. Turklāt, islama pasaulē tieši sūfiji tiek uzskatīti par margināļiem, kas visu pārpratuši. Islamu tā vēsturiskajā un teoloģiskajā kontekstā ir daudz ierastāk interpretēt šādā – vardarbīgi fundamentālā veidā, nekā rietumnieciski saprotamajā, mierīgajā un “komercializētajā” formā. Atšķirībā no kristietības, islams savā dzimšanā ir politiska reliģija, un diezgan agresīva. Ja kristietība ir jaunava Marija, tad islams ir alfa tēviņš. Nekādā gadījumā nesaku, ka tas ir kas slikts. Tā vienkārši ir.
Kāpēc man šķita svarīgi to atzīmēt? Es neredzu iespēju, kā jēgpilni runāt par terorisma draudiem Eiropā, ja neņemam vērā šo uzbrucēju realitāti un reliģisko kontekstu. Saucot viņus par brutāliem teroristiem, mēs viņus iztēlojam kā apmātus barbarus, kas rīkojas kaut kādos neracionālos, dzīvnieciskos veidos. Pret to nav iespējams cīnīties. Ja nu vienīgi ar līdzīgām metodēm – šaut viņus nost lielos vairumos Afganistānā, Irākā un visur citur, kā mēs to jau līdz šim esam darījuši. Diezgan neveiksmīga taktika, manuprāt.
Otrs veids ir saprast, kas vispār ir šie cilvēki. Tas nozīmē saprast islamu un iemeslus, kādēļ terorisms kļuvis par pieņemamu islama prakses veidu. Ne visiem islama praktizētājiem, bet pietiekami daudziem. Realitātes noliegšana vēl nekad nevienam nav palīdzējusi. Veids, kā cīnīties ar draudu, ir nostāties tam pretim un atzīt to visā tajā, kas tas patiesībā ir. Notikušais Parīzē ir islams. Teroristi ir islama praktizētāji. Tas būs jāatzīst. Un tikai tad varēs sākt domāt, ko mums ar to visu darīt. Ja, protams, par to vēlas domāt.
Jāpiezīmē, ka šis viedoklis ir izpelnījies lielu popularitāti sociālajos tīklos.